Turpmākos pētījumos, kas tika veikti 20. gadsimta piecdesmitajos sešdesmitajos gados, atklājās vēl vesela virkne detaļu, kas pierādīja šā kristāla galvaskausa vienreizīgumu.
Amerikāņu restaurators Frenks Dorlends, kuram galvaskausu ekspertīzei bija nodevusi Anna Mičela-Hedžesa, kādu nakti pie kamīna konstatēja, ka galvaskausa acis precīzi reflektē uguni. Zem mikroskopa Dorlends atklāja gluži neticamu optiku: aukslējās atradās plata skaldne, kas darbojās kā 45° prizma. Gaismu, kas nāca no galvaskausa apakšas, tā projicēja tieši acīs. Liekot to uz akmens altāra, kurā bija iekurta uguns, vajadzēja tikai galvaskausu novietot virs nelielas atveres, un tika sasniegts fantastisks efekts: izskatījās, ka tas būtu atdzīvojies, viņa acīs dega uguntiņas. Arī galvaskausa aizmugurējā daļa bija īpaši noslīpēta un kā fotoaparāta objektīvs ievadīja visu gaismu acu dobumos. Aptumšotā telpā tie spīdējuši. Vēl atklājās, ka divi niecīgi caurumiņi, šķiet, kalpojuši par atbalsta ietaisi. Ja galvaskausu uzlika uz diviem balstiem, apakšžoklis precīzi iegāja īpaši izslīpētos dobumos un bija pat kustināms. Tas norāda, ka šis priekšmets acīmredzot izmantots pareģošanai.
Turpmāk ar galvaskausu nodarbojās datorgiganta Heivlett Packarci pētījumu nodaļas vadītājs Džims Prūts. Viņš konstatēja, ka galvaskauss un apakšžoklis neapšaubāmi izgatavoti no viena vesela kristāla. Tas bija gandrīz neiespējami, jo kalnu kristālu nevar skaldīt; tas uzreiz saplīsīs. Vienīgā iespēja būtu bijusi precīzi sazāģēt bloku ar dimanta zāģi. Prūts šaubījās, vai pat šodien, izmantojot visas smalkās tehnoloģijas, būtu iespējams radīt šādu šedevru. Zem mikroskopa izpētot apstrādes pēdas, atklājās, ka acu dobumi izveidoti ar rotējošiem urbjiem, kas bijuši tikpat precīzi kā mūsdienu instrumenti. Prūtu fascinēja galvaskausa "maģiskās acis": "Pārvietojot gaismas avotu vai mainot leņķi, parādās bezgalīgs skaits refrakcijas ornamentu. Tiem ir gluži hipnotiska iedarbība." Dorlends viņam pievienojas un vēl piemetina, ka daudzas sensitīvas personas, kas to redzējušas, "uztvēra neizprotamas un baisas vīzijas, kas it kā nāca no galvaskausa".
Tieši tāpēc, ka kristāla galvaskauss ar savām īpašībām un augstvērtīgumu tālu pārspēj visus Meksikas analogus, Mičels-Hedžess bija gandrīz pārliecināts, ka to radījusi kāda daudz senāka augsti attīstīta civilizācija. "Atlantīda nav mīts, bet gan civilizācijas šūpulis," 1935. gadā viņš paziņoja izdevumā Neiu York American. "Tas nogrimšana izraisīja grēku plūdus, kataklizmu, kas maksāja dzīvību miljoniem cilvēku. Tiem pieskaitāmi arī augsti attīstītie Atlantīdas iedzīvotāji. Atlantīda bija mūsu civilizācijas šūpulis, seno Amerikas tautu izcelsmes vieta." Pēc šādiem izteikumiem speciālisti sarauca degunus. Atlantīda bija tabu, tēma, ko labāk atstāja fantastu ziņā. Un tādu netrūka, kopš grieķu filozofs Platons savos dialogos "Kritijs" un "Tīmajs" tik zaigojošās krāsās aprakstīja salu impēriju no pirmsplūdu laikiem.
