Bētēlas akmeni skoti dēvē par "likteņa akmeni". Kad 1296. gadā Anglijas karalis Edvards I iekaroja Skotiju, viņa pirmais mērķis bija iegūt savā īpašumā likteņakmeni. Toreiz tas jau vairāk nekā 200 gadu atradās Skonas abatijā, kur to uz koka cokola galvenā altāra priekšā bija licis uzstādīt Skotijas karalis Kenets II. Atgriezies Anglijā, Edvards I nogādāja akmeni Vestminsteras abatijā. Viņš lika izgatavot savdabīgu relikviju, kurai kopš šā brīža bija jākalpo par Anglijas karaļu "kronēšanas krēslu". Uz tā sēdekļa bija uzlikts likteņakmens. Edvards I domāja, ka šādā veidā viņš saviem pēctečiem nodrošinājis varu pār dumpīgajiem kalniešiem. Ta tas turpinājās veselus 700 gadus, līdz Tonijs Blērs izšķīrās par vēsturiskā parāda atdošanu, piešķirot skotiem lielāku neatkarību.
"Likteņa akmens" ir taisnstūrveida smilšakmens gabals, 66x41 x27cm liels, un tas sver 135 kilogramus. Tajā iestrādāti divi metāla gredzeni, caur kuriem kādreiz acīmredzot izmaukti stieņi tā transportēšanai. Taču pastāv zināmas šaubas, vai tas ir īstais Bībeles akmens. Iespējams, ka skoti savu visnozīmīgāko relikviju savlaicīgi nogādājuši drošībā. Skotijas Morning Chronicle 1809. gada 2. janvāra numurā ziņo, ka pēc spēcīgām lietusgāzēm un zemes nogruvumiem Makbeta pils rajonā Pērtšīrā esot izdarīts sensacionāls atklājums. Apkārtnes sakārtošanas darbu laikā, ziņo laikraksts, trīs metru dziļumā strādniekiem atklājās "sešas pēdas gara un četras pēdas plata kamera. Ziņkārības dzīti, vīri attīrīja telpu. Starp gruvešiem viņi atrada 500 mārciņu smagu meteoritiska vai pusmetāliska sastāva akmeni. Tas tur varēja būt atradies kopš Makbeta valdīšanas laikiem". Tālāk teikts, ka akmens esot nosūtīts izpētei uz Angliju, taču neesot sasniedzis mērķi. Talajā ceļā kāds tam vienkārši ļāva pazust, tāpēc jāpieņem, ka akmens vēl joprojām atrodas Skotijā.
Lai kā arī nebūtu ar šo otro akmeni, šķiet, tomēr ir pierādīts, ka šodien Edinburgā atkal mājvietu guvušais akmens nācis no Palestīnas. Vismaz tā uzskata ģeologs profesors Totens no Jeilas universitātes un profesors Odlems no On- tario universitātes, jo viņi, pamatojoties uz akmens mineralo- ģisko sastāvu, to pieskaita iežu slānim, kas atrodas Bībelē minētās Bētēlas tiešā tuvumā. Šis apstāklis piešķir vismaz zināmu ticamību citādi tik fantastiskajai skotu leģendai par to, ka divi ebreju priesteri, glābdami akmeni no romiešiem, to vispirms esot nogādājuši drošībā Īrijā. Sakari starp Levanti [Vidusjūras austrumu piekrastes zemes, Tuvie Austrumi, tulk. piez.] un britu salām ir pierādīti, feniķiešu jūrasbraucēji no tām piegādājuši cinku. Tikai 9. gadsimtā, kad Fērguss Ma- kērks Skotiju un Īriju apvienoja vienā karalistē, likteņakmens nonāca Skotijā un visbeidzot Skonas klosteri, ko karalis Kenets II nodibināja kādas izšķirošas kaujas vietā.
