"Vai jums rietumos ir kas zināms par lielo akmeni, kurā koncentrēti maģiskie spēki? Vai jūs zināt, no kuras planētas šis akmens?" Rēriha grāmatā "Himalaji - gaismas valstība" jautā vecs lama. "Cilvēkus vada Oriona starojuma brīnums," viņš turpina, zināmā mērā kā atbildi citējot leģendu par čintamani akmeni. Helēna Rēriha ir precīzāka. Savā grāmatā "Leģenda par akmeni" viņa, aplinkus norādot uz mītu par Grālu, taču noteikti domājot arī par laimes vēstnesi zirgu sava vīra gleznā, raksta: "Es eju pa tuksnesi - es nesu bruņām klātu kausu. Tajā atrodas dārgums - Oriona dāvana." Tad viņa citē senus rakstus: "Kad Saules dēls nokāpa uz Zemes, lai mācītu cilvēci, no debesīm nokrita akmens, kurā paslēpts pasaules spēks." Taču tikai vēlāk sarakstītajā grāmatā "Austrumu krustcelēs" (1930) viņa atklāj, ka pati savām acīm redzējusi šo akmeni, un apraksta tā izskatu: tas esot "mana mazā pirkstiņa garumā ar pelēku mirdzumu kā izkaltēts auglis vai kā sirds; uz tā četri nepazīstami burti… Tā starojums ir spēcīgāks, nekā tas ir rādijam, taču citā frekvencē… Par šo akmeni austrumu mītos teikts šādi: "Stari aptver milzīgu apgabalu un ietekmē norises visā pasaulē. Šā akmens pamat- masa glabājas zvaigznēs dzimušo pilsētas Šambalas tornī Centrālāzijā"".
Arī 13. Dalailamam, domājams, pieder fragments no šā maģiskā akmens, kas nācis no kādas tālas pasaules.
Kur šis teiksmām apvītais akmens atrodas šodien? Varbūt kaut kur Ņujorkā, uz kurieni tūlit pēc atgriešanās no sava lielā ceļojuma 1929. gadā devās Rērihs. Tur viņš - akmens vai Meistaru inspirēts - lika pamatus Rēriha paktam. '1ā noteikti nav nejaušība, ka pakta miera karogā attēlotas trīs sarkanas lodes uz balta fona, ko apņem sarkans aplis - tā budisti apzīmē čintamani. Tagad tas iestājies par zinātnes, mākslas un reliģijas trīsvienību, par cilvēces sasniegumiem pagātnē, tagadnē un nākotnē, ko aizsargā mūžības aplis.
Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, ka pēc sešpadsmit gadiem Ņujorka tika pasludināta par Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenās mītnes pilsētu. Šis lēmums saistīts arī ar ASV valsts sekretāra Kordela Dala ietekmi, kurš bija viens no tuvākajiem Rēriha draugiem. Un ir pilnīgi iespējams, ka vēl 20. gadsimtā vēstures gaitu ietekmējis kāds me.
Akmens apļu noslēpums
Kad 1967. gada 5. jūnijā Izraēlas gaisa spēku piloti ducināja virs Golānas augstienēm, viņi nenojauta, ka izdara vienu no lielākajiem sava laika arheoloģiskajiem atklājumiem. Nabadzīgajās akmeņainajās ganībās starp ērkšķainiem krūmiem apaugušiem pauguriem, kur viņi meklēja ienaidnieka pozīcijas, piloti pievērsa uzmanību četriem koncentriskiem apļiem ap kādu lēzenu pauguru. Viņi nodomāja, ka tas ir kāds sens kalnu cietoksnis, un, tā kā tuvumā nemanīja ne tankus, ne libāniešu militārās lidmašīnas, tur nebija pat piebraucamo ceļu, viņi bija pārliecināti, ka šī celtne, lai kas arī tā būtu, nerada draudus tuvojošamies sauszemes karaspēka vienībām. Izraēlai vajadzēja ieņemt stratēģiski svarīgas pozīcijas, un šīs mīklas risināšanai neatlika laika. Tikai vairākus mēnešus pēc visveiksmīgākā zibenskara jaunāko laiku militārajā vēsturē, kad Izraēla sešās dienās nostādīja arābu pasauli notikuša fakta priekšā un paplašināja savu teritoriju Golānas augstienēs, Sinajā un pie Jordānas, atkal atcerējās par mīklainajiem apļiem ziemeļos.
