Etiopieši apgalvo, ka 30 metru augstās un 300 tonnu smagās obeliskiem līdzīgās Aksūmas stēlas esot izveidotas ar "derības šķirsta spēku". Ar tā doto ieguldījumu viņi izskaidro pat slikti bruņotās etiopiešu armijas uzvaru pār Itālijas moderno armiju kaujā pie Adovas 1896. gadā. Vēsturnieki vēlāk šo kauju nosaukuši par "eiropiešu armijas lielāko sakāvi cīņā pret afrikāņu karaspēku kopš Hannibala laikiem".
"Tas it kā ar spēku piesaista skatienu, tas pārsteidz garu un pilda to ar apbrīnu. Ia ir spirituāla lieta, pilna ar līdzjūtību, debešķīga lieta, brīvības lieta un dzīvības mājoklis, kuras dzimtene ir debesis un kas tomēr darbojas uz Zemes," par derības šķirstu teikts etiopiešu nacionālajā eposā Kebra Nagast. Turklāt etiopiešiem zināms, ka šķirsta īstais svētums atrodas tā saturā - "likumu plāksnēs". Šo plākšņu, kas tiek sauktas par "tabotu", kopijas atrodas visās etiopiešu baznīcās, un tās katru gadu janvārī, Timkata svētku laikā, tiek nestas svinīgā procesijā. Kebra Nagast 17. nodaļā teikts: "Debešķīgais tajā [šķirstā] ir brīnišķīgs pēc krāsas un veidojuma, līdzīgs jaspisam, pulētam varam, dārgakmenim, kristālam un gaismai, kas apbur un valdzina acis, mulsina prātu, veidots pēc Kunga idejas un nevis ar kāda cilvēku dzimuma mākslinieka rokām, bet Viņš pats to ir radījis savas godības mājoklim."
Ja reiz derības šķirsts kopš Menelika laikiem atrodas Etiopijā, ko gan atraduši templieši? Varbūt kādu šķirsta kopiju, ko saskaņā ar etiopiešu leģendu Meneliks licis izgatavot un uzstādīt tempļa vissvētākajā vietā, lai netiktu pamanīta viņa izdarītā zādzība. Varbūt viņš Jeruzalemē pat atstāja vienu no likumu plāksnītēm, svēto akmeni. Var droši uzskatīt, ka templī bija noglabāti arī divpadsmit me, ko svētajā Sehema kalnā atrada Kenass, tāpat ari augstākā priestera akmeņi. Ir zināms tikai tas, ka templieši "kaut ko" atklājuši Jeruzalemes tempļa kalna dzīlēs, kur par viņu meklējumiem vēl šodien liecina izveidotās ejas. Tiek uzskatīts, ka viņi savā īpašumā ieguvuši terafimu.
Tieši terafims beigu beigās kļuva viņiem liktenīgs. Ordeņa bagātības piesaistīja bezgala daudzu skauģu uzmanību, kas tikai gaidīja izdevību nolaupīt šos dārgumus. 1307. gadā tāda beidzot radās Filipam IV jeb Filipam Skaistajam, kā viņš lika sevi dēvēt. Neilgi pirms tam pastāvīgi maksātnespējīgais Francijas karalis bija palīdzējis iesēsties pāvesta tronī viņam paklausīgajam francūzim Klementam V Pateicīgais dieva kalps parakstīja atļauju veikt izmeklēšanu viņam padotajā ordenī, dodot karalim rīcības brīvību. Stingrā slepenībā sagatavotas akcijas laikā naktī uz 1307. gada 13. oktobri viņš lika ieņemt savas zemes templiešu komturijas un apcietināt visus ordeņa biedrus. Sagatavotajā apsūdzībā viņi tika apvainoti ķecerībā. Vispirms viņus apsūdzēja Kristus izsmiešanā, kad savu rituālu laikā tie esot apspļaudījuši un saspēruši krustu. Turklāt vēl viņi esot krituši homoseksualitātes grēkā. No šiem tukšajiem un nepamatotajiem apvainojumiem aizvien vairāk un vairāk izkristalizējās viens: viņi esot pielūguši "dēmonu Bafometu", noslēpumainu elka galvu. Pēc neskaitāmām nopratināšanām, kurās reizēm tika izmantota spīdzināšana, uz galda krājās fakti. 1312. gada 3. aprīlī Kle- ments V oficiāli likvidēja ordeni. Pēc tam, kad jau tūkstošiem templiešu bija miruši uz moku sola vai sadedzināti kā ķeceri, 1314. gada 14. martā Parīzē uz sārta dzīvi beidza arī templiešu lielmestrs Žaks de Molē. Tolaik jau skaitījās pierādīts, ka ordenim piederējušas "runājošas galvas". Par tām teikts 1308. gada 12. augusta apsūdzības rakstā:
"ka [templiešiem] katrā provincē bija elki, proti, galvas, dažas no tām ar trim sejām, citas ar vienu, un tādas ar cilvēka galvaskausu;
ka viņi pielūdza šos elkus vai elku, it īpaši savās lielajās sapulcēs;
ka viņi tās pielūdza kā Dievu;
kā savu pestītāju;…
ka viņi sacīja, ka galva tos varot izglābt; ka tā viņus varot padarīt bagātus; ka tā deva ordenim visas tā bagātības; ka tā liek ziedēt kokiem; ka tā dara zemi auglīgu."