Nav nekādu šaubu, ka ari Elagabala "koniskais akmens" pieder pie semītu dievišķās Bētēlas tradīcijas, taču tā koniskā forma atklāj vēl kaut ko citu par šā akmens patieso dabu: tam jābūt bijušam omfalam, "pasaules nabai". Sākotnēji tas bija tik nesaraujami saistīts ar Baalu un viņa svētvietām, ka var gandrīz droši apgalvot, ka tas bijis vai nu simbols dieva "čukstošajiem akmeņiem", vai ari pats šis akmens.
Tādā gadījumā pati Baalbeka būtu tā, ko grieķi sauc par Hēliopoli, Saules pilsētu, jo Baals bija Saules dievs. Ebreji to sauca par Bet-Šemešu, "Saules dieva Šamaša namu", turklāt jāizšķir divas Saules pilsētas: ziemeļu - tieši Baalbeka - un dienvidu, proti, Hēliopole Ēģiptē. Šajā "dienvidu Hēliopolē", kā raksta romietis Makrobijs, kādreiz tika pielūgts "svētais Saules dieva akmens", kas vēlāk tika pārvests uz "ziemeļu Hēliopoli": "Tagad šo priekšmetu Asīrijā pielūdz vairāk nekā ēģiptiešu rituālos." Varbūt tas attiecināms uz "ben-ben akmeni", par ko vēsta ēģiptiešu teksti. Tajos minēts, ka pasaule radīta uz Hēliopoles pakalna. Ta, protams, ir simboliska izpratne, līdzīgi kā katrs zikurāts pārstāvēja dievišķo kalnu, uz kura kādreiz nolaidās anunnaki, lai kolonizētu Zemi. Dievs Pta (demiurgs, visa radītājs), kas saskaņā ar ēģiptiešu mītu šeit nolaidies no debesīm, šķiet, ir identisks šumeru Enki, katrā ziņā tas pildīja to pašu uzdevumu. Viņš atnesa sev līdzi uz Zemi "ben-ben", ēģiptiešu mc, viņš uzbūvēja pirmo pilsētu, Hēliopoli, ko nosauca debesu dieva Ana - šumeru Anu - vārdā.
Ēģiptiešu valodas vārdnīcā lietvārds "bnbn" atvasināts no darbības vārda "vbn", kas nozīmē "spīdēt". Hieroglifs, kas apzīmē "ben", attēlo konusveida priekšmetu, kas tiek pielūgts ari kā "pasaules naba". "Ben-ben" pielūgšana atvedi- nāma uz Ēģiptes agrīno vēsturi, Senās valsts pirmajām trim dinastijām (tātad aptuveni 2900-2575 pirms Kristus). Arī zīmējumos uz 14. gadsimtā pirms Kristus dzīvojušā faraona Seti I kapa plāksnes attēlots koniskas formas priekšmets, kurš apzīmēts kā saziņas līdzeklis ar slepeno dievu Sekeru. Ar tā palīdzību "katru dienu tika runāts ar Sekeru". Plīnijs, senākais romiešu dabaszinātnieks, stāsta, ka uz Hēliopoles "Saules akmens" ligzdojis fēnikss - ēģiptiski "benu" putns, kas pacēlies no liesmām un atdzimis no pelniem, bet pēc tam uz 500 gadiem pametis šo zemi. Fēnikss acīmredzot sākotnēji simbolizējis radīšanas dievu Atumu, kuru daži eģiptologi salīdzina ar Pta, kurš savukārt varētu būt identisks ar Enki. Uzrakstā uz Una, pēdējā 5. dinastijas valdnieka (2355-2325 pirms Kristus), piramīdas teikts: "O, Atum, radītāj, tu biji liels debesīs, tu pacēlies no ben-ben akmens Benu templī Anu pilsētā."