Kad jaunās robežas - 6 dienu kara rezultāts - bija nostiprinātas, zemē ieradās arheologu grupa. Tās uzdevums bija reģistrēt šī augstienes apgabala notikumiem bagātās pagātnes mantojumu, it īpaši tādu, kas liecinātu par kādreiz pastāvējušu ebreju apmetni. Izraēlā vēstures zinātne kalpoja ari politisku pretenziju leģitimācijai. Arheologi šķērsoja ar nabadzīgu veģetāciju klāto pauguraino apvidu, ko aizēnoja varenie sniegiem klātie Hermona kalni, kas kā majestātiski valdnieki slējās virs apkārtnes, - un viņi atrada. Taču viņu atradums bija citāds, nekā cerēts. Viņpus ciemiem, kur ganījās vienīgi aitas un kazas, zinātnieki uzgāja simtiem kapu kalniņu un dolmenu, kādi līdz šim bija zināmi tikai Ziemeļ- eiropā. Arī "Kaķu kalns" (arābu vai.: Rujm el-Hiri, ebreju: Rogem Hiri), kā vietējie iedzīvotāji sauca koncentriskos riņķus, drīzāk būtu iederējies Anglijā vai Īrijā. Šo mantojumu nebija atstājuši ebreji.
Kad pēc divdesmit gadiem, 1988. gadā, "Kaķu kalnu" beidzot atraka, dienas gaismu ieraudzīja gigantiska būve: aptuveni 3 m augsta apļu sistēma, kuras ārējais diametrs sasniedza 156 m, apņēma 4,5 m augstu "kapu kalniņu", kas pēc arheologu domām bija veidots no kārtās sakrautiem akmeņiem. Četri koncentriski apļi bija daļēji parcelēti. Divās vietās, pret rietumiem un austrumiem, tie veidoja ieejas vai vārtu ejas, kuru orientācijai acīmredzot bijusi zināma nozīme. Vai celtne kalpojusi astronomiskiem mērķiem kā Stounhendža Anglijas dienvidos? Vai akmens apļi savā veidā simbolizējuši kosmisko kārtību? Noteikti zināms tikai viens: šī būve, kas jau drīz vien tika identificēta kā Bībeles "refajiešu Gilgala", "milžu akmens aplis", ir unikāls fenomens Tuvajos Austrumos. Nekas līdzīgs nav atklāts nekur citur Levantē, ne Izraēlā, ne Sirijā, ne Libānā. Turklāt tas radies sirmā senatnē. Cik vecs tas patiesībā ir, varēja noteikt, kad tika atrastas pirmās šķembas. Senākā to izcelsme bija datējama ar vara laikmetu, halkolītu, tātad tās bija vairāk nekā 5000 gadu vecas: akmens apļi bija senāki par piramīdām! Toreiz celtne ieguva savu sākotnējo formu, ko veidoja četri apļi, kuru centrā, iespējams, atradās kāds svēts akmens. Celtne beidza funkcionēt tikai vēlīnajā bronzas laikmetā (16. gadsimtā pirms Kristus), kad tās iekšienē tika izveidots kapu kalniņš - kā domā arheologi, tās bija kādas cilts vadoņa kapenes. Pārbaudot pauguru ar ultraskaņu, dziļi tā iekšienē tika atklāts dobums. Kad bija izrakti vairāki desmiti tūkstoši tonnu akmens un klinšu gabalu, lai nokļūtu mākslīgi veidotā paugura iekšienē, arheologi beidzot nonāca līdz iedomātajai kapeņu telpai. Taču tajā viņus sagaidīja neizmērojama vilšanās. Ta vietā, lai atrastu Jēkaba un Jāzepa laika cilts vadoņa bagātīgi izrotātās mirstīgās atliekas, viņiem nācās konstatēt, ka akmens kamera ir tukša. Izraēlieši bija pārliecināti, ka kāds viņus apsteidzis un jau senos laikos izlaupījis kapenes, acīmredzot atstājot bez ievērības dažus auskarus, akmens pērles un bultu uzgaļus, kas visi bija attiecināmi uz vēlīno bronzas laikmetu.
"Neticu, ka šo celtni būvējuši milži, taču domāju, ka tā tik ļoti iespaidojusi mūsu senčus, ka, pēc viņu domām, tādu varēja uzbūvēt vienīgi milži," šodien domā Golānas reģiona Senatnes lietu pārvaldes galvenais arheologs Dr. Moše Hartels. Kas bija tie, kas uzbūvēja Gilgalas milzu apli? Ir zināms, ka Golānas reģions nebija blīvi apdzīvots ne 4., ne 1. gadsimtā pirms Kristus. Akmens apļu apkārtnē nebija ne pilsētu, ne ciemu. Nedaudzās pēdas, kuras izdevies atrast, norāda, ka šo apvidu apdzīvojuši vienīgi nomadi ar saviem ganāmpulkiem. Vai Gilgala bijusi sava veida centrālā svētvieta, kur uz gadskārtējo tikšanos pulcējušās ciltis? Vai vēlāk tur apglabāts kādas lielas cilts vadonis? Kas sabēris 37 000 tonnu kaļķu baltā akmens? Kāda izcelsme ir 8500 kapu kalniņiem un dolmeniem šajā apkārtne? "Kaķu kalns" ir un paliek neatminama mīkla izraēliešu arheologiem.