Vai būtu iespējams, ka aizvēstures akmens monumentos uz gadu tūkstošiem iesaistīti īpaši informācijas lauki, ar kuriem sensibli cilvēki var "ieiet rezonansē"?
Angļu bioenerģētiķis Kembridžas universitātes profesors Rūperts Šeldreiks balstās uz pieņēmumu, ka dabā visas formas nosaka formējoši lauki. Šie morfoģenētiskie lauki iemieso sevī savdabīgu atmiņu, kurā glabājas visu viena veida indivīdu kopējā pieredze - vienalga, vai tie ir akmeņi, kristāli, augi, dzīvnieki vai cilvēki. Katrs indivīds "morfiskās rezonanses" rezultātā ir saistīts ar šiem laukiem. Tādā ceļā tiek noteikta gan tā forma un attīstība, gan arī raksturīgākās īpašības.
Rūperts Šeldreiks savus morfoģenētiskos laukus atvasina no desmitdimensiju pirmatnējā lauka, kas eksistējis pirms "Lielā sprādziena", tātad no vienas laika un deviņām telpas dimensijām. Pēc viņa pārliecības visām pasaulē pastāvošajām formām un struktūrām ir savi organizējoši lauki, kuru rašanās beigu beigās atvedināja atpakaļ uz vienotu pirmatnējo lauku. Līdz ar sākotnējās vienotības sabrukumu-simetrijas izzušanu pēc "Lielā sprādziena" - radušies dažādi dabas lauku spēki, iesaistot visaptverošu evolucionējošas dabas pasaules lauku. To varētu nosaukt par pasaules dvēseli.
Seldreika morfoģenētisko lauku teorija balstās uz neskaitāmiem netiešiem pierādījumiem. Tā, piemēram, veidojoties kristālam, tā forma atkarīga no tā, kā līdzīgi kristāli veidojušies pagātnē. Vai ari cits piemērs: ja Ņujorkā žurkas apmāca ātrāk atrast ceļu labirintā, šī informācija morfoģenētiskās rezonanses ceļā nonāk pie visām pasaules žurkām, un tās ātrāk iemācās veikt šādu uzdevumu. Savā hipotēzē Šeldreiks balstās uz to, ka mēs, cilvēki, savu mācīšanās procesu ar kolektīvās atmiņas palīdzību varam būvēt uz pamata, ko veido mūsu līdzcilvēku iepriekš apgūtais.
Morfoģenētisko organizējošo lauku teorija norāda uz kādu interesantu konsekvenci: tā sauktās pašorganizējošās dzīvības sistēmas morfiskās rezonanses ceļā saņem informāciju no jau eksistējošām sistēmām. Tāpēc dzīvībai un saprātam labvēlīgu ekoloģisko priekšnosacījumu gadījumā jābūt plaši izplatītām parādībām visā universā. Pēc šī principa priekšnoteikums humanoīdu dzīvības formu pastāvēšanai būtu jāmeklē Visumā, citās planētu sistēmās.
Visu dzīvības formu uz Zemes pirmatnējā substance bija radusies zvaigznēs. Lai izveidotos būvakmeņi, no kuriem veidots viss dzīvais, bija nepieciešami ap 10 miljardiem gadu. Dažādu dzīvības formu izveidošanās uz mūsu planētas bija atkarīga no noteiktas šo būvakmeņu kombinācijas. Tātad materiāls, no kā sastāv dzīvība, ir zvaigžņu putekļi, kas starpzvaigžņu telpā savācas gāzu un putekļu mākoņos. To savstarpējās reakcijās rodas dzīvības būvakmeņi. Starpzvaigžņu vidē astronomi atklājuši vairāk nekā septiņdesmit dažādu organisku molekulu.
