Viņa skatiens bija nekustīgi pievērsts kādam akmenim, viņa dieva svētajam akmenim, kura vārdu kopš tā laika nesa imperators un kuru pārstāvēt zemes virsū viņš bija ieradies Romā, lai valdītu tā vārdā. Šis melnais koniskas formas akmens tika vests greznā pajūgā, ko vilka seši ar zeltītiem iemauktiem bagātīgi izrotāti balti zirgi. Vietu blakus svētumam bija ieņēmušas imperatora māte un vecmāmiņa. Kad rati bija pabraukuši garām, pūlī atkal sākās sačukstēšanās: imperators bija izkrāsojies kā meitene. Par savu starojošo spožumu viņa acis acīmredzot varēja pateikties esencēm, un ap kaklu viņš bija aplicis smagu pērļu virteni.
Kad melnais dieva akmens bija ieņēmis savu vietu jaunuzbūvētajā templī pie imperatora pils, sekoja orģijas četru gadu garumā. Ar dižciltīgāko no Rietumitālijas jaunavām imperatoram bija jārada "dievišķi bērni", tomēr tajā pašā laikā viņš lika visā pilsētā meklēt jaunus vīriešus, kas apmierinātu citas viņa nepiesātināmās iekāres šķautnes. Romiešu senators un vēsturnieks Kasiuss Dio sašutumā rakstīja, ka reizēm imperators, pārģērbies gluži kā ielasmeita, Romas ielās meklēja sev jaunus preciniekus. Viņš lika visā Itālijā tvarstīt skaistus bērnus no dižciltīgām ģimenēm, lai tos upurētu dievam. Zelta un sudraba vietā viņš lika tautai ziedot nobarotus liellopus, kamieļus, ēzeļus un vergus, jo tā pēc viņa domām "dara īsts ķeizars". Savas pils ēdamzālē, kas tautas mutē jau drīz vien tika iesaukta par "sesoriju" - "sīriešu cūka" (sus e sorianum), viņš lika iebūvēt apgāžamu pārsegu, no kura pār viesiem "nolija" tik daudz vijolīšu un citu ziedu, ka daži dzīrotāji no tiem vārda tiešā nozīmē nosmaka. Kamēr viņš pils amfiteātrī tīksminājās par gladiatoru spēlēm, tieši blakus "sesorijam" tika uzbūvēta publiska terma, kurā viņš pastāvīgi meklēja jaunus upurus savām izvirtībām. Kad viņš visbeidzot oficiāli apprecējās ar kādu muskuļotu atlētu, par pretoriāņu gvardes - imperatora miesassargu - prefektu iecēla dejotāju un par labības sagādes prefektu - kādu frizieri;
kad viņš, kā ziņo imperatora biogrāfs Aurēlijs Viktors, "lika ap sevi sapulcēties visneķītrākajiem cilvēkiem no visas zemes", vecajiem godājamajiem Romas senatoriem tas šķita par traku. Elagabalu un viņa māti, daudz nedomājot, nogalināja un iemeta Tibrā. Viņa vietā tronī iecēla trīspadsmit- gadīgo Sevēru Aleksandru.
Ar Elagabalu (218-222), visapkaunojošāko izvirtuli, kāds jebkad bijis iecelts par Romas imperatoru, un viņa mēģinājumu padarīt akmens kultu par valsts reliģiju, beidzās Baala laikmets. Dieva svētais akmens tika steidzīgi aizvests no Romas, tā templim un Elagabala altāriem - visam bija jāpazūd. Viņa pēctecis labprāt pārņēma tikai sesoriju, imperatora - zēna grezno pili, līdz tajā gadsimtu vēlāk ievācās Jūlija Flāvija Helena, Konstantīna Lielā māte. Pārveduši no Svētās zemes Jēzus Kristus "īstā krusta" relikvijas un uzrakstu uz krusta, viņa pavēlēja, lai pēc viņas nāves kādreizējais zaņķis tiktu pārveidots par baznīcu. Tā radās Basilica di Santa Croce in Gerusalemtne, viena no septiņām galvenajām mūžīgās pilsētas baznīcām.
Pirms ierašanās Romā Elagabals bija augstākais priesteris un līdz ar to tādā pašā vārdā saukta dieva pārstāvis Emesā, Ziemeļsīrijā, kurai jau sen savas Ēla/Baala kulta centra funkcijas bija nodevusi Baalbeka. Par "Melnā akmens" vēsturi ir zināms visai maz. Uz Elagabala monētām tas attēlots kā konisks augšpusē sašaurināts veidojums, kas tiek vests Saules dieva triumfa ratos. Teikts, ka tas esot nokritis no debesīm, kas varētu norādīt uz meteorītu. Varbūt tas tika identificēts ar Baala "čukstošo akmeni", kā stāstīts mītā par Baalu.
Elagabala melnais akmens un Kaabas Melnais akmens no Mekas ir tikai divi pazīstamākie akmeņu vai meteorītu kulta piemēri. Šis kults bija plaši izplatīts semītu ciltīs. Dažas arābu ciltis pārnēsāja svētos Betila akmeņus transportējamos šķirstos savos klejojumos pa tuksnesi. Šie šķirsti atgādināja derības šķirstu vai Elagabala ratus, tie tika atrasti 14. gadsimta pirms Kristus Beitšeonas pilsētā uz dienvidiem no Geneca- retes ezera un Jērikā, pasaules vecākajā pilsētā: tās senākos slāņus arheologi datē ar 8. gadu tūkstoti pirms Kristus, un tieši no šī perioda tika atrakts kāds templis, kura centrā uz cokola kādreiz stāvus bijis novietots ovāls akmens. Arī Nabatijas apvidū, šodienas Ziemeļjordānijā, ir pastāvējis akmens kults. Vēl pat viduslaiku tekstos mēs varam atrast norādi uz lapis betilis, kura izcelsme saistāma ar semītiem un kuru grieķi un romieši vēlāk pārņēmuši kā apzīmējumu svētajiem akmeņiem. Viņi uzskatīja, ka tajos ir dievišķā dzīvība, šie akmeņi esot ar dvēseli, un tie tika izmantoti māņticīgiem mērķiem, maģijai un pareģošanai. Tie bija meteorīti, kas "krita" no debesīm, kā teikts Vilhelma H. Rošera "Grieķu un romiešu mitoloģijas leksikonā". "Betil" acīmredzot ir sagrozījums no ebreju beth-ēl, kas nozīmē "Dieva nams".
Šāda Bētēla minēta arī Bībelē. Šeit šis vārds saistīts ar akmeni, ko Jēkabs lika pagalvī, kad redzēja vīziju par kāpnēm uz debesīm: "Un viņam bija sapnis: lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup." Augšā stāvēja Dievs un pareģoja Jēkabam, ka zeme, uz kuras viņš guļ, piederēs viņa pēcnācējiem. To būs tik daudz "kā zemes smiltis", un tie izplatīsies "uz rietumiem un uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas…" (1. Mozus 28:11-15). Kādu dienu, nobeidza Kungs, viņa pēcnācēji atgriezīšoties apsolītajā zemē.
Turpmākajos gadsimtos jūdu tauta šo pareģojumu varēja attiecināt uz kalpību Ēģiptē vai uz babiloniešu gūstu. Tas patiešām piepildījās tikai pēc diviem gadu tūkstošiem, kad Romas imperators Tits 70. gadā pēc Kristus sagrāva Jeruzalemi un templi, izkaisīja izraēļus pa visiem vējiem vai aizveda tos verdzībā. Tad aizsākās īstā diaspora, izraēļu "izkaisīšana" vistālākajos pasaules nostūros. Tikai mūsdienās Dievs izpildīja doto solījumu, atkal saveda kopā Jēkaba pēcnācējus apsolītajā zemē, kur 1948. gadā tika nodibināta Izraēlas valsts. Izraēls bija vārds, ko Dievs pats piešķīra Jēkabam pēc viņa cīņas ar eņģeli.
Kad Jēkabs pamodās no sava sapņa, viņš saprata, ka ar viņu runājis akmens. Tajā bija Dievs. Un tā viņš "ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētēla, Dieva nams." (1. Mozus 28:18, 19). Šis akmens tika pielūgts gadu tūkstošus, tad tas tika nolemts aizmirstībai. Ja ticam skotu tradīcijai, šodien tas atrodas Edinburgā, kuras pilī tas ar lielu pompu atgriezās tikai 1996. gada 30. novembri.