Vēl 4. gadsimtā pēc Kristus Amona templī Sīvas oāzē pielūdza umbilicus jeb omfalu - "nabu", kā romieši un grieķi sauca konisko akmeni. Tas bija senākais orākuls Lībijas tuksnesī, kuru 332. gadā pirms Kristus apmeklēja arī Aleksandrs Lielais un lika pareģot savu nākotni pirms karagājiena uz Āziju. "Lietai, ko tur pielūdz kā Dievu, nav parastās Dieva tēla formas. Ta līdzinās umbilicus un sastāv no smaragda un no kopā savienotiem nelieliem dārgakmeņiem," raksta romietis Kvintuss Kurtijs. Tas atgādina tabula smaragdina, Hermeja Trismegista smaragda plāksni, kas saskaņā ar tradīciju saturot "visas pasaules zināšanas". Daudz ceļojušais Hērodots, grieķu "rakstītās vēstures tēvs", kā nekā zināja stāstīt par "Herkulesa templi" Feniķijā, kurā bijušas divas kolonnas: "Viena bija no tīra zelta, otra - no smaragda, kas naktī stipri spīdēja."
Arī orientālists Zeherija Sitčins savā grāmatā "Pakāpieni uz kosmosu" apsver: "Tas viss nevar būt tikai nejauša sagadīšanās, un nevilšus rodas jautājums: ja visos šajos orākulos kā svētums tika glabāts omfals, vai tikai šis omfals pats nav orākuls?" Vai omfals bija Baala "starojošais akmens",
"akmens, kas čukst: cilvēki viņa vēstījumu neuzzinās,
masas uz zemes to nesapratīs", par ko runāts eposā par Baalu?
Rūpīgā darbā, pētot omfala kulta izcelsmi, vēsturnieks Vilhelms H. Rošers noskaidrojis, ka indoeiropiešu vārds "naba" - angliski "navel" - cēlies no sanskrita vārda "nabh", kas nozīmē "spēcīgi izstarot". Ta, protams, nevar būt tikai sagadīšanās, ka semītu valodās "naboh" nozīmē "pareģot", bet "nabih" - "pravietis". Domājams, ka visiem šiem jēdzieniem ir kopīga izcelsme, ko mēs atkal atrodam zemē starp Tigru un Eifratu. Jo tur, pie šumeriem, "naba(r)s" ir "mirdzoši gaišs akmens, kas izskaidro".
Mēs redzējām, kā me kopā ar Baalu veica ceļu no Šumeras uz Feniķiju un Ēģipti, kur abās pilsētās, kuras sauca par Hēliopolēm, radās pirmie orākuli. Hērodots stāsta, ka feniķieši dibinājuši ne vien orākulu Sīvas oāzē, bet ari slaveno grieķu zemes orākulu. Neraugoties uz savu ekscentrismu, Elagabals bija tikai pēdējais antīko priesteru un priesterieņu rindā, kuru mērķis bija sadalīt me pa visu pasauli. Iesākumā, saka "rakstītās vēstures tēvs", bija "divas svētas sievietes, no kurām viena [bija] pārdota Lībijā, bet otra - Grieķijā". Šīs sievietes abās zemēs dibināja pirmos orākulus, proti, Sīvu un Dodonu. Grieķi Sīvu un Dodonu Heliopas novadā - tūlīt nāk prātā saistība ar Hēliopoli - Grieķijas ziemeļrietumos uzskatīja par "dvīņu pilsētām", tāpat kā gadījumā ar abām Hēliopolēm Ēģiptē un Libānā. Grieķu dzejnieks Nons savās "Dionīsa dziesmās" pat apgalvo, ka starp abu orākulu šķirstiem pastāvējuši "balss sakari". Kāds cits omfals atradās orākulu zemē Nūbijā, "piramīdu pilsētā" Nepatā. Šo atklājumu, ko izdarīja Džordžs A. Reisners no Hārvarda universitātes, izdevumā Journal of Egyptian Archeology 1916. gadā detalizēti aprakstījis F. L. Grifits. Omfals tika atrasts ēģiptiešu dieva Amona, ko pielūdza ari Sīvas orākulā, tempļa vissvētākās vietas drupās, un tas pārsteidzoši līdzinājās Delfu, pazīstamākā grieķu orākula, omfalam.