Māksla veidot akmens apļus un stēlas no Šumeras izplatījās visos Tuvajos Austrumos! Zinātnieki nesen izpētīja milzīgos Nabtas akmens stabus Ēģiptes dienvidos. Šo kompleksu veido akmens aplis un piecās rindās stāvus novietoti monolīti. Viena rinda precīzi orientēta austrumu - rietumu, bet divas - ziemeļu - dienvidu virzienā. Atlikušās divas norāda uz vasaras saulgriežu punktu pie horizonta. Nabtas akmens apļu kompleksa vecums sasniedz 6500 gadu.
Bībelē aprakstīts, kā Jozua vedis izraēļus uz apsolīto zemi. Kad viņi ar derības šķirsta palīdzību sausām kājām bija šķērsojuši Jordānu, vadonis izvēlējās divpadsmit vīrus, pa vienam no katras cilts, un pavēlēja izveidot apli no akmeņiem "par piemiņu uz mūžīgiem laikiem". Vietu, kur radās šis monuments, kopš tā laika sauc par Gilgalu, kas nozīmē "apļa vieta".
Mēs nezinām, vai šis akmens aplis bija astronomiski orientēts, kaut ari diena, kad tas tika izveidots, uz to norāda.
Jozuas grāmatas 4. nodaļā, kur stāstīts par Gilgalas izveidošanu, teikts, ka Jordānas šķērsošana notika "pirmā mēneša desmitajā dienā". Tieši šajā "pirmajā mēnesī", "tempļa mēnesī", pēc šumeru kalendāra arī Gudeja no Lagašas svinīgi atklāja savu templi ar Sugalamu.
Profesors Mizrahi un profesors Aveni savos pētījumos par "izraēliešu Stounhendžu" konstatēja, ka refajiešu Gilgala bijusi arī milzīgs astronomisks pulkstenis. Viņi izdibināja, ka ap 3000. gadu pirms Kristus vasaras saulgriežu dienā, 21. jūnijā, raugoties no kompleksa centra, pirmie saules stari iespīdējuši caur ziemeļaustrumu "vārtiem", bet caur dienvidaustrumu "vārtiem" tajā pašā laikā pavēries skats uz Sīriusu. Vai kompleksa celtniecība tiešām saistāma ar Bībeles refa- jiešiem?
Refajieši mums zināmi jau no stāsta par Baalbekas cēlāju Baalu. Kad dievs pats zaudēja dzīvību, cenšoties nonāvēt savu pretinieku Motu, dzīvē viņu atgrieza dziedniece Sapaša, "refajiešu valdniece". 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā teikts, ka refajieši dzīvojuši Ašterot-Karnajimas pilsētā. Tikai 16 kilometru attālumā no "Kaķu kalna" atrodas senās kanaā- niešu pilsētas Ašterotas drupas. Šī pilsēta nosaukta Astartes, kara un - kāds paradokss - mīlas dievietes vārdā. Astarte bija identiska babiloniešu Ištarai, Inannai no šumeru mitoloģijas, tātad tai dievietei, kurai Enki pēc liktenīgās kaisles nakts mīlas un alkohola reibumā bija atdevis me. Turklāt kanaānieši par Ašterotu sauca Sīriusu, uz kuru bija orientēti Gilgalas dienvidaustrumu "vārti". 5. Mozus grāmatā teikts, ka "sido- nieši sauc Hermesa kalnu par Sinionu". Saskaņā ar jozuas grāmatu arī "Ogs, Basanas ķēniņš, kas bija nācis no refajie- šiem, valdīja Ašterotā". Viņš pārvaldīja apgabalu "līdz pat
Hermona kalnam ziemeļos". 1. Laiku grāmatā Basana pielīdzināta Golānai. Saskaņā ar 5. Mozus grāmatu refajieši bija "liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši [anakimi]", nefilimu milžiem līdzīgie dēli no pirmsplūdu laikiem. Saskaņā ar ebreju tradīciju ķēniņš Ogs bijis vienīgais ana- kims, kurš pārdzīvojis grēku plūdus, paslēpies Noasa šķirstā. Kopā ar Noasa meitu viņš radījis refajiešus, augumā garu un varonīgu vīru un sievu cilti. Vai viņi bija cēluši Gilgalu? To mums nav iespēju uzzināt.
