1996. gada 25. jūlijā Netanjahu bija paredzējis doties uz
Ammānu, kas precīzi pasludināts Bībeles kodā ar vārdiem "premjerministrs Netanjahu", "jūlijā uz Ammānu" un "9. abs" (25. jūlijs), kas atrodami vienā apgabalā ar vārdiem "nāve", "viņam tiek atņemta dvēsele", "viņi nogalina" un trīs reizes vārds "nokavēts". 25. jūlijs, "9. abs" pēc ebreju kalendāra, ir liktenīga diena ebrejiem. 586. gada pirms Kristus 9. abā Jeruzalemi izpostīja babilonieši, 70. gadā pēc Kristus 9. abā to izdarīja romieši, 1942. gada 9. abā sākās holokausts.
"Atomholokausts", "5756", "vai jūs to mainīsiet?", skanēja vēstījums no pagātnes. Vai katastrofu iespējams novērst? Tas izdevās. Netanjahu vizīte Ammānā, kuras laikā saskaņā ar Toras kodu viņu varēja noslepkavot, tika atcelta. Karš, kas izceltos pēc premjerministra nāves, izpalika - un līdz ar to arī atomkatastrofa. Bībeles kods tomēr brīdina: apokalipse ir tikai "atlikta", bet ne novērsta - karš un līdz ar to arī Jeruzalemes iznīcināšana iespējama vēl divreiz, 2000. un 2006. gadā. Taču līdz tam nevajadzētu nonākt. "Atomholokausts", "laiku beigas", lasāms vienā vietā, bet turpat blakus arī: "kods izglābs".
Svētais Grāls, Dieva likumu plāksnes var būt pazudušas, taču ar Toru mūs vēl joprojām uzrunā kāds čukstošais akmens un brīdina par lielām briesmām, kas mūs apdraud gadu tūkstošu mijā. Pateicoties tai, mēs neesam tikai marionetes likteņa nolemtības priekšā un gūstam spēku to mainīt, novērst katastrofu.
"Nevar noliegt faktu, ka datorkods Bībelē eksistē. To apstiprinājuši vairāki pasaulslaveni matemātiķi, un tas ārkārtīgi precīzi paredzējis Līča karu, komētas ietriekšanos Jupiterā, Rabina noslepkavošanu un tūlīt pēc tam acīmredzot apokalipses sākšanos atomkara rezultātā vienas dekādes laikā", konstatē Drozņins savā grāmatā "Bībeles kods", kas visā pasaulē iekaroja bestselleru sarakstus. Taču Bībeles koda nozīme tālu pārsniedz vienkāršu brīdināšanas funkciju. Drīzāk tas varētu saturēt informāciju, kas nepieciešama, lai izvairītos no katastrofas. Tomēr jāpiekrīt, ka netrūkst arī kritiķu un zinātnieku, kas neakceptē Bībeles kodu.
Likuma plākšņu me acīmredzot saturēja visaptverošu informāciju par cilvēces likteni. Tam ticēja šumeri un ebreji. Taču Abraāma Dievs, no kura tās saņēma Mozus, deva cilvēkiem ari līdzekli, ar kura palīdzību tie varētu vadīt savu likteni un novērst draudošo katastrofu. Arī Drozņins Toras kodu uzskata par "augsti attīstītas tehnoloģijas" produktu, par "interaktīvu datu banku",… par "datorprogrammu". Pēc viņa domām, "tika aizmirsts, ka Bībele satur visplašāk pazīstamo tekstu, kurā attēlota sastapšanās ar ārpuszemes izcelsmes būtni. Ilgi gaidītais kontakts ar citu dzīvības formu noticis pirms vairākiem tūkstošiem gadu". Tas notika un joprojām turpinās ar čukstošā akmens starpniecību, kaut ari tas kopā ar derības šķirstu jau sen kā pazudis no Izraēlas zemes.
480. gadā pēc iziešanas no Ēģiptes tas bridis bija pienācis. Zālamans, Jūdejas un Izraēlas ķēniņš, Dāvida dēls, nolēma celt templi galvaspilsētā Jeruzalemē. Tur, nepieejamā telpā tempļa vissvētākajā vietā, uz mūžīgiem laikiem Dieva tautas vidū bija jāglabājas derības šķirstam. Ta bija sava laika visiespaidīgākā un greznākā tempļa celtne, cienīga Nipūras Ekura mantiniece. Tai nebija nepieciešams zikurāts, mākslīgi veidots kalns, jo templis atradās uz dabiska paaugstinājuma. Šim nolūkam ar kvadrātveida platformu tika paplašināts
Morija kalns, un tur uz klintīm, kur Abraāms reiz gandrīz upurēja savu otro dēlu īzāku, pacēlās templis. Iā priekšā slējās divas kolonnas, sauktas par Boasu un Jahinu, kas saskaņā ar brīvmūrnieku tradīciju bijušas Hermeja Trisme- gista jeb Enoha abu kolonnu kopijas. Ņemot vērā, ka tempļa arhitekts Hīrām Abijs no Tiras bija lielā gudrību glabātāja pēctecis, šāda interpretācija iegūst jēgu. Ja mēs viņu turklāt pielīdzinām "pagānam Flegetānim", Zālamana laikabiedram, nav šaubu, ka viņam bijusi uzticēta pieeja arī svētajiem akmeņiem.
