Šivalingas tomēr nebija vienīgie Indijas svētie akmeņi. Indiešu mīti vēsta par nāgu jeb "čūsku cilvēku" apakšzemes alu pilsētām, kuras apgaismojuši "maģiskie akmeņi". "Višnu- purānā", vienā no senākajiem indiešu rakstiem, aprakstīta nāgu valstība pātala. Tur nekad neredzot sauli un mēnesi, taču debess spīdekļus aizstājot "saules un mēness akmeņi". Krievu okultiste Jeļena Petrovna Blavatska, kas gadiem ilgi apguva slepenās zinātnes pie skolotājiem Indijā un Tibetā, uzskatīja, ka "nāgas nav nekādi reptiļi, bet gan gudrie, kuru simbols ir čūska, bezgalības simbols". Tie dzīvoja paslēptuvēs, lai saglabātu savu priekšteču mantojumu. Viņu slepenās brālības mītne atradās Himalaju dzīlēs, Sambalā, "slepenajā pasaules centrā Āzijas sirdī". Arī tur esot pielūgts kāds svēts akmens, "čintamani", burtiski: "dārgakmens, kas piepilda vēlēšanās" - "pasaules dārgums".
1925. gada martā no Kašmiras galvaspilsētas Srinagaras ceļā devās ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast šo svēto akmeni un nogādāt to rietumu pasaulē. Turpmākajos gados karavānai, kuras sastāvā ietilpa 103 kamieļi, zirgi, pieci kravas rati, vairāki duči nesēju un trīs krievi, vajadzēja veikt pāri par 24 000 kilometru pasaules visnepieejamākajā daļā. Nācās iet pa seniem karavānu ceļiem un kalnu takām, pārvarēt sniegiem klātas kalnu pārejas, neauglīgās Gobi tuksneša priekškalnes un vēju appūstās Tibetas augstienes. Šo bīstamo ekspedīciju vadīja nevis kāds piedzīvojumu meklētājs vai alpīnists, bet gan filozofs un gleznotājs Nikolajs Konstanti- novičs Rērihs (1874—1947), kas iegājis vēsturē kā viens no dižākajiem 20. gadsimta ģēnijiem.
Desmit gadus pēc ekspedīcijas Rērihs pārveidoja pasauli. 1935. gada 14. aprīlī visi 21 Panamerikas savienības dalībvalstu vadītāji no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas Baltā nama Ovālajā kabinetā parakstīja viņa mūža darbu - "Rēriha paktu" par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. "Ar šo līgumu mēs garantējam nosargāt vienu no principiem, kas vitāli nepieciešami modernās civilizācijas saglabāšanai. Šim līgumam ir spirituāla nozīme, kas sniedzas daudz dziļāk, nekā to izsaka tā teksts," paziņoja ASV prezidents Rūzvelts, kurš viens no pirmajiem parakstīja paktu. Tam gandrīz pievienojās arī Tautu Savienība, Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštece. 3. starptautiskajā "Rēriha fonda pro pace, arte, scientiae et laborae" (mieram, mākslai, zinātnei un darbam) kongresā piedalījās delegāti no 35 pasaules valstīm, tostarp daudzi mākslinieki, politiķi un sabiedrībā pazīstami cilvēki. Džordžs Bernards Šovs, Alberts Einšteins, Herberts Velss un vēlākais Nobela prēmijas laureāts literatūrā Rabindranats Tagore atbalstīja šo projektu, tāpat arī ASV prezidents Henrijs Volless un ASV valsts sekretārs Kordels Dals, kas vēlāk iegāja vēsturē kā "ANO tēvs". Pēdējais pieskaitāms Rēriha tuvākajiem draugiem, viņš rūpējās, lai mākslinieka ideāli gūtu iemiesojumu šīs globālās organizācijas hartā. 1935. gadā Parīzes universitāte un Norvēģijas parlamenta locekļi nominēja Rērihu Nobela miera prēmijai. 1954. gadā Rēriha pakts tika izmantots par paraugu Hāgas konvencijai, ko 1955. gadā parakstīja 39 valstis. Tai jāaizsargā kultūras vērtības bruņota konflikta gadījumā.
Nav šaubu, ka pastāv saistība starp Rēriha miera iniciatīvām un viņa ceļojumu pa Himalajiem. Fantastisku izskaidrojumu tai devis pats Rērihs. Viņš apgalvoja, ka rīkojies, kā noteicis "mahatma" jeb "meistars", kas pieder slepenai grupai no mītiskas zemes Šambalas. Rēriha ekspedīcijas mērķis bija atrast un nogādāt rietumu pasaulē "pasaules dārgumu", Čintamani akmeni.
Tuvākus paskaidrojumus par Šambalu mēs atrodam senos budistu rakstos. Avatumsakasūtra stāsta, ka cilvēki reiz sajaukuši melus ar patiesību. Tāpēc tika radītas slepenas zināšanas, ko glabāja "Himalaju Lielie skolotāji", ar kuriem sazināties varēja vienīgi "pravieši ar savu sirds tīrību". Šeit, Šambalā, glabājas svētais akmens, kurā ierakstītas visas šīs zināšanas.
