Pēc šķietami nebeidzamas cīņas zaļajā ellē, ko apgrūtināja bojāta pārtika un sliktas kvalitātes ūdens kopā ar neizbēgamajām sekām, kas izriet no šiem apstākļiem, beidzot viņi bija pie mērķa. Pagājuši garām ar noslēpumainiem hieroglifiem klātai maiju stēlai, viņi apstājās nedabiska paaugstinājuma priekšā, kurā Mičels-Hedžess tūlīt atpazina maiju piramīdas platformu. To klāja sarkanīga augsne, kurā sūna, krūmi un koki bija saauguši tik biezi, ka bija nepieciešami mēneši, lai to attīrītu. Taču mērķis bija šādu pūļu vērts. Britu pētnieks bija atradis sen aizmirstu laiku pilsētu, kuru viņš nosauca par Lubaantunu, "pasargāto akmeņu vietu". Tagad atlika atklāt tās noslēpumus.
Taču līdz tam bija jāiztur mēnešiem ilgs smags darbs tveicīgajos džungļos, ko pārtrauca lietus perioda iestāšanās. 1925. gada vasarā viņš rezignēts atgriezās galvaspilsētā. Mičelu-Hedžesu gaidīja svarīgi sabiedriski pienākumi Anglijā, un tā pagāja vesels gads, līdz viņš varēja atgriezties
Hondurasā. Tikai 1926. gada rudenī ekspedīcija atkal devās ceļā, lai turpinātu izrakumus.
Jau gandrīz bija saskatāmas tempļu un rituālu bumbas spēļu laukuma pamataprises, bija uzieti apbedījumi, kuros atradās krāšņi apgleznota keramika, kad Mičels-Hedžess nolēma ķerties pie akmenī ietērptās tempļa platformas. Kādreiz te atradās piramīda, ko senos laikos bija sagrāvusi zemestrīce. Viņš lika akmeni pa akmenim attīrīt drupas, jo cerēja, ka zem tām varētu atrasties cilts vadoņa kapenes. Viņa grupai un indiāņu strādniekiem šis uzdevums prasīja daudz laika. Akmens kvadri bija tik lieli, ka dienā strādnieki spēja novākt tikai sešus, un pēc tam, mirkdami sviedros, pārgurumā sabruka. Taču beigās, kad arī tas bija paveikts, Anna izdarīja savu sensacionālo atklājumu.
Maiju dievi bija iecerējuši sevišķu dāvanu Annas septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. Ta atklājās tikai tad, kad bija novākti pēdējie gruveši no senā tempļa drupām. Meitene fascinēta vēroja, kā indiāņu strādnieki ar zaru palīdzību, kurus viņi izmantoja kā sviras, atsedza varenu altārakmeni. Viņa jau gribēja skriet atpakaļ uz nometni, lai atnestu sev kaut ko dzeramu, kad šajā acumirklī tieši pie altāra kaut kas tik vilinoši iemirdzējās pusdienas saulē, ka ziņkārīgajai Annai tas noteikti bija jāredz. Vislabprātāk meitene būtu pielēkusi kājās un pati ar rokām izkašņājusi noslēpumaino dārgumu, taču viņa to nedrīkstēja darīt, tāpēc pasauca tēvu un lepni parādīja viņam savu atradumu.
Mičels-Hedžess ar mazu lāpstiņu uzmanīgi izbakstīja zemi ap atraduma vietu un tad lēnām, it kā vilcinoties, sāka rakt. Pēc pusstundas kļuva skaidrs, ka tas, ko viņš bija atradis, no augšpuses atgādina lielu gludi slīpētu kristāla lodi. Sāka jau krēslot, kad priekšmets beidzot bija atrakts, un Mičels- Hedžess no mitrās sarkanīgās zemes varēja izcelt no dzidra kalnu kristāla izgatavotu dabiska lieluma cilvēka galvaskausu.
Brīdī, kad viņš ar abām rokām satvēra vērtīgo atradumu un pacēla to augstu gaisā, atskanēja sačukstēšanās indiāņu strādnieku starpā. Līdz tam tie uzmanīgi, tomēr nedaudz distancēti bija vērojuši notiekošo. Taču tagad viņi visi bijīgi nokrita ceļos. Viņi jau sen bija dzirdējuši par kādu dievu, kas rezidējot zem Lubaantunas drupām, un tagad saprata, ka tas ir atrasts. Viņi nekavējoties ierīkoja dievam altāri un sāka to pielūgt, izpildīdami kulta rituālus. Kamēr turpinājās izrakumi, Mičels-Hedžess ļāva viņiem to darīt.
Taču galvaskausam trūka apakšžokļa. To atrada tikai pēc trim mēnešiem, kuru laikā čūskas, skorpioni un simtkāji tika uzieti biežāk nekā arheoloģiski artefakti.
Rūpīgāki pētījumi liecināja, ka 5,3 kilogramus smagais galvaskauss reiz ticis izslīpēts no viena vienīga liela kalnu kristāla. Zinātnieki aprēķināja, ka tas prasījis mazākais 150 gadu, kuru laikā vairākas cilvēku paaudzes katru savas dzīves dienu veltījušas šī milzīgā bloka slīpēšanai ar smiltīm, līdz perfektais galvaskauss bija gatavs.
Izrādījās, ka Lubaantuna dibināta 8. gadsimtā. Tā ātri uzplauka, jo atradās ārkārtīgi auglīgā apvidū. Pilsēta bija pārkraušanas vieta Hondurasas kalnainajās zemēs augušajām kakao pupiņām. Tās lielākās piramīdas sasniedza 14 metru augstumu, bet kulta bumbas spēļu laukums izrādījās lielākais, kāds jebkad ticis atrasts. Taču pilsēta pastāvēja pārsteidzoši īsu laiku. Jau pēc aptuveni 120 gadiem tā tika pamesta. Nav zināms, vai tas bija pēkšņs sausums, sērga vai dabas katastrofa, kas piespieda maijus to darīt. Jāšaubās, vai pilsētas pastāvēšanas laika vispār pietika galvaskausa izgatavošanai. Varbūt tas nemaz nav no Lubaantunas? Vai tas ir aizvēsturisku laiku mantojums, ko sev līdzi atnesuši pirmie pilsētas iemītnieki?
Tiklīdz Mičels-Hedžess pēc izrakumu pabeigšanas 1935. gadā par savu atradumu publicēja informāciju laikrakstā Neiv York American, sākās satraukums zinātnieku aprindās. "Tie nav maiji," plosījās eksperti, un par visiem skaļāk - britu arheologs Normens Hemonds, kurš pats bija vadījis izrakumus Hondurasā. "Kalnu kristālu nav apstrādājuši maiji," tāds bija viņa arguments. Mičels-Hedžess tika apvainots melos un krāpšanā, un daži pat izteica domu, ka galvaskausu viņš apzināti ieracis pie altāra, lai sagādātu savai meitai īpašu pārsteigumu viņas dzimšanas dienā. Šāds "izskaidrojums", protams, ir absurds. Pat visslavenākie Londonas juvelieri neizgatavoja šādus galvaskausus, savukārt īpašs pasūtījums arheologam būtu maksājis tādu naudu, kādas viņam nekad nav bijis, un miroņgalva jau nu noteikti nav tā dzimšanas dienas dāvana, ko mīlošs tēvs izvēlētos savai augošajai meitai.
Un vēl kas. Kaut gan maiju zemē nebija atrasts neviens kristāla galvaskauss, ļoti labi pazīstami bija divi līdzīgi galvaskausi no Meksikas. Jau 1898. gadā kādu kristāla galvaskausu, kas ari bija dabiskā lielumā, ieguva Britu muzejs. Šodien tas atrodas Cilvēces muzejā Londonā. Tā atrašanas vieta nav zināma. Šo priekšmetu 19. gadsimta vidū no valsts esot izvedis kāds Meksikā dienējis spāņu virsnieks. Stila ziņā tas tika pierakstīts mistekiem vai actekiem, divām ciltīm Meksikas ziemeļos. Salīdzinājumā ar Lubaantunas galvaskausu tas šķiet raupjš un nepabeigts. Turklāt tā apakšžoklis nav izstrādāts, bet gan veidots kā nekustīga sastāvdaļa. To gandrīz varētu uzskatīt par Mičela-Hedžesa atraduma primitīvu kopiju. Trešais kristāla galvaskauss atrodas Cilvēka muzejā Parīzē. Francijā tas nonāca 19. gadsimtā no Meksikas. Pēc muzeja kuratoru domām tas radīts 15. gadsimtā un attēlo acteku nāves dievu Miktlantekutli. Kaut ari šis galvaskauss ir dabiskā lielumā, tas apstrādāts vēl rupjāk nekā tā Londonas analogs. Tomēr abi atradumi vismaz pierāda, ka kristāla galvaskausi neapšaubāmi tikuši izmantoti Meksikā, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka pa tirdzniecības ceļiem tie nonāca kaimiņos esošajā Belizā. Arī Dr. Anna Rūzvelta no Amerikas indiāņu muzeja Ņujorkā konstatē: "Pastāv raksturīga sakritība starp Lubaantunas atradumu un citiem ar to salīdzināmiem priekšmetiem, pat ja tie ir mazvērtīgāki, jo tie visi nākuši no Mezoamerikas."
Bet tieši atraduma augstvērtība izvirza jaunu problēmu. Kā izsakās H. J. Braunholts no Britu muzeja, "tajā [Lubaantunas galvaskausā] liela uzmanība pievērsta precīzai detaļu atveidošanai, rūpīgi modelēti ir pat nelieli pacēlumi galvaskausā… šāds reālisms neiederas ierastajā acteku kultūras spektrā un piešķir galvaskausam bezmaz zinātnes laikmeta anatomiskas studijas raksturu".