Tajā pašā gadā, kad Ņūhems Anglijā ar savu pārdrošo teoriju parūpējās par satraukumu zinātnieku aprindās, kāds amerikānis gāja vēl tālāk. Stounhendža, kā apgalvoja Džeralds Hokinss, bijusi milzīgs neolīta laikmeta astronomisks dators. Normālos apstākļos Hokinsu uzskatītu par fantazētāju, ķeceri vai šarlatānu un viņa apgalvojumus nodotu arhīvā, neizlasot nevienu rindiņu no viņa darbiem. Taču šo vīru nevarēja tik vienkārši ignorēt, jo viņš nebija kurš katrs. Džeralds Hokinss bija slavenās Bostonas universitātes astronomijas profesors. Aprēķinus, uz kuriem balstījās šī teorija, viņš bija veicis ar Hārvarda universitātes un Smitsona institūta IBM datora palīdzību un savus rezultātus publicējis atzītajā žurnālā Nature. Divus gadus vēlāk, 1965. gadā, iznāca viņa grāmata "Stounhendža atšifrēta" (Stonehenge Decoded), kas izraisīja kņadu speciālistu aprindās.
Profesors Hokinss apgalvo, ka ar 56 "Obrija bedru" - vai ari ar tur kādreiz uzstādīto "zilo akmeņu" - palīdzību iespējams aprēķināt ne vien Saules, Mēness un Sīriusa ikreizējās pozīcijas, bet arī Saules un Mēness aptumsumus. Ņūhemam bija taisnība, atzīst Hokinss. Abi stēlu pauguri un to pretpoli tiešām varēja uzrādīt Mēness fāzu punktus. Turklāt no diagonālēm, kas novilktas starp tiem, bija iespējams nolasīt arī to blakuspunktus, proti, Mēness rietu un lēktu. Kopā ar četriem citiem Saules kustību raksturojošiem punktiem ar to faktiski bija aptverts viss Saules/ Mēness 18,61 gada cikls, noapaļots uz 19. Jau Hekataja minētais skaitlis 19 faktiski ir celtnes integrāla sastāvdaļa, kas izpaužas ari "zilo akmeņu" izkārtojumā: to ir 19 pirmajā, iekšējā, aplī un 38=2x 19 - trešajā. Saskaņā ar Hokinsa teoriju 56 Obrija bedres kalpoja šī tuvinājuma korekcijai, ar kuras palīdzību notika pielīdzināšana, kad trīs marķējuma akmeņi vienlaicīgi tika pārcelti šā riņķa iekšpusē, jo 182 /3 x 3 — 56. Ar šādu precizitāti varēja pat paredzēt Saules un Mēness aptumsumus, konstatē Hokinss, un tas arī varētu būt bijis šī iekārtojuma izveidošanas galvenais nolūks, jo senatnē, pat vēl viduslaikos, Saules aptumsums tika uzskatīts par briesmu vēstnesi.
Turpmākajos gados Hokinsa atklājums tika plaši apspriests. Viņa aprēķinus pārbaudīja un to pareizību apstiprināja slavenais angļu astronoms un matemātiķis sers Freds Hoils. Taču anglis negribēja piekrist Hokinsa izdarītajiem secinājumiem. Hoils uzskatīja par pilnīgi neiespējamu, ka laikā, kad tika plānota Stounhendža, Britānijā bijis zināms Saules gada garums, kā ari Mēness rotācija un 18,61 gada cikls. Viņš tam varēja dot tikai vienu izskaidrojumu: vai nu runa ir par gluži neticamu nejaušību, vai ari "akmens datora" būvētājiem bijis skolotājs.
Stounhendžas noslēpuma atslēga varētu būt meklējama kādā vēl senākā akmens aplī - Eivberi, kas atrodas uz ziemeļiem no Solsberi līdzenuma. Kaut kad 4. gadu tūkstotī pirms Kristus, tātad vienā laikā ar refajiešu Gilgalas celtniecību, netālajā Vējdzirnavu kalnā akmens laikmeta cilvēki uzsāka monumentālas celtnes būvniecību. Viņi izraka riņķveida grāvi 350 m diametrā, uzbēra 5 m augstu valni, ko pārsedza ar 98 milzīgiem akmeņiem. Vaļņa iekšpusē atradās vēl divi akmens apļi, katrs aptuveni 50 m diametrā, t. i., gandrīz divreiz lielāki nekā Stounhendža, kuras diametrs sasniedza 29,5 m. Šim nolūkam izmantotie 29 vai attiecīgi 27 akmeņi katrs bija līdz pat 6,4 m augsts un svēra ap 60 tonnām. Kaut arī Eivberi pirmajā acu uzmetienā trūkst Stounhendžas harmonijas un precizitātes, iespaido tās izmēri. No centrālā apļa veda divas divus kilometrus garas akmens alejas, un katru no tām ieskāva ap 100 pa pāriem uzstādītu monolītu. Abi ceļi beidzās, respektīvi, noveda pie koka svētnīcas, Sanc- tuary. jau 18. gadsimtā viens no pirmajiem Eivberi pētniekiem Viljams Staklijs konstatēja, ka būve uzreiz atgādinājusi milzīgu čūsku, kas krusto apli. Senajā Ēģiptē sauli krustojoša čūska bija svēts simbols. Varbūt te ir saistība ar Tuvajiem Austrumiem?
