Lielākā daļa tekstu, kā izrādījās, bija veltīti astronomijas
jautājumiem. Tas nav nekāds brīnums, antīkajā pasaulē astronomija tika uzskatīta par "haldiešu zinātni" un par hal- diešiem saukti šumeri, tie minēti arī senākajā Vecās derības tulkojumā grieķu valodā Septuaginta. Kad 1925. gadā pētnieki bija identificējuši visus šumeriem zināmos zvaigznājus, atklājās jauna sensācija. Ja eiropiešu astronomiem, pirms Keplers 1611. gadā izgudroja teleskopu, bija zināmi tikai 19 zvaigznāji, šumeri uzskaitīja pavisam 28 konstelācijas, tikpat, cik jauno laiku astronomi. Joprojām nav skaidrs, kā pirms gandrīz 6000 gadiem priesteri astronomi spēja pazīt, sagrupēt, nosaukt un kataloģizēt visus debess ziemeļu puslodes zvaigznājus. Taču šo cilvēku atstātie astronomijas pieraksti nerada nekādas šaubas, ka viņi to spējuši.
Zvaigznes viņi sauca par mul ("augstumā spīdošais" vai "debess ķermenis"). Planētas, kuras viņi atšķirībā no zvaigznēm sauca par lubad, bija "(Saules) pasargātie ceļojošie pavardi". Saules sistēmu sauca par mulmul (visus debess ķermeņus ietverošs debess ķermenis), un šumeru izpratnē tā sastāvēja no Saules, Mēness un desmit planētām, no kurām viena, kā tika uzskatīts, bija sabrukusi. Kopš 1931. gadā amerikāņu astronoms Klaids Tombo atklāja Plūtonu, mēs zinām, ka mūsu Saules sistēmā ir deviņas planētas. Tajā ietilpst arī noslēpumainā asteroīdu josla, kas izstiepusies starp Marsu un Jupiteru un ko pēc daudzu astronomu pārliecības veido kādas sen sabrukušas planētas atliekas. Krievu astronoms profesors S. V. Orlovs 1950. gadā to nosauca par Faetonu. Faetons grieķu mitoloģijā bija Saules dieva Hēlija dēls, kurš, tāpat kā daudzi pārgalvīgi dēli pie savu vecāku auto stūres, cieta katastrofu tēva saules kaujas ratos. Zirgi viņam nepaklausīja, un Faetons galu galā iegāzās debesu upē Ēridanā. Kāds 4000 gadu vecs akadiešu zīmogs attēlo Saules sistēmu, kādu to pazina šumeri. Šodien ar inventāra numuru VA/243 tas glabājas Berlīnes Pergamona muzeja Dienvidrietumāzijas nodaļā, un tā zīmējumā attēlotā aina atspoguļo varbūt vienu no svarīgākajām fāzēm cilvēces vēsturē. Gans, viena kaza tam uz muguras, otra - uz zemes, ko kāds anunnaks atvedis pie augstāka ranga dieva. Šī dievība tur rokās arklu, ko nodod ganam. Gani kļūst par zemniekiem, nomadi - par nometniekiem, no nomadu nometnēm izaug ciemi u n pilsētas - dzimst kultūra. Taču šis zīmogs ir interesants ar vēl kādu detaļu, tie ir desmit apaļi debess ķermeņi, kas ietver pār kompozīciju spīdošo sauli. Varbūt tā ir sagadīšanās, varbūt nē, taču fakts ir tāds, ka pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam tie izvietoti pareizā secībā un pēc izmēru attiecībām atbilst mūsu Saules sistēmas planētām: nelielais Merkurs, aptuveni tāda paša lieluma Venera un Zeme, nelielais Mēness, Marss, milzīga izmēra Jupiters un Saturns, līdzīga lieluma Urāns un Neptūns, nedaudz tālāk - nelielais Plūtons, un, kaut kur starp Marsu un Jupiteru, - kādreizējais prāvais Faetons, asteroīdu planēta.
Taču vēl vairāk nekā zināšanas par deviņām un desmito, sen sabrukušo planētu pārsteidz nosaukumi, kādus tām devuši šumeri.
Saule: APSU - "Ta, kas eksistēja no paša sākuma" Merkurs: MUM.MU - "Kāds, kas piedzima" Venera: LA.HA.MI - "Kauju pavēlniece" Zeme: KI.GI - "Sausā zeme" Mēness: DUG.GA.E - "Māla pods"
Marss: LAH.MU - "Kara dievs" vai
UTU.KA.GAB.A - "Gaisma pie ūdens vārtiem" Faetons: TIA.MAT - "Kas dod dzīvību" Jupiters: KI.ŠAR - "Cietzemes lielākais" Saturns: AN.ŠAR - "Debesu lielākais" Urāns: EN.TI.MAŠ.SIG - "Planēta ar gaišās zaļganās
dzīvības krāsu" Neptūns: HUM.BA-"Purvāja veģetācija" Plūtons: ŠU.PA-"Debesu uzraugs"
Ki vai Gi, Zemes nosaukums, guva atzinību. Grieķi no tā darināja "Gaia", tā viņi izrunāja Zemes dievietes Gajas vārdu. Vēl šodien mēs to sastopam tādos jēdzienos kā ģeogrāfija, ģeo-metrija vai ģeo-loģija. Šumeru bilžu rakstā Zemes simbols bija horizontāls, ar astoņām vertikālām līnijām šķērsots ovāls, kas līdzinās mūsu meridiāniem. Tātad šume- riem, iespējams, bijusi zināma arī Zemes lodveida forma, kas ir patiešām pārsteidzoši. Viņu zināšanas par citām Saules sistēmas planētām rada izbrīnu. Jupiters, kura diametrs ir 120 750 km, tiešām ir mūsu Saules sistēmas lielākā planēta. Saturns, kura diametrs nepārsniedz 120 000 km, ir nedaudz mazāks. Taču Saturna gredzenu sistēmas, viņa "debesu" diametrs sasniedz 172 000 km. Tāpēc šumeru Jupiteram dotais nosaukums "Cietzemes lielākais" ir tikpat atbilstošs kā Saturna "Debesu lielākais".
Tikai 1989. gadā radās iespēja atklāt Urānam un Neptū- nam doto apzīmētāju noslēpumu. 1977. gada augustā no Kanaveralas zemesraga startēja amerikāņu Nacionālās aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvaldes NASA automātiskā starpplanētu stacija Voyager2. Tās sākotnējais uzdevums bija fotografēt Jupitera un Saturna pavadoņus. Laimīgas sakritības rezultātā NASA inženieriem radās iespēja turpināt stacijas lidojumu arī Urāna un Neptūna virzienā. Kad no tās pienāca pirmie šo zaļganzili zaigojošo tālo pasauļu attēli, NASA Reaktīvās kustības laboratorijas (JPL) zinātnieki nevarēja vien nobrīnīties. Urāns līdz tam tika uzskatīts par gāzu planētu, taču tagad izrādījās, ka tam ir ciets kodols un 9000 m biezs superblīva ūdeņraža un amonjaka slānis. Tādējādi atbilstošs izrādījās šumeru dotais "Planētas ar gaišās zaļganās dzīvības krāsu" apraksts. 1989. gada 24. augustā stacija palidoja garām Neptūnam, šumeru "Purvāja veģetācijai", savai pēdējai pieturvietai mūsu Saules sistēmā. Planētas attēls - līdz šim astronomijas grāmatās tā tika attēlota kā balts gaismas punkts - pārspēja visas cerības. Drīz vien visi runāja par "zilo jūras dievu". Ja Urāns zaigoja gaiši zaļganzilā krāsā, Neptūna spīdums bija tumši zilganzaļš. Šo krāsu radīja metāna leduskristālu mākoņi. Kopš šī atklājuma ir zināms, ka Neptūna blīvums ir ievērojami lielāks nekā Urāna. Tas izstaro divreiz vairāk enerģijas, nekā saņem no Saules. Šis fakts liecina par karstu kodolu. Neptūna virsma sastāv no gāzveidīga un caurspīdīga ūdeņraža, ūdens tvaika mākoņiem un, iespējams, pat lietus lāsēm. Vai šādam "buljonam" iespējams dot labāku apzīmējumu par šumeru "purvāja veģetāciju"? Turklāt metāns, kas ir Neptūna atmosfēras pamatsastāvdaļa, pazīstams arī kā purva gāze! Jau šumeru laikmeta beigu posmā radušajos akadiešu tekstos Urāns un Neptūns aprakstītas kā kakkab šanamma, dvīņu planētas. Šis raksturojums ir absolūti atbilstošs mūsdienu astronomu un NASA zinātnieku atziņām. Tā, piemēram, zinātnes žurnālists
Reiners Klingholcs savā darbā par Voi/dger atklājumiem "Maratons Visumā" rezumē: "Pirmajā acu uzmetienā Urāns un Neptūns ir kosmiskie dvīņi!" - Sumeri to zināja! No kurienes šīs zināšanas?
"No dieviem," teica šumeri, no anunnakiem, "kas no debesīm ieradās uz Zemes", kas radīja cilvēkus un uzturējās varenos tempļos, kur apmācīja savās zināšanās priesterus, kas reizē bija arī šumeru augstskolu profesori. Kādā dievam Enki, kurš uzturējies Eridu templī, veltītā himnā teikts:
ENki, gudrības kungs,
Anu, Eridu rotas, mīlēts,
kurš dod pavēles un pieņem lēmumus,
likteņa līkloču eksperts: …tu esi
no debesīm nonesis zvaigznes,
aprēķinājis to skaitu.
Tu esi devis cilvēkiem vietu,
kur dzīvot.
Tu esi par viņiem rūpējies un nodrošinājis, ka tie seko saviem ganiem,… tu ļauj tiem droši dzīvot savās mājās.
Amerikāņu orientālists Zekeria Sitčins apgalvo, ka anunnaki, debesu zvaigžņu pazinēji, bijuši no kādas tālas pasaules. Šī teorija šķiet visai vilinoša, jo izskaidro ne tikai visaptverošu plašu zināšanu izcelsmi, kas bijušas šīs pirmās Zemes civilizācijas rīcībā, bet arī tās "dievu" ārkārtīgi fizisko dabu, kas nav vairījušies pat no miesīgas savienošanās ar vienu otru pievilcīgu mirstīgo.