Ari tādi dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, kas nav kvarci, satur silīciju, un tāpēc tiek saukti par silikātiem: smaragds, akvamarīns, turmalīns, topāzs, cirkons, peridots. Turpretim rubīni un safīri sastāv no skābekļa kombinācijā ar citiem
elementiem, un tāpēc tiek saukti ari par oksīdiem. Minerālu cietības skalā, ko ap 1800. gadu izstrādāja Fridrihs Moss, kvarcs ieņem ceturto no desmit vietām.
10. dimants 5. apatīts
9. korunds 4. fluorīts
8. topāzs 3. kalcīts
7. kvarcs 2. ģipsis
6. ortoklazs 1. talks
Kvarcs ir tik ciets, ka to nesagrauž laikazobs. Tas ir tik tīrs, ka zinātnieki no tā izgatavo caurules, kurām jābūt obligāti tīrām no piemaisījumiem, un izmanto, veicot datēšanu ar radioaktīvā oglekļa metodi. Kvarca kristāli sairst tikai augsta spiediena un temperatūras apstākļos. Izkusuši tie it kā saglabā atmiņā, ka tiem jāsakust ar tuvāko kristālu, lai veidotu jaunu nevainojamu kristālisku struktūru. Savu mehāniski elektrisko vai pjezoelektrisko īpašību dēļ kvarcs ir piemērots dabas enerģijas uzkrājējs.
Mūsdienās kristālus var "audzēt". Tā kā augstvērtīgi, t. i., ārkārtīgi tīri kalnu kristāli ir reti sastopami, datorgiganti tos audzē paši. Kvarca kristāli sastopami visdažādākā sastāva akmeņos, īpaši granītā, taču tie ir arī smilšakmenī, kas sastāv no maziem kvarca kristāliņiem, kas ieguluši citā materiālā. Tātad arī smilšakmens ir kvarcs. Skotijā smilšakmeni vēl šodien pielūdz kā "likteņakmeni", jo uz šāda akmens savu pravietisko vīziju piedzīvoja Jēkabs. Tapat kā varenie Stoun- hendžas un Eivberi akmeņi vai menhiri, kurus senās tautas izmantoja, lai ar akupunktūrai līdzīgām metodēm kontrolētu Zemes spēkus. Visu cilvēces "svēto akmeņu" sastāvā ir
kvarcs, un to funkcionēšana pamatojas uz to pašu pjezoelek- trisko principu. No tā izriet, ka aiz leģendām par "čukstošo akmeni" slēpjas nevis māņticība, bet gan augsti attīstīta tehnoloģija, tieši tas, ko mēs patlaban gatavojamies atklāt. Mc bija dievu čipi (mikroshēmas).
Vairs nav nekāds noslēpums, ka kristāli var spīdēt, koncentrēt starā un pastiprināt gaismu. Par to var pārliecināties vienkāršā eksperimentā, proti, tumšā telpā paberzējot vienu pret otru divus kristālus, tie vāji iespīdas. Berzēšanas ierosināto spīdēšanu sauc par 'triboluminiscenci". Strauji izdarītais spiediens "izjauc" atomāro struktūru, tas savukārt izraisa elektronu izlādēšanos uz vienas kontaktpunkta puses, kas rada spīdēšanu. "Termoluminiscence" ir karsēšanas izraisīta spīdēšana, kad enerģija tiek transformēta gaismā. Noteikti minerāli izstaro gaismu, kad tie tiek pakļauti ultravioleto vai rentgenstaru iedarbībai. To sauc par "fluorescenci". Spīdēšanu pēc enerģijas avota atslēgšanas, kad notiek aizkavēta enerģijas atdošana, sauc par "fosforescenci". Labs tās piemērs ir jāņtārpiņš: šajā gadījumā aizkavēto reakciju izraisa kāds enzīms. Līdzīgi kvarcs reaģē arī uz skaņu viļņiem.
Savā grāmatā Die geheime Sprache der Stunde ("Slepeno vārdu laiks") Dons Robinss norāda, ka daudzos, it īpaši kvarca kristālos, parādās tā sauktais režģa viļņu fenomens: fotoni' un elektroni izraisa pjezoelektrisko efektu, kā rezultātā izveidojas sava veida elektroakustiskais pastiprinātājs. Režģī ievadītie skaņas viļņi var radīt neparastas izpausmes. Robinsa atklājums vedina izprast pat stāstus par "maģisko
' Šeit acīmredzot domāti fononi. (Tulk. piez.) 172
vārdu" - piemēram, "Sezam, atveries!" vai indiešu mantru - iedarbību.
Visās reliģijās svarīga loma ir īpašām skaņu frekvencēm, ritmiem un monotoni dziedātiem dievvārdu atkārtojumiem. Daudzās rituālās ceremonijās tiek izmantoti noteikti instrumenti - visbiežāk zvani un bungas. Vai tas varētu būt izskaidrojams ar atmiņām par tehnoloģiju, kas strādāja ar skaņas un gaismas viļņiem, kā ari ar kvarciem un kristāliem? Modernajā datortehnikā kristālus izmanto balss atpazīšanas sistēmās (voice recognition devices). Tajās verbālus skaņas viļņus sadala bitos, kas savukārt tiek pārveidoti par skaitļiem un matemātiski apstrādāti. Šī tehnoloģija vēl atrodas pašos pirmsākumos, un, raugoties perspektīvā, priekšstats par "runājošiem akmeņiem" šķiet drīzāk kā tehniska nākotnes vīzija, nevis mītiska burvestība.