Platons raksta, ka laikā, kad dievi savā starpā dalījuši pasauli, jūras dievam Poseidonam krita salu kontinents. Tas atradās kaut kur starp "Hērakla stabiem", Gibraltāra jūras šaurumu un "pretējo kontinentu", ar ko to savienoja salu ķēde. Kādreiz tas bija "tik liels kā Āzija un Lībija, kopā ņemot" - domāta Mazāzija, tagadējā Turcija un Mazais Sirts, - to apdzīvoja desmit ciltis, kuru galvaspilsēta bija pilsētplānošanas šedevrs. Tas akropoli apņēma dārgmetāliem apšūti mūri, trīs kanālu gredzeni, kas pa garenasi bija savienoti ar jūru un kalpoja par ostas baseiniem. Tikpat smalki izstrādāta kanālu sistēma apūdeņoja Atlantīdas lielo līdzenumu, kuru no ziemeļu vējiem aizsargāja kalni. Tur rāpoja un kustējās viss, ko varēja dot paradīze, tur bija sulīgi augļi un eksotiski dzīvnieki, pat ziloņi tur esot mituši.
Taču pienāca bridis, kad šī pārpilnība atlantus vairs neapmierināja. Viņi devās iekarot pasauli. Vispirms viņi ieņēma Ziemeļāfriku un Ēģipti, tad uzbruka aizvēstures Grieķijai. Tikai pateicoties atēniešu varonībai, atlantu uzbrukums atsists, turklāt viņus vēl sodījuši dievi: "Vienā vienīgā šausmu naktī" varenā sala nogrima jūrā. Kopš tā brīža vairs tikai duļķaini sēkļi atgādināja jūrasbraucējiem par tās kādreizējo diženumu.
Kritiski prāti Atlantīdu vienmēr noraidījuši kā dievbijīgu parabolu vai utopiskas sabiedrības projektu. Taču Platons pats galvoja par sava stāsta patiesumu. To viņam esot uzticējis ievērojamais Atēnu valstsvīrs Solons. Kādā ceļojumā uz Ēģipti Solons to esot dzirdējis no Saisas augstākā priestera mutes, kurš viņam vārdu pa vārdam nolasījis priekšā, kas svētajos tekstos un uzrakstos uz kādas noslēpumainas kolonnas teikts par viņu priekšgājēju darbiem.
Kopš tā laika diezin vai atrodama kāda antīka kultūra un zemeslodes daļa, ko atjautīgi pētnieki nebūtu identificējuši ar Atlantīdu. Pašlaik šajā ziņā visaugstāk kotējas Troja un Antarktīda, pirms tam šo nastu pārmaiņus nācās uzņemties Dienvidspānijai un Santorinai, Sumerai un Helgolandei, Karnakai Francijā un Kanāriju salām, Brazīlijai un Peru. 1956. gadā mirušais vācu inženieris Oto Muks bija pārliecināts, ka Azoru salas esot bijušas Atlantīdas augstākās virsotnes, kas, kā viņš aprēķināja ar precizitāti līdz dienai, nogrimušas 8498. gadā pirms Kristus 5. jūnijā ap pulksten 20.00, kad Rietumatlantikā ietriecies asteroīds. Ģeologi tomēr apšauba, ka viļņos varēja nogrimt vesels kontinents. Taču nav apstrīdams fakts, ka pēdējā ledus laikmeta beigās pirms vairāk nekā 12 000 gadu applūda piekrastes reģioni visā pasaulē.
Pirms tam Anglija un Īrija bija Eiropas cietzemes daļa, savukārt pie Floridas krastiem atradās 600 km gara un 320 km plata sala, kuras augstākās vietas šodien ir Bahamu salas. Pie Bimini un Androsas zemūdens arheologi 1968. gadā atklāja megalītiskas struktūras, kuras visādā ziņā varētu uzskatīt par augsti attīstītas senas kultūras atliekām.
To, ka pirms 12 000 gadiem pastāvējušas augsti attīstītas kultūras, pierāda japāņu dziļūdens nirēju sensacionālais atradums. 1995. gada pavasari pie Jonaguni salas, 50 kilometrus uz dienvidrietumiem no Okinavas, 25 metru dziļumā viņi atklāja milzīgu pakāpjveida platformu, kas bija līdzīga peruāņu tempļu platformām. Par turpmākiem pētījumiem 1998. gada 10. maija numurā ziņoja Welt am Sonntag: "Pētnieki atklāja 150 metru platu, 200 metru garu un 90 metru augstu klinšu veidojumu, kas atgādina pakāpjveida piramīdu. Objektu pētīja Okinavas Riukiu universitātes ģeologs profesors Masaki Kimura un bija pārliecināts, ka to varētu būt veidojuši cilvēki. Kimura: "Par to liecina fakts, ka klints pakājē nav erozijas pēdu, kā tas ir nodrupušiem un erozijas saēstiem akmeņiem. Ap iespējamo pakāpjveida piramīdu ved it kā līdzens ceļš. Uzmanību piesaista metru augstie pakāpieni, kas ved uz virsotni!" Pakāpieni ir tik vienādas formas, ka pēc Bostonas universitātes ģeologa profesora Roberta Soha domām tos nevarētu būt veidojusi ūdens erozija.
Kā vēl viens pierādījums, ka atrastas senas tempļu pilsētas pēdas, tika minētas arī nelielās pakāpjveida piramīdas netālu no zemūdens platformas. Tas ir desmit metrus platas un divus metrus augstas. Kā raksta Welt am Sonntag, "zinātnieki tās nosaukuši par minizikurātiem". Ģeologi lēš, ka atraduma vecums ir "vismaz 10 000 gadu". Profesors
Kimura ir pārliecināts, ka to varējuši uzcelt tikai tādi cilvēki, "kas tehniskā ziņā bija tālu priekšā citām tautām". Līdz ar to ari Atlantīda, supercivilizācija pirms 12 000 gadiem, pavirzījusies tuvāk realitātei.
Vēl jo vairāk fascinēts, Mičels-Hedžess ņēma vērā, ka Atlantīdas iedzīvotājiem esot bijušas plašas zināšanas par kristālu lietošanu. Šis apgalvojums liek atcerēties Edgaru Keisiju, gaišreģi, kurš kā "guļošais pravietis" četrdesmitajos gados guva zināmu ievērību Savienotajās Valstīs. Keisijs spēja transā uzstādīt diagnozes slimniekiem, kurus pie viņa nogādāja, tik precīzi, ka pārsteidza pat skeptiski noskaņotus mediķus. Turklāt viņš apgalvoja, ka spējot saskatīt ainas no pagājušiem laikiem. Keisijs apgalvoja, ka Atlantīda pastāvējusi pirms 12 000 gadiem kā salu impērija Atlantijas okeānā. No turienes esot kolonizēta antīkā pasaule, veidotas apmetnes Ziemeļāfrikā un Vidusamerikā, dibināta turienes kultūra. Saskaņā ar gaišreģa teikto, atlanti izmantojuši kristālus kā "galvaniskās un spirituālās enerģijas" avotus un uzkrājējus. Kristāli bija tik spēcīgi, ka uz to pielietojumu balstījās vesela tehnoloģija, kas beigu beigās ķēdes reakcijas rezultātā izraisīja salu nogrimšanu. Kristālus uzglabāja ovālā templī, kura jumts bija atverams, lai saules gaisma un zvaigznes aktivētu "baltās uguns akmeņus". Ar to palīdzību, stāstīja Keisijs, atlanti reģenerēja savas šūnas un pagarināja mūžu. Vai kristāla galvaskauss bija atlantu kristālu tehnoloģijas elements, ko viņu gudrie pirms katastrofas nogādāja drošībā Vidusamerikā? Vai arī tas bija "dievu dāvana", runājošs akmens, kas paredzēja maijiem nākotni un varbūt pat pamudināja viņus pamest Lubaantunas pilsētu? Ta kā akmeni nav iespējams datēt, kristāla galvaskausa mīkla pagaidām paliek neatminēta.