Delfu svētvieta bija veltīta Apollonam (Tas, kas no akmens), kurš atbilda feniķiešu Saules dievam Baalam, ar ko viņu salīdzinājuši arī daudzi antīkie autori. Tapat kā
Baalbeka, arī Delfi atradās uz mākslīgas platformas, kas bija izveidota 570 metru augstumā pusriņķa formas kalna nogāzē starp divām stāvām klinšu sienām. Antīkie autori neskaitāmos Delfu aprakstos vienprātīgi pasvītro šīs pilsētas omfala nozīmīgumu. Tas glabājas Apollona tempļa vissvētākajā vietā pazemes kamerā, apslēpts apmeklētāju skatieniem. Vai nu tajā pašā, vai arī blakus kriptā sēdēja pītija, Delfu gaišreģe, kas padoma meklētājiem atbildēja ar neskaidrām mīklainām frāzēm. Transā iegrimusi, viņa vērīgi ieklausījās atklāsmēs, ko ar svētā akmens starpniecību viņai sniedza Dievs.
Tiek apgalvots, ka atbildes parasti bijušas tik nenoteiktas, ka varējušas nozīmēt visu ko. Ta tas varēja būt daudzos gadījumos, taču ne visos. Hērodots stāsta, ka Lidijas valdnieks Krēzs (560-546 pirms Kristus), kas vēsturē iegājis kā bagātais Krēzs, kādu dienu gribējis izvēlēties, kuram orākulam prasīt padomu, jo viņam ieteikts uzsākt karu pret persiešiem. Beidzot viņš nolēma pārbaudīt tos visus. Viņš sūtīja ziņnešus uz pazīstamākajiem orākuliem Delfos, Abās, Dodonā, uz Milētu un Lībiju, Sīvas oāzi. Jautājums, kas viņiem noteiktā dienā un stundā bija jāuzdod orākuliem, bija šāds: "Ar ko šobrīd nodarbojas valdnieks?" Lai padarītu uzdevumu grūtāku, Krēzs izdomāja ko īpašu. Viņš pašrocīgi sagrieza gabalos bruņrupuci un jēru un vārīja abus kopā vara katlā, ko sedza vara vāks. Pēc dažām nedēļām sūtņi atgriezās un cits pēc cita nolasīja savas atbildes. Neviena atbilde pat iztālēm neatgādināja valdnieka veikto darbību, izņemot vienu, kas bija nākusi no Delfu orākula. Ta tik ļoti iespaidoja bagāto valdnieku, ka viņš to lika iemūžināt uz visiem laikiem un pēc tam burtiski apbēra ar dāvanām Delfu orākulu. Vispirms viņš lika nokaut 3000 upurdzīvnieku, tad ziedoja Apollona svētvietai 117 zelta stieņus ar kopējo svaru 6136 kg, kā precīzi aprēķinājis Hērodots, vēl 260 kg smagu zelta lauvu, zelta un sudraba krūkas un citus kulta priekšmetus. Kā tad skanēja orākula sniegtā atbilde, kas tik dziļi iespaidoja bagāto Krēzu? Hērodots to citē:
"Pretī maniem jutekļiem cēlās bruņrupuča smarža, tas, iemaisīts varā ar jēra gaļu, pašreiz tiek vārīts; apakšā ir paklāts varš un varš no augšas kā apvalks."
Nav jābrīnās, ka kopš tā laika Krēzs akli uzticējās orākulam. Viņš to darīja arī tad, kad uz jautājumu pārkāru pret persiešiem tas atbildēja: "Ja viņš uzsāks karu pret persiešiem, viņš sagraus lielu impēriju." Tas skanēja cerīgi un daudzsološi. Viņš nezināja, ka ar šo ārkārtīgi svarīgo jautājumu traucējis orākulu, kad tas acīmredzot nebija labā noskaņojumā. Varbūt Dievs ari nemaz negribēja tik tieši iejaukties pasaules vēsturē. Ar "lielo impēriju", ko Krēzs galu galā sagrāva, uzsākot karu pret persiešiem, katrā ziņā bija domāta viņa paša karaļvalsts.
Delfu omfals jau sen kā ir pazudis, tomēr šīs vietas muzejā glabājas tā kopija, ko izgatavojuši romieši. Spriežot pēc tās, kādreizējā "naba" bijusi uz augšu sašaurināta bišu stropa formas veidojums, ko apņēmis tīkls vai režģis, kura mezglu punktos iestrādāti dārgakmeņi. Antīkajos attēlos tas parādīts uz akmens platformas kopā ar diviem ērgļiem. Grieķu teiksma vēsta, ka Delfu naba esot pasaules centrs. Lai to noteiktu, dievu tēvs Zevs no abiem pasaules galiem vienu otram pretī esot izsūtījis divus ērgļus - un tie satikušies Delfos.