Divdesmitais gadsimts bija elektronikas laikmets. Divdesmit pirmais gadsimts ieies vēsturē kā optisko tehnoloģiju laikmets. Šī attīstība sākās 1948. gadā, kad ASV Bella telefonu kompānijas laboratorijās tika radīts tranzistors. Tas bija kā kvantu lēciens tehnoloģijā, tik revolucionārs izšāviens, ka līdz pat šodienai neapklust baumas, ka tas nav bijis atklājums šā vārda īstajā nozīmē, bet gan tikai atdarinājums. 1997. gada vasarā Savienoto Valstu Aizsardzības ministrijas nepazīstamo tehnoloģiju nodaļas vadītājs pulkvedis Dž. Korso apgalvoja, ka tranzistora prototips nav radīts uz Zemes. ASV Gaisa spēki to esot atraduši citplanētiešu kosmiskā kuģa vrakā, kas 1947. gada jūlijā nokritis netālu no Rozvelas Ņūmeksikas štatā. Lai vraka detaļu izpēte noritētu pēc iespējas neuzkrītoši un efektīvi, atradumi esot nodoti privātfirmām kopā ar uzdevumu tos atdarināt, neatklājot šo izstrādājumu izcelsmi. Veiksmes gadījumā patents pienāktos konkrētajai firmai. Kā apgalvoja Pentagona virsnieks, tieši šie tranzistoru, optisko šķiedru tehnoloģijas, lāzeru un mikročipu atdarinājumi arī ievadīja informātikas laikmetu. Viņa grāmata kļuva par bestselleru Savienotajās Valstīs, un varēja gaidīt vētrainus protestus no izgudrotāju un viņu firmu puses. Taču tādu nebija, un pulkvedim Korso līdz šim neviens nav iebildis.
Tranzistors ir neliela izmēra pusvadītājs, kas izgatavots no mākslīgi iegūtiem silīcija vai germānija kristāliem. Tas apvieno sevī vadītāja un pretestības īpašības, tāpēc arī šāds nosaukums. Šis atklājums uzreiz padarīja par bezcerīgi novecojušām līdz šim izmantotās elektronu lampas, kuru tehniskās pilnveidošanas iespējas bija jau praktiski izsmeltas. Pusvadītāji ir kristāli ar "piejaukumiem". Tieši šie piejaukumi rada enerģiju, bet pats kvarca kristāls ir izolators. Divu vai vairāku pusvadītāju materiālu izmantošana deva iespēju pārspēt elektronu lampu parametrus, samazināt vai pat pavisam izslēgt sakaršanu un tādējādi patiešām satriecoši samazināt ierīču izmērus. Šīs tehnoloģijas radītās integrālās shēmas ir katras elektroierīces sirds.
Atšķirībā no daudzām citām tehnoloģijām elektronikas attīstības vēsture nevar lepoties ar atsevišķiem novatoriskiem atklājumiem un spilgtām izgudrotāju personībām. Drīzāk tā ir nenogurdināmu pētnieku čaklu pūliņu rezultāts. Izšķirošais nākotnē vērstais izrāviens iezīmējās tikai pēc neskaitāmiem eksperimentiem un tehniskiem risinājumiem, kuru pirmsākumi meklējami vēl 19. gadsimtā.
Tika izstrādātas tik sarežģītas ražošanas metodes, kas pa lielākai daļai ir pilnīgi nesaprotamas nespeciālistiem. Jo vienkāršais, neko neizsakošais šo būvakmeņu ārējais izskats neļauj izdarīt nekādus atpakaļejošus secinājumus par to sarežģīto uzbūvi un funkcionēšanas veidu. Lai parādītu šo pionieru sasniegumus pareizā gaismā, jārod vismaz aptuvens priekšstats par mikročipu izgatavošanas metodēm un funkcionēšanu: elektronikas rītausmā atsevišķi būvelementi - tranzistori, pretestības, kondensatori, spoles un citi - slēgumā tika savienoti ar vadiem un lodējumiem.
Ap 1950. gadu šis dārgais un nepārskatāmais paņēmiens tika nomainīts ar "iespiestajām shēmām". Šajā gadījumā aptuveni pastkartes lieluma sintētiska materiāla plāksnēs ar atsevišķām detaļām paredzētiem ieurbtiem caurumiņiem bija "iespiestas" vadītājjosliņas, visbiežāk tās bija no vara. Elektroniskās detaļas pielodēja īpašās vannās.
Arī šīs shēmas vēl aizvien bija pārāk lielas - šādā veidā samontēts puslīdz darbaspējīgs dators aizņemtu veselu zāli.