Taču ir zināms, kas licis uzcelt pakalnu gredzenveidīgā kompleksa centrā. 1. Mozus grāmatas 31. nodaļā attēlots, kā Jēkabs ar sievu Rāheli un savu ganāmpulku bēga no tēvoča Lābana, kuram bija kalpojis Haranā. Viņš "pārgāja pāri Eifratai un virzījās uz Gileāda kalnieni", kur uzcēla nometni. Jozuas grāmatā (17:1) "Gileāda un Basana" nosauktas viena aiz otras - tā, it kā tās būtu identiskas vai vismaz atrastos līdzās. Apokrifā "Svēto gadu grāmata", kurā ir tik daudz slepenas informācijas par Enohu un Abraāmu, nav atstātas nekādas šaubas par šā pielīdzinājuma pareizību, jo tur teikts: "Pirms tam Gileāda zemi sauca arī par refajiešu zemi, jo tā piederēja refajiešiem. Un refajieši bija dzimuši kā milži… un viņu zeme pletās no ammoniešu zemes līdz Hermona kalnam, un viņu ķēniņu pils atradās Ašterotā un Edrejā, un Beonā…"
Tatad Jēkabs savu nometni uzcēla Golānas augstienēs, un mums ir labs pamats pieņēmumam, ka viņš šim nolūkam izvēlējās seno zvaigžņu svētvietu, milžu akmens apli. Tulkojot no ebreju valodas, vārds "Gileāda" nozīmē "mūžīgā akmens kaudze"! 1a noteikti bija pazīstama vieta, vienīgais monuments citādi mazapdzīvotā neauglīgā kalnu zemē, sen pagājušu laiku liecinieks, ko tūlīt pēc lielajiem plūdiem izveidojuši milži. Ja kāds viņu meklētu, šeit viņu varētu atrast, šeit viņš ari sagatavojās sarunām ar Lābanu.
Un Lābans atnāca. Viņš bija sekojis aizbēgušajam māsasdēlam un šajā vietā atrada viņa nometni. Jēkabs arī vēlējās, lai tēvocis viņu atrod, jo gribēja noskaidrot attiecības, pirms devās tālāk, atpakaļ uz apsolīto zemi, kas bija kļuvusi par dzimteni viņa vectēvam Abraāmam. Kā jau Austrumos parasts, vispirms viņi kārtīgi izstrīdējās, bet pēc tam uzsāka sarunas un beigu beigās tomēr vienojās.
"Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi, un sacīja saviem ciltsbrāļiem: "Salasiet akmeņus!" Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes. Un Lābans to nosauca par "Jegar- Sahadutu", bet Jēkabs to nosauca par "Gal'edu". Un Lābans sacīja: "Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi."
Ta no Gileādas ("mūžīgās akmeņu kaudzes") radās Galeda ("liecības pakalns"), kas no tā brīža iezīmēja robežu starp Lābana un Jēkaba teritorijām. Uz kādu vēl ne pilnīgi aizmirstu "akmeņu kaudzes" funkciju norāda trešais tās nosaukums, ko lietoja Lābans, proti, "Micpa", burtiski: "observatorija". Un tieši ar to noslēdzas loks…
Atlantu zināšanas par kristāliem
Valodas par kādas neizpētītas pilsētas drupām un tās apslēptajiem dārgumiem Lielbritānijas kolonijas Britu Hon- durasas (tagadējās Belizas) necaurejamajos džungļos klīda jau kopš 1903. gada. Noskaidrot šo jautājumu gubernators toreiz uzdeva arheoloģijas amatierim Tomasam Gannam. Minētajā apgabalā netālu no Riokolumbijas Ganns tiešām atrada senu maiju klintī iecirstu uzrakstu: pierādījumu, ka tuvumā jāatrodas kādai pilsētai. Līdzīgas pēdas 1915. gadā uzgāja R. E. Mervins no Hārvarda universitātes, kurš izgatavoja šā reģiona kartes. Nopietnākiem noslēpumainās pilsētas meklējumiem Hondurasas zaļajā ellē pētniekiem vienkārši pietrūka naudas.
Uzzinājis par neatklāto pilsētu, dedzīgu interesi par to izrādīja britu piedzīvojumu meklētājs un senatnes pētnieks F. Mičels-Hedžess. Jau bērnībā viņš vienmēr bija sapņojis atrast kādu zudušu pilsētu, uziet sen aizmirstas civilizācijas pēdas. īsā laikā Mičels-Hedžess sagatavoja ekspedīciju, par kuras finansētāju kļuva ekscentriskā un piedzīvojumu kārā lēdija Ričmonda-Brauna, ļoti bagāta dižciltīga dāma, kas nepalaida garām iespēju personīgi tajā piedalīties. Ekspedīcijā piedalījās ari Tomass Ganns, kapteinis Džoiss no Britu muzeja, Mičela-Hedžesa sekretāre Džeina Holsone, kā ari viņa audžumeita Anna Le Gijona Mičela-Hedžesa, kas pavadīja savu tēvu visos ceļojumos. Tika nolīgti divi duči indiāņu par nesējiem, un 1924. gada rudenī ekspedīcija beidzot devās ceļā. Kad pēc divu nedēļu ilgiem meklējumiem Ganns atkal atrada klintī iecirstos maiju simbolus, Mičels- Hedžess pārliecinājās, ka ir uz pareizā ceļa. Nekas nespēja atturēt viņu turpināt meklējumus, ne dēļu pārpilnie purvi, ne indīgās čūskas, kas no vareno koku lapotnes bieži krita virsū ekspedīcijas dalībniekiem, ne neskaitāmie asinssūcēji insekti, kas bariem uzklupa vakaros līdz ar krēslas iestāšanos. Kaut arī lietus sezona sen bija beigusies, pēkšņas lietusgāzes, kas sekoja cita citai, lika viņiem burtiski slīkt dubļos un padarīja vēl mitrāku jau tā spiedīgi karsto gaisu, pārvēršot lietus mežu īstā tvaika pirtī.