Hīrāms gāja bojā pirms tempļa celtniecības pabeigšanas. Viņu nogalināja trīs vīri, jo viņš atteicās atklāt slepeno "meis- tarvārdu". Taču pēc kādas ebreju leģendas viņš esot atdevis Zālamanam maģisko akmeni Samiru, kas "pats no sevis" griezis akmeņus templim. 1. Ķēniņu grāmatā (6:7) teikts, "ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs darbarīki nebija dzirdami namā, kamēr to cēla". Ar Samira akmens palīdzību Zālamans galu galā izsauca dēmonu Asmodiju, kas ar savām rokām pabeidza tempļa celtniecību.
Kad templis beidzot majestātiski pacēlās pār Jeruzalemi, pienāca diena, kad tajā varēja ienest Dieva šķirstu. Tie bija svētki, kādus izraēļi vēl nebija piedzīvojuši. Pilsētā ieradās visu divpadsmit cilšu vadoņi. Viņus pavadīja simtiem tūkstošu svētceļnieku, kas vicināja palmu zarus, sveicot svinīgo gājienu. Baltos tērpos, kādos pēc vairāk nekā divsimt gadiem tērpās templieši, šķirstam pa priekšu soļoja Ievīti, cieņas pilnā gaitā tiem sekoja augstākais priesteris ar savu dārgakmeņiem greznoto pareģa rotu pie krūtīm un baltu mitru ar zeltītu apmali galvā, tad četri izredzētie, kuriem bija kritis gods pēdējo reizi nest šķirstu. Līdzās viņiem gāja vēl četri priesteri, pa labi un pa kreisi šūpodami vīraka kvēpināmo trauku cim- balu un rokas bungu radīto skaņu ritmā. Aiz viņiem greznā ar zeltu izšūtā tērpā un diadēmai līdzīgu kroni galvā savu galminieku un ar apaļiem vairogiem, zobeniem un šķēpiem bruņotu miesassargu pavadībā soļoja Zālamans. Procesija lēnām virzījās augšup Morija kalnā uz tempļa vārtiem, kur beidzot izzuda skatienam iekšējā pagalmā. No turienes pacēlās tumšs dūmu stabs. Pūtēji ar varenām taurēm centās pārspēt tūkstošbalsīgos Jahvem, Izraēla dievam, upurējamo aitu un liellopu blējienus un māvienus. Dedzināmo upuru liesmas pieņēmās augumā, dūmi un kvēpi aizvien vairāk aptumšoja pār "apsolīto zemi" savu gaismu vēl lejošo sauli.
Līdz ar ieiešanu templī derības šķirsta pēdas izgaist vēstures miglā. Ebreji uzskata, ka tas vēlāk ticis paslēpts vai nu plašajā pazemes eju un alu labirintā zem tempļa kalna, vai arī Pizgas kalna nogāzē iepretim Jērikai, ko par savu nāves vietu bija izvēlējies Mozus. Saskaņā ar kādu etiopiešu leģendu šķirsts vēl šodien atrodoties Aksūmā, senajā šīs Āfrikas zemes galvaspilsētā. To turp esot nogādājis Meneliks, ķēniņa Zālamana un Sābas ķēniņienes dēls. Šīs Āfrikas zemes valdniece, kā teikts Bībelē, reiz bija viesojusies pie Zālamana Jeruzalemē. Etiopijas kristieši kopti apgalvo, ka šodien šķirsts atrodoties īpašā kapelā līdzās koptu Svētās Marijas no Cionas baznīcai Aksūmā. Tam tuvoties atļauts tikai vienam cilvēkam, svētā šķirsta sargam, īpaši šim uzdevumam sagatavotam mūkam. Taču šis godpilnais pienākums saistīts ar lieliem upuriem, jo sargs uz mūžu kļūst par derības šķirsta gūstekni un kopš tā brīža nedrīkst atstāt kapelas teritoriju. Viņa darbs ir bīstams, un sarga mūžs ir ārkārtīgi īss. Viens no pēdējiem izredzētajiem, mūks Gebra Mikails, pēkšņi pakrita bez dzīvības 1991. gadā. Viņa pēctecis Aba Tes Famerions jau pēc dažiem mēnešiem smagi saslima, gandrīz pilnīgi zaudēja acu gaismu un mira 1995. gadā. Britu žurnālistam Grehemam Henkokam bija izdevies izvilināt no viņa dažus vārdus. "Derības šķirsts ir lieta no uguns," viņam uzticēja Famerions, "kad pirmoreiz pie tā piegāju, es trīcēju no bailēm un trīcu vēl joprojām."