Ap 2600. gadu pirms Kristus, aptuveni tajā pašā laikā, kad Ēģiptē radās pirmās piramīdas, sarosījās cilvēki Eivberi. Viņi pulcējās kopā simtiem, un tos atbalstīja tūkstoši, kas, sūtņu un priesteru aicināti, saplūda no visām zemes malām, lai pabeigtu svēto darbu. Viņi gulēja zaru būdās, zvērādu teltīs vai vienkārši uz zemes zem zvaigžņotās debess, ietinušies kažokādās. Viņi pārtika no tā, ko deva Eivberi apkārtnes lauki, no piena un gaļas, ko ieguva no līdzatvestajiem ganāmpulkiem. Viņi valkāja rupja auduma bikses un svārkus, platus kreklus un ādas apavus un bija bruņoti ar lokiem, bultām un akmens nažiem. Kad zeme bija izrakta un atskanēja priestera raga skaņas, viņi ņēma simtiem no salmiem pītu grozu, kurus augām dienām bija gatavojušas viņu sievas, un vāca tajos krīta kaļķa atlūzas: tūkstošiem, simt- tūkstošiem, miljoniem. Sajaucot kaļķus ar dubļiem un mālu, viņi no tā visa izveidoja apaļu platformu, virs tās otru, trešo, līdz pār zaļojošo apvidu 40 metru augstumā pacēlās apaļa pakāpjveida piramīda. Iā visādā ziņā varēja sacensties ar savu līdzinieci Ēģiptē, Džosera piramīdu, kurai ari bija seši stāvi un kas bija uzcelta aptuveni tajā pašā laikā. Tas arhitekts bija Imhoteps, dieva Tota skolnieks, kas mums pazīstams arī kā Hermejs Trismegists vai Enohs, dievišķo me pārvaldnieks. Ēģiptiešu leģenda vēsta, ka viņš kādu dienu izceļojis uz ziemeļiem. Varbūt viņš ir identisks ar Teitu, cilšu apvienotāju ģermāņu tradīcijā, vai Teitātu, ķeltu dievišķo skolotāju. Vai viņš gadījumā nebija ari Eivberi kompleksa garīgais tēvs?
Silberi Hilla, kā šodien sauc Anglijas pakāpjveida piramīdu, ir augstākā aizvēstures laiku celtne Eiropā. Šis nosaukums cēlies no "mirdzošajiem", kas, kā vēsta leģenda, guļ aprakti zem pakalna. Ja varam ticēt britu pētniekam Teren- sam Mīdenam, tas bijis simbols "pasaules nabai", aizvēsturiskajam kalnam, kas radīšanas sākumā pacēlies no pirmatnējās jūras, kad no debesīm nolaidušies dievi: "Ta idejiskais analogs varētu būt 4. gadu tūkstoša pirms Kristus šumeru ziku- rāti, četrsānu kalni no neapdedzinātiem ķieģeļiem ar svētnīcu virsotnē, kur saplūst kopā debesu un zemes spēki." Britu arheologs Maikls Deimss savā ievērības cienīgajā grāmatā "Silberi dārgumi" (The Silbury Treasure) konstatē, ka Silberi Hillu kādreiz apņēmis mākslīgi izveidots ezers, kas, raugoties no gaisa, pēc formas atgādinājis drīzumā dzemdēt gatavu sievieti, zemes māti. Tas atradies it kā milzīgas čūskas vai nosista pūķa figūras centrā ar apli vidū. Priekšstati, kas bijuši pamatā šim akmens laikmeta ainavas pārveidojumam, varētu būt sakņojušies Šumerā. Babiloniešu radīšanas eposā, kura izcelsmei, tāpat kā visai babiloniešu mitoloģijai kopumā, saknes meklējamas Šumerā, dievs Marduks nonāvē pirmatnējo pūķi Tiamatu un no tā ķermeņa daļām veido pasauli. Pirms dievi tajā ievietoja pirmo kalnu, uz kura tie pēc tam nokāpa no debesīm, zeme eksistēja kā pirmatnējā ūdens stihija. Visu dzīvo šajā kalnā dzemdēja dieviete Ninbarsaga. Dievu kalns kļuva par sākotnējo modeli zikurātiem. Vai iespējams šo šumeru radīšanas aktu attēlot labāk nekā ar apli, Zemi, kas rodas no nosista pūķa, čūskas, ar dievu kalnu, kas paceļas no pirmatnējo ūdeņu stihijas, un dzemdējošu sievieti centrā? Vai Eivberi komplekss bija akmenī un ainavā iemiesota šumeru mīta ilustrācija, vai Silberi Hillu var uzskatīt par britu zikurātu?