No templiešu nopratināšanas protokoliem var uzzināt vēl citas detaļas. Elks tika aprakstīts kā "vara galva", kā "Dieva draugs, kas sarunājas ar Dievu, kad viņš to vēlas", un "pareģojumu formā atbild uz jautājumiem". Ta virsma "spīdēja kā apzeltīts sudrabs", bet tajā iestrādāti divi akmeņi pareģošanai, kas iespīdas kā ebreju "šohamas" akmeņi. "Acu dobumos spīdēja sarkani granāti kā debesu spožums", teikts burtiski. Viņa vārds "baffometi" jeb "Bafomets" ir cēlies no arābu "abu fihamet" ("Gudrības tēvs"), ko mauru Spānijā izrunāja kā "bufihimat". Tieši šo noslēpumaino vārdu saracēņi izmantoja kā kaujas saucienu cīņās pret krustnešiem, vēstī krusta karu hronists Anzelms fon Ribemonts: "Skaļās balsīs viņi piesauca Bafometu." Vai ar to domāts "Mahomets", tātad Muhammeds, vai tas bija Allāha pievārds, vai viņi ar to piesauca Kaabas likteņakmeni, musulmaņu me? To mēs nezinām. Taču fakts, ka šo vārdu izmantojuši templieši, norāda, ka zināšanas par terafima lietošanu viņi ieguvuši no arābiem, nevis no ebrejiem.
"Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki" neapšaubāmi bija atraduši savu Svēto Grālu. Un par šo visvērtīgāko īpašumu, kādu vien mirstīgais var iegūt, viņi samaksāja ar savām dzīvībām.
Pasaules naba
1a bija diena, kādu Roma savā trīstūkstošgadīgajā vēsturē vēl nebija piedzīvojusi. Pat Kaligulas eskapādes, kurš savu mīļāko ērzeli iecēla par senatoru un cienījamās senatoru sievas nosūtīja uz bordeli, vai Nerona orģijas, kad pār mīlas skurbuma pārņemtiem pāriem bira eksotiski ziedi, nobālēja tās izrādes priekšā, ko piedāvāja mūžīgās pilsētas jaunais imperators.
Tā teikt, par brīdinājumu viņš jau pirms savas atnākšanas nosūtīja Romas senātam gleznu pilnā augumā, kurā viņš bija attēlots sīriešu Baala priestera amattērpā. Gleznu vajadzēja novietot līdzās uzvaras dievietes Viktorijas statujai romiešu lūgšanu pavadībā, un pavalstnieki pamazām sāka apjaust, kas viņus sagaida līdz ar bagātīgi izgreznotā un stipri krāsotā četrpadsmitgadīgā zēna atnākšanu.
Taču tas bija Sevēru dinastijas pēdējā pārstāvja, dusmās nesavaldīgā Karakallas dēls, vismaz par to viņš uzdevās, un viņa vecmāmiņa Jūlija Mesa un māte Jūlija Semija pat pārāk centīgi pūlējās apstiprināt šīs pretenzijas. Un tā romieši bija gatavi padoties liktenim, varbūt cerībā, ka jauno imperatoru vēl varēs pārveidot. Visādā ziņā viņi ļāva priesterzēnam kāpt galvaspilsētas tronī.
Viņš atnāca, ieraudzīja un šokēja pat pieredzējušos un noteikti jau ne pārāk kautrīgos romiešus. Procesija šķita esam bezgalīga. Priekšā soļoja muzikanti ar bungām, timpāniem, pūšamajiem instrumentiem, zvaniņiem un cimbalām. Caurspīdīgos krāsainos zīda lakatos segtām dejotājām sekoja ka- mieļmātes, augsti paceltām galvām, uz savām mugurām nesot izkrāsotus zēnus pieticīgos gurnu apsējos, kas ar mākslotu izturēšanos piedāvāja sevi pūļa skatieniem. Viņiem sekoja tāpat pieticīgi ģērbtas, taču bagātīgi izrotājušās klīrīgas meitenes un slaidi jaunekļi no Nūbijas, kas no zeltītiem pilnības ragiem kaisīja eksotisku puķu ziedlapiņas uz Via Sacra ceļa, kas veda uz Romas forumu. Pēc viņiem nāca krāsainie ar kroņiem no pāvu spalvām, zeltītās ķēdēs vezdami leopardus, un visbeidzot kā imperatora miesassargi - muskuļoti sīrieši dižciltīgos baltos zirgos ar milzīgiem izliektiem zobeniem pie sāniem un bagātīgi izgreznotām ķiverēm no tīra zelta galvās. Aiz viņiem nāca simts garos baltos zīda tērpos ģērbušies Baala priesteri, galvās tiem augstas koniskas galvas rotas, kas simbolizēja viņu dieva svēto akmeni. Katrs no tiem vicināja zelta vīraka trauku, daudzi tik enerģiski, ka Arābijas sveķu saldā smarža pacēlās augstu gaisā, un drīz vien ar to bija piepildīta visa Roma. Kad pūlis beidzot ieraudzīja imperatoru, atskanēja skaļa sačukstēšanās. Vispirms viņš bija redzams tikai no aizmugures: viņa melnie, cirtainie mati, ko greznoja ar dārgakmeņiem nosēta zelta diadēma, un viņa krāšņais ar zeltu cauraustais zīda tērps. Jo imperators gandrīz kā dejas solī nāca atmuguriski, lūgšanā pacēlis gredzenotās rokas.