Rērihs jau agri iepazina šo tradīciju. Būdams izglītota advokāta dēls un senas Sanktpēterburgas muižnieku ģimenes atvase, viņš lielāko daļu jaunības pavadīja ģimenes īpašumā "Isvarā". Šis sanskrita vārds nozīmē "dievība" un "svēta vieta". Ģimenes bibliotēkā viņš atrada ne vien senas hronikas, bet arī Jeļenas Petrovnas Blavatskas grāmatas, budistu un hinduistu rakstu tulkojumus. 1893. gadā viņš iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Viņa pirmā glezna "Sūtnis" tapa 1897. gadā, un viņš to veltīja Blavatskas kundzei. Tajā attēlota okultiste, kas kalnu būdā uzņem savu Meistaru, vīru garā tibetiešu tērpā. Šai gleznai sekoja simtiem citu darbu, kas gandrīz visi veltīti trauksmainajai Krievijas vēsturei, kā arī spirituālām un reliģiskām tēmām. Kāds mistiķis par Rēriha gleznām vēlāk rakstīja: "Viņš ved cilvēci uz debesu vārtiem. Viņa darbos atspoguļoto sen pagājušo laiku neizmērojamais skaistums parādās kā vīzija par nākotni, par jaunu laikmetu, kad tiekšanās pēc mākslas un dzīves skaistuma kļūs par universālu vērtību." 1899. gada vasarā Rērihs iepazinās ar savu nākamo sievu Helēnu Ivanovu, trauslu augstdzimušu skaistuli ar bieziem melniem matiem. Arī viņa bija pievērsusies misticismam un bija pat attīstījusi sevī medija spējas. Viņa bija tā, kas vēlāk nodrošināja Rēriham kontaktus ar Šambalas Meistariem. Pēc laulībām Rērihs kā atzīts mākslinieks vairāku gadu laikā tika ielūgts vispirms Itālijā, Vācijā un Holandē, tad Francijā un Skandināvijā un visbeidzot Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viņu ar sajūsmu sagaidīja 1920. gadā. Šajos gados, kas iezīmējās ar 1. pasaules kara šausmām, revolūciju viņa dzimtenē Krievijā, asinsizliešanu un vecās kārtības sabrukumu, Rērihs attīstīja vīziju par labāku pasauli. No drupām bija jārodas kam jaunam, un šim nolūkam bija nepieciešams dievišķs plāns, me.
1922. gadā mākslinieks lika pamatakmeni Rēriha muzejam Ņujorkā un uzstājās par spirituālām tēmām, kā ari rakstīja grāmatas ar tik raksturīgiem nosaukumiem kā "Laimes taka" un "Liesma kausā", tad ar domubiedru atbalstu vāca līdzekļus savam "lielajam ceļojumam". Pēc pamatīgas sagatavošanās Indijā, kur viņš pēdējos gados uzturējās, Rērihs beidzot devās ceļā skaistās Helēnas un dēla Georgija pavadībā.
Kaut arī par savu ekspedīciju Rērihs mums ir atstājis četras grāmatas: savu ceļojuma dienasgrāmatu "Altajs - Himalaji", kā arī "Himalaji - gaismas valstība", "Āzijas sirds" un "Šambala", viņš dod tikai mājienus par sava ceļojuma īsto mērķi. Tā, piemēram, viņš citē dialogu ar kādu tibetiešu mūku:
"Lama, pastāsti man par Šambalu!"
"Kā dimants gail gaisma Šambalas tornī," atbild vecais vīrs, "viņš ir te - Šambalas valdnieks, kurš nenogurstoši un vienmēr modri rūpējas par cilvēci. Viņa acis nekad neaiz- veras. Savā burvju spogulī viņš redz visu, kas notiek uz zemes. Un viņa domu spēks sniedzas līdz pat vistālākajām zemēm. Viņam neeksistē attālums, cienīgajiem viņš var nekavējoties palīdzēt. Viņa spožā gaisma izklīdina tumsu. Viņa neizmērojamās bagātības sagatavotas visiem trūcīgajiem, kas gatavi kalpot taisnīgumam… Lielās lietas ir neskaitāmas, tās ir iepriekš paredzētas un sagatavotas. No svētajiem rakstiem mums ir zināma svētītā mācība par tālu pasauļu iedzīvotājiem. No šiem pašiem avotiem mēs esam dzirdējuši par tērauda pūķiem un dzelzs čūskām, kas ar uguni un dūmiem aprij izplatījumu."
Vai Rērihs sasniedza Sambalu? Par to viņš klusē, tomēr četrās savās gleznās un neskaitāmās norādēs un mājienos, kas atrodami viņa grāmatās, Rērihs tomēr nedaudz pavēris noslēpuma plīvuru. Pirmā no četrām gleznām "Čintamani - pasaules dārgums" radīta 1924. gadā ekspedīcijas sagatavošanas laikā. Tajā attēlots zirgs, tibetiešu leģendas laimes rumaks, kas nāk lejā no sašķeltas kalnu pārejas, ko diben- plānā apsargā akmens sargi. Zirgs nes koka kasti, no kuras paceļas zila spoža liesma: kastē atrodas svētais akmens. Otra glezna "Tumsas sadedzināšana" mums rāda tumši zilā krāsā grimstošu naksnīgu ainavu. No aizas aiz klinšu sienas iznāk deviņi stāvi garos baltos tērpos. Pirmais no tiem nes mirdzošu lādīti ar čintamani akmeni. Tie ir mahatmas, Šambalas Meistari. Taču ceturtajā rindā saskatāms kāds plikgalvains, bārdains stāvs, ko pavada madonnai līdzīga skaista sieviete: Helēna un Nikolajs Rērihi, kas acīmredzot sasnieguši savu mērķi. Trīspadsmit gadus vēlāk mākslinieks portretēja sevi un savu sievu. Pirmajā gleznā Helēna visā savā cieņas pilnajā skaistumā stāv pie zīdā izpildīta zīmējuma, viņai priekšā galds, uz tā grāmata, roze un lādīte: tā ir noslēpumainā koka kastīte, kurā 1924. gada gleznā glabājās čintamani akmens. Šo pašu lādīti, ietinies garā tibetiešu tērpā, godbijīgi tur rokā Rērihs savā pašportretā.