Dzīvības rašanās fenomens ir daudz problemātiskāks, nekā tika pieņemts vēl 20. gadsimta piecdesmitajos gados. Pieņēmums, ka uz jaunās Zemes ķīmiskie savienojumi saplūduši kopā sava veida pirmatnējā buljonā un beigu beigās tīrās nejaušības rezultātā saslēgušies dzīvības konstrukcijā, neiztur kritiku. Pirmā eiforija par to, ka atklāts dzīvības rašanās process, bija saistīta ar amerikāņu bioķīmiķa Stenlija Millera eksperimentiem. 1953. gadā viņš stikla kolbā sajauca kopā ūdeni, ūdeņradi, metānu un amonjaku, lai simulētu pirmatnējo Zemes atmosfēru. Tad viņš pakļāva šo mikstūru mākslīgi radītām zibens izlādēm. Šajā procesā tiešām veidojās organiskas molekulas, tostarp arī aminoskābes, kas uzskatāmas par visa dzīvā būvakmeņiem un ir sastopamas arī starpzvaigžņu telpā gāzes un putekļu mākoņos. Taču šiem būvakmeņiem nebija nekā kopīga ar "dzīvības brīnumu", jo ar to veidošanos vēl nebija izskaidrota reduplicēties spējīgās substances - ģenētiskā DNS koda - rašanās, kas nepieciešama dzīvības tālākas pastāvēšanas, vairošanās un diferencēšanās nodrošināšanai. Hipotēze, kas apgalvo, ka dzīvības būvak- meņi tikuši samaisīti kā numurētas bumbiņas lototronā un tādējādi izveidojusies, tā sakot, "saprātīga datorprogramma", ir absurda. Jau pirms 3,8 miljardiem gadu, t. i., samērā "neilgi" pēc Zemes rašanās, uz mūsu planētas pastāvēja dzīvība. Šai ziņā nejaušības faktors kā Zemes dzīvības rašanās iemesls laika trūkuma dēļ ir jāizslēdz pat datorsimulācijā. Bet, ja tā nav nejaušība, kas tad tas ir?
Vai dzīvības rašanos nosaka kāda radīšanas stratēģija, vispārīga pasaules formula? Varbūt atbildi uz šo jautājumu var sniegt haosa teorija. Saskaņā ar to vismazākās izmaiņas var būtiski ietekmēt visu sistēmu kopumā un vienlaikus noteikt jaunas sistēmas rašanos. Turklāt haosa teorija pierāda vēl arī to, ka izolētu sistēmu nemaz nav, un viss ir savstarpēji saistīts. Taču vispirms tiek pierādīts, ka aiz šķietami haotiskiem nejaušiem notikumiem slēpjas kāda augstāka kārtība - tā sakot: determinēts haoss. Kā visas citas sistēmas, arī šajā gadījumā dzīvība sastāv no tā sauktajiem fraktāļiem, haosa brīnumakmeņiem. Taču pat haosam ir metodes, jeb, citiem vārdiem sakot: nejaušībai ir metode.
Varbūt jau starpzvaigžņu vidē gāzu un putekļu mākoņos veidojas dzīvības iedīgļi, kas pēc tam ar meteorītiem un komētām nonāk uz planētām. Piena Ceļā ir milzīgs skaits komētu, no kurām dažas ik pa brīdim "iemaldās" mūsu Saules sistēmas ārējos apgabalos un reizi pa reizei viena otra lielāka ietriecas kādā no planētām.
Astrofiziķis Freds Hoils un viņa kolēģis Candra Vikra- masinghs no Kembridžas aizstāv hipotēzi, ka mikroorganismi nonākuši uz Zemes no Visuma ar komētām un meteorītiem. Pēc viņu vērtējuma Piena Ceļā izkaisīti pavisam 1033 tonnu mikroorganismu, kas tur 30 Kelvina grādu temperatūrā virs absolūtās nulles (-273,16 °C), tā sakot, aukstajā Visuma klusumā gaida savu "misiju".
Ja šis dzīvības transportēšanas process ir "nostrādājis" uz Zemes, pēc līdzīga scenārija notikumi varētu būt risinājušies arī uz citu sauļu sistēmu planētām. Tātad dzīvība varētu būt attīstījusies uz atbilstoša lieluma planētām, kur valda piemērots smaguma spēks un kas atrodas noteiktā attālumā no to saulēm, tas ir, uz planētām ar piemērotu ekosfēru. Aprēķini liecina, ka šādi apstākļi nebūt nav retums, tāpēc mūsu Piena Ceļš varētu būt mājvieta arī citām planētu sistēmām.
Jezuīts un paleontologs Pjērs Tailards de Sardēns uzskata, ka viss universs kopumā no sākta gala līdz pat bezgalībai ir vienota struktūra, kas atrodas attīstībā. Kosmisko norišu raksturīga iezīme pēc viņa domām ir tendence uz pieaugošu daudzveidību. Nelielām vienībām piemīt tendence izveidoties par lielām struktūrām, kas pakāpeniski paver aizvien jaunas iespējas. Neorganisko molekulu evolūcija tādējādi noveda pie sarežģītu organisko molekulu un visbeidzot pie dzīvu organismu izveidošanās. Tailards de Sardēns uzskata, ka šī attīstīšanās par aizvien sarežģītākām sