Iespējams, ka vietējā leģenda par "mirdzošajiem", kas tajā aprakti, leģenda par sen aizmirstu laiku pazaudētiem dārgumiem ir tulkojama kā norāde uz me. Katrā gadījumā to nevar attiecināt ne uz reāliem dārgumiem, ne pat uz kādu aizvēstures valdnieku, kaut gan trīs reizes, 1776., 1849. un 1968. gadā britu ekspedīcijas tomēr raka dziļus tuneļus pakalnā, vispirms vertikālus, tad horizontālus, cerībā atrast kāda aizvēstures priesterķēniņa apbedījumu.
Neviena no ekspedīcijām neguva panākumus: zem pakalna nebija apslēptu pazemes kameru, tas acīmredzot nebija ticis izmantots kā valdnieku kapenes. Un tomēr tur varētu būt glabājušies dārgumi, - pieņemot, ka tie, kā tas mēdz būt zikurātos, atradušies nevis iekšpusē, bet gan "templī", tā virsotnē. Varbūt britu teiksma par pūķi, kas parasti vijas ap dārgumiem un bieži vien ap maģisku akmeni, attiecas tieši uz Eivberi kompleksu, kas simbolizē pirmatnējo briesmoni Tiamatu.
Nav zināms, kas bijuši tie, kas uzcēla Stounhendžu un Eivberi, un, tā kā nav pieejamas rakstiskas liecības par cilvēkiem, kas bija šo ievērojamo kultūras pieminekļu autori, jautājumā par viņu patiesajiem motīviem mēs varam balstīties tikai uz spekulācijām. Taču par kāda cita akmens apļa celtnieku ir iegūstamas apjomīgas rakstiskas liecības, kas par laimi ir tik detalizētas, ka paralēles ar Stounhendžu un Eivberi ir acīmredzamas. Turklāt šis izcilais arhitekts bija ļoti senas pilsētas priesterķēniņš. Viņš nāca no Šumeras, zemes, kurā viss sākās…
Gudeja no Lagašas dzīvoja laika posmā starp 2200. un 2100. gadu pirms Kristus, tātad tieši tad, kad savas mūsdienu formas ieguva Stounhendža. Viņš uzskatāms par šumeru lielo reliģisko reformatoru pēc Naramsina eskapādēm un sekojošās gutiešu kundzības. Viņa pilsēta Lagaša bija veltīta Enlila dēlam Ninurtam, kurš varonīgā cīņā ar Zu atguva me, bet to nolaupītājs tāpat kā Lucifers tika iemests bezdibenī. Viņš varēja kalpot par prototipu Bībeles ercenģelim Miķelim, kurš tāpat kā Ninurta gāza Dieva pretinieku. Gudejas atstātie apraksti vēsta, ka Ninurta no sava tēva Enlila pat saņēmis atļauju celt sev templi Lagašā, kurš, iespējams, atbilstoši tur uzglabājamo me skaitam bija jānosauc par Eninnu, "piecdesmitu namu".
Dienā, kad debesis un zeme lēma likteni,
kad Lagaša pacēla savu galvu pretī debesīm saskaņā ar lielajiem me, Enlils labvēlīgi uzlūkoja kungu Ninurtu.
Un tā Ninurta parādījās savam augstākajam priesterim Gudejam, kurš sevi sauca par "ganu, izraudzītu par ķēniņu", un pavēlēja celt templi.
Sapnī [man] parādījās vīrs, gaišs un mirdzošs kā debesis,
Liels debesīs, liels uz zemes, pēc galvasrotas spriežot, dievs viņš bija. Līdzās tam stāvēja dievišķais vētrasputns, viņa pajūgs,
kas līdzinājās postošai viesuļvētrai. Zem viņa kājām tupēja divi lauvas, pie labās un pie kreisās.
Viņš uzticēja man sava tempļa celtniecību.
Tūlīt pēc tam parādījās dieviete, kas "kāda tempļa, ziku- rāta attēlu", nēsāja kā galvasrotu, rokā tai "svēta grifele [un] labvēlīgā debesu spīdekļa tāfele". Kaut gan viņas vārds netiek nosaukts, runa acīmredzot ir par Nisabu, "dievišķā vārda valdnieci", šumeru Izīdu. Viņa bija pazīstama kā matemātikas, arhitektūras un astronomijas dieviete un tai piederēja ne vien "septiņu skaitļu grifele", bet ari mantotie "piecpadsmit lielie me". Viņai drīz piebiedrojās vēl kāds "varonis" ar lapis lazuli, lazurīta tāfeli rokā. Uz tās viņš zīmēja tempļa plānu. Sniegusi detalizētas instrukcijas, parādība pazuda, un Gudeja pamodās. Viņš tūlīt devās uz veco templi, lai pārdomātu, ko tas viss varētu nozīmēt. It īpaši Gudejam nebija skaidrības par "Sugalamu", "atvēršanas vietu, noteikšanas vietu, no kurienes Ninurta var redzēt atkārtojumu par savām zemēm", kas viņam bija jāierīko. Kad viņš beidzot atkal aizmiga, viņam vēlreiz parādījās dievs un apstiprināja:
"Manas pavēles tev mācīs dievišķo debesu planētu zīmes. Saskaņā ar svētajiem rituāliem manam namam, Eninnu, jāsaista zeme ar debesīm."
Un viņš apsolīja: kad templis būs uzcelts, viņš tur noglabāšot svētos me, un zeme tad uzplaukšot pārpilnībā, lietus līšot savlaicīgi, kanāli piepildīšoties un pat tuksnesis uzziedēšot.
Tagad Gudeja saprata plānu. Viņš savai tautai uzlika par pienākumu piedalīties svētā uzdevuma izpildīšanā un aizmirst visas nesaskaņas. Lai finansētu šo projektu, viņš tūlīt paaugstināja nodokļus. Lai gan Lagašas krogos un lokālos bija dzirdamas zināmas neapmierinātības izpausmes - ja ticam rakstiskām liecībām, - tomēr skaļi neviens neprotestēja, jo visi saprata, ka templis kalpo vispārības labā. Jau drīz vien tika ielikti pamatakmeņi - pa vienam aprakstītam ķieģelim katrā pret debess pusēm orientētā zikurāta stūrī.
Pēc ilgu gadu pūliņiem darbs beidzot bija galā. "Sapnis ir kļuvis par īstenību," rakstīja Gudeja, "Eninnu tika pabeigts… tas lepni pacēlās kā mirdzošs kalns." Tagad bija jāpievēršas tempļa telpu izrotāšanai un visbeidzot noslēpumainajam Šugalamam. Kad darbs bija pabeigts, pēc ceremonijas, kas ilga trīs dienas, Ninurta ievācās savā namā. Gudeja parūpējās, lai dievišķajam viesim nekā netrūktu. Bija sagādāts medus, vīns, piens, labība, olīves, dateles un vīnogas, nokauts vērsis un aita, pie ēdieniem pasniedza baltmaizi, pienu un, protams, lielu daudzumu alus. "Dieva svētais kareivis" ēda un dzēra līdz sātam, kamēr visa pilsēta, uz ceļiem nometusies, sumināja viņu.
Caurām dienām bija dzirdami lūgumi, naktīs lūgšanas.
Rīta krēslā Ninurta, karotājs, iegāja templī,
savā templī ienāca kungs. Ninurta iekliedzās, kas skanēja kā kaujas sauciens, un iesoļoja savā templī. Un Lagašas zeme priecājās.
'Ia bija diena, kad sākās ražas novākšana.
Taču kas bija noslēpumainais Šugalams, ko tik rūpīgi lika iekārtot Gudeja un ko tagad acīmredzami labvēlīgi pieņēma dievs? Arī šajā ziņā visas detaļas mums ļauj uzzināt ķēniņa atstātie uzraksti. Saskaņā ar tiem Sugalamu veidoja septiņas stēlas, sešas no tām izvietotas aplī rūpīgi izvēlētā vietā "uz pamata, uz cokoliem". Septītā stēla atradās nedaudz sāņus.
Pie mirdzošās ieejas Šugalamā Gudeja novietoja labvēlīgu attēlu, vērstu pret uzlēcošo sauli, iepriekš paredzētā vietā viņš uzstādīja saules simbolu.
Tas tātad bija akmens aplis ar izvirzītu "papēža akmeni", vērstu "pret uzlēcošo sauli"; vārdu sakot, "Stounhendža pie Eifratas", kā savā grāmatā "Pirmais laikmets" trāpīgi konstatē orientālists Zeherija Sitčins. Taču paralēles sniedzas tālāk par 6 + 1 stēlu. Šo izkārtojumu, pašu Šugalamu, Gudeja lika apjozt ar "kroņveida apli jaunam mēnesim". To veidoja trīspadsmit savstarpēji savienoti akmeņi: gluži kā Stounhendžas ārējā aplī. Norādījums uz jauno mēnesi nozīmē, ka Šugalama tāpat kā tā britu "dvīņubrālis" kalpoja Saules un Mēness novērošanai. Varbūt četri no sešiem iekšējā apļa akmeņiem, gluži tāpat kā Stounhendžas taisnstūri veidojošie, iezīmēja četru Mēness fāžu galvenos punktus, bet ārējais aplis kalpoja pozīciju noteikšanai. Turklāt stēlu skaitam iekšējā aplī, t. i., 6, pieskaitot 13 no ārējā riņķa, atkal iegūstam 19, kas ir Mēness cikla skaitlis. Taču, kā liecina uzskatāmie Gudejas atstātie uzraksti, viss komplekss kopumā kalpoja ne tikai astronomiskiem mērķiem. Drīzāk to izmantoja laika mērīšanai, lai varētu aprēķināt Ninurtas gaidāmos apmeklējumus. Galu galā čukstošo akmeņu, me, spēks ar tempļa kompleksa palīdzību izplatījās visā zemē un veidoja tādu harmoniju ar radīšanu, ka garantēja bagātu ražu.
Cilvēki bija kaut ko iemācījušies no dieviem. Nepietika iegūt me: to spēks bija jāsadala virs zemes, notverot akmens apļos un izplatot pa akmens alejām, kas varbūt kalpoja kā "akupunktūras punkti" planētas enerģijas plūsmām. To noslēpums bija radīšanas ritms, visas esamības plāns. Un visbeidzot: katrs "akmens, vismaz katrs kvarcs, bija me, tas spēja uzkrāt universa enerģiju un radīšanas likumsakarības un pačukstēt savus noslēpumus tiem, kas prot vērīgi klausīties.