Atrokot Sīvas orākula templi, arheologi tur atrada ne vien slepenas pazemes ejas, bet arī ar biezu mūri apjoztu tempļa vissvētāko vietu, kuras platība bija aptuveni 60 kvadrātmetru. Tās centrā atradās akmens platforma, uz kuras kādreiz tāpat kā Delfos acīmredzot bija novietots omfals. Uz feniķiešu monētām attēlots Biblas omfals uz tieši tādas pašas platformas. Dīvainā kārtā uz dažām hellēnisma laika feniķiešu un sīriešu monētām omfali attēloti pa pāriem kā "Saules kolonnas" vai "dievu akmeņi", kas atbilst abām kolonnām, ko apraksta arī Hērodots, vai arī tie ir līdzīgi Hermeja Trismegista kolonnām. Lai kur arī tie atradās, tas bija pasaules centrs.
"Dieva Melnā akmens" šķirsts Kaaba Mekā musulmaņiem vēl šodien ir pasaules centrs. Šajā virzienā, lai kur tie arī atrastos, viņiem ir pienākums trīs reizes dienā lūgt Dievu. Ebrejiem un kristiešiem tā vietā ir Jeruzaleme, Zālamana tempļa pilsēta. Tur, tempļa vissvētākajā vietā, "Dvirā", vietā, "kur notiek sarunas", glabājās derības šķirsts ar abiem likumu akmeņiem, tur tika uzdoti jautājumi ebreju orākuliem. Taču atšķirībā no Delfiem vai Sīvas šeit nenācās veidot mākslīgu cokolu. Kopš neatminamiem laikiem tieši šajā vietā stāvēja svētā klints, uz kuras Abraāms gandrīz upurēja savu dēlu īzāku un kuru Zālamans apzināti izvēlējās par sava tempļa platformas centru. Ebreju rakstos tā nosaukta par "pamatakmeni", no kura sākot, "tika austa visa pasaule". Vēlāk tā kalpoja par Zemes centru, par "pasaules nabu". Pat musulmaņi, kas virs tās 7. gadsimtā uzbūvēja Klinšu kupolu, tic, ka no šejienes viņu pravietis Muhameds nakts vizītē uzkāpa debesīs. Vel šodien uz tās augšējās virsmas saskatāms izkalts taisnstūrveida iedobums, kurā kādreiz bija ieguldīts derības šķirsts. Jeruzalemes svētās klints iekšiene ir izdobta, to caurauž alu un eju tīkls, un musulmaņi to dēvē par "dvēseļu aku". Mēs nezinām, kādus noslēpumus tā glabā, jo musulmaņu pārvalde, kas pārzina tempļa kalnu, aizliegusi jebkādus arheoloģiskus pētījumus. Pārāk lielas ir bailes, ka tajos varētu tikt atrasti ebreju tempļa apslēptie dārgumi, kas ļautu izraēliešiem izvirzīt politiskas prasības attiecībā uz šo viņu tempļa atrašanās vietu.
Taču eksistē vēl kāda cita kultūra, kurā tika pielūgti omfali, un tā ir Indija. Tur konusveida akmeņi tiek saukti par "šivalinga", burtiski - "dieva Šivas fails", kas attiecas gan uz to formu, gan auglības simbola funkciju. Šivalingas akmeņi bija vairāki. To pielūgšana garantēja dabas auglību, labus laika apstākļus, bagātu ražu, radīšanas harmoniju. Līdzīgi kā Jēkabs Bētēlu slacīja ar eļļu, šivalingas akmeņus mazgāja ar pienu vai jogurtu, tos pielūdza, apļojot gaismekļus, kuros bija izkausēts sviests, un papildus tam dziedošā balsī tika skaitītas mūžīgi atkārtojošās mantras, galvenokārt "Om namah Šivaia", "Es paklanos Tavā priekšā, Šiva". Šiva- lingā bija dieva klātbūtne. Eksistēja divpadsmit Lielās šivalingas un neskaitāms daudzums mazo, kas atradās gandrīz katrā ciemā. Par šivalingas akmeņiem izmantoja koniski noslīpētus svētās upes Gangas oļus, īpaši tādus, kuru svēdras veidoja kādu "svēto zīmi". To priekšā Šivas orākuli nonāca transā, atkal monotonā balsī skaitīja svētās mantras, un beidzot caur tiem runāja pats dievs.