Kristāla galvaskausi ir atrasti tikai Mezoamerikā, savukārt kristāla lodes tiek izmantotas nākotnes pareģošanai arī eiropiešu tradīcijā. Anglijā un Skotijā tie ir "spēka akmeņi". Skotu karaļu scepterim piestiprināta kristāla lode sešu centimetru diametrā. Sākot ar viduslaikiem, gaišreģes izmanto kristāla lodes, lai caur tām ieskatītos nākotnē. Ir bezgalīgi daudz iespēju, kā to pulētā virsma var atstarot gaismu. Lodes radītajā atspulgā ar bagātu fantāziju apveltīts medijs varēja saskatīt pagātnes, tagadnes un nākotnes ainas. Kristāla lodes kā "sapņu akmeni" mēdza likt ari zem spilvena, lai miegā ar to sazinātos un redzētu pravietiskus sapņus. Turklāt uzskatīja, ka kristāls - vienalga, vai noslīpēts lodes formā, vai ari atstāts dabiskajā veidolā - spēj akumulēt, pārvadīt un pastiprināt enerģiju. Savā laikā šveiciešu ģimenes, kas izceļoja uz Ameriku, bieži ņēma līdzi kādu lielu kalnu kristālu, jo cilvēki bija cieši pārliecināti, ka, ielūkojoties dziļi akmenī, sajūt dzimteni. "Kristāls vainago visus dārgakmeņus, tas radies no ugunīgi mirdzošā debesu spožuma. Kurš ar to rokās ienāk templī, tā lūgšanas tiek uzklausītas", teikts viduslaikos no jauna atklātajā Orfeja "Akmens grāmatā", kas bija ļoti populāra tautas dziednieku aprindās. Senajā Indijā kalnu kristāls tika uzskatīts par "balto, dzidro un neaptraipīto dievu dārgakmeni". No kalnu kristāla izgatavoti rožukroņi tika uzskatīti par sevišķi iedarbīgiem. Kalnu kristālus mēdza izmantot ari dziedniecībā. Einšteins, piemēram, mācīja, ka visa matērija ir tikai "sasalusi enerģija". Līdz ar to cilvēka ķermenis būtu uzskatāms par enerģijas centru kompleksu sistēmu, kas interaktīvi saistīta ar miesu, dvēseli un garu. Seno kultūru tautas dziednieki ticēja, ka kvarca kristāli ietekmē bioloģiskus organismus un spēj ari pastiprināt psihisko enerģiju, tādējādi veicinot atveseļošanos. Turklāt, uz čakrām novietoti, kristāli darbojoties harmonizējoši. Par to, cik ļoti kalnu kristāls cienīts jau antīkajā pasaulē, rakstīja 4. gadsimta romiešu dzejnieks Klaudiāns.
To nenonicvājiet, lai cik tas bezformīgs, šo kristālu, par ledus akmeni ko sauc. Tas vērtīgāks par visu karalisko spoztni un visām pērlēm, kas ir jūrā rastas. Šis raupjais akmens, pat bez rotām, ir pirmais man no visiem dārgumiem.
Mūsdienu zinātnes sasniegumi ir apstiprinājuši, ka tautas ticējumi par kvarca kristālu brīnumainajām īpašībām ir pilnīgi pamatoti. Jau 1880. gadā ar kristāliem eksperimentēja fiziķis Pjērs Kiri. Viņš piestiprināja elektrodus kvarca kristāla abos galos un noslogoja to. Kad spiediens pieauga, instrumenti reģistrēja elektriskus lādiņus uz akmens virsmas. Šo efektu sauc par "pjezoelektrību" pēc grieķu "piezein", kas nozīmē "spiest". Deviņus gadus vēlāk viņa sieva, fiziķe Marija Kiri, atklāja, ka kvarca kristāls var oscilēt. Tam bija liela nozīme radio, informācijas bezvadu pārraidīšanas un it īpaši mobilo sakaru izstrādāšanā.
Radioaparāti un televizori uztver noteiktus raidītāja izstarotus elektromagnētiskos viļņus. Šeit spēlē iesaistās pjezokvarca kristāli, kas oscilē ar noteiktu frekvenci. Ja, piemēram, radioaparāts noskaņots uz viļņa garumu 108,34, kvarca kristāls oscilē tieši ar tādu pašu frekvenci un uztver atbilstoši izstarotos elektromagnētiskos viļņus. Šādam nolūkam ir piemēroti vienīgi ļoti tīri kvarca kristāli. Tikai pēdējās desmitgadēs tie aizstāti ar tranzistoriem, aktīviem pusvadītājiem, kas cita starpā sastāv no silīcija, germānija un gallija arsenīda. Kvarcu var arī iesvārstīt, lai iegūtu regulārus elektriskus impulsus, kas darbina datorus un kvarca pulksteņus. Noteiktos apstākļos kvarcs var izstarot augstfrekvences radioviļņus, tā sauktos mikroviļņus. Turklāt tos var koncentrēt šaurā starā. Tā notiek "mikroviļņu pastiprināšana ar inducēto starojumu", angliski abreviatūra MASER. Izmantojot rubīnu, lāzera starā mikroviļņu vietā var koncentrēt un pastiprināt gaismas viļņus. Kvarca kristāliem cita starpā piemīt spēja uzkrāt milzīgu informācijas daudzumu. Ne velti modernajā datorindustrijā silīcijs tiek izmantots kā pamatelements mikročipiem, kas spēj uzkrāt milzīgu informācijas daudzumu.
Kvarcs sastāv no silīcija dioksīda SiOy kas ir izplatītākais minerāls Zemes garozā. Kvarca kristāli rodas ārkārtīgi augstas temperatūras un spiediena apstākļos, kādi veidojas tektonisko zemestrīču un vulkānu izvirdumu laikā. Atdziestot atomi sakārtojas simetriskā struktūrā. Būtībā kristāls ir liela izmēra vienkārša molekulāra struktūra. Atomi sakārtojas regulārā režģī, kā tas ir kvarcā, kur ik divi skābekļa atomi saistās ar vienu silīcija atomu. Kvarca dabisko formu vienmēr veido sešas sānu malas. Dabā kvarca kristāli aug ļoti lēnām. Lai izveidotos piecus centimetrus garš kvarca kristāls, jāpaiet 10 000 gadiem. Starojuma iedarbība maina kristāla krāsu - no dzidri bezkrāsainas līdz pat pelēkai vai noslēpumaini vizuļojošai sulīgi melnai (dūmkvarcs). Ķīmisku piejaukumu rezultātā tas var būt ari violets (ametists - dzelzs oksīda klātbūtne), dzeltens (citrīns - dzelzs klātbūtne), sārts (sārtais kvarcs - titāna dioksīda klātbūtne) vai zaļš (avanturīns - vizlas ieslēgumi). Citai kvarca kristālu grupai pieder halce- doni, kas Tuvajos Austrumos bija iecienīti kā rotakmeņi un orākulakmeņi - tie, piemēram, vēl tagad tiek piestiprināti ebreju augstākā priestera krūšu nozīmei. Halcedoni ir kripto- kristālisks kvarca paveids - tik sīki kvarca kristāliņi, ka tie kļūst saskatāmi tikai rentgena staros. Ieslēgumi tajos var sasniegt līdz pat 20 procentiem.
Pie halcedoniem pieskaitāmi:
• hrizoprazs, zaļš akmens, kas satur smalkas niķeļa oksīda šķiedras;
• heliotrops, jaspisa paveids, tumši zaļš ar sarkaniem plankumiem;
• ahāts, dažāda krāsa un caurspīdīgums;
• jaspiss (jašma), var būt sarkans, tumši sarkans, brūns vai dzeltens atkarībā no piejaukuma koncentrācijas;
• karneols, sarkano krāsu nosaka dzelzs oksīds;
• onikss, ahāta paveids ar melnu, brūnu un sarkanu slāņu miju;
• tiģeracs, caurausts ar zeltaini brūnām joslām, kuras veido oksidētas azbesta šķiedras;
• serdoliks, onikss ar karneola un brūnām smilšu joslām, kombinētām ar baltu un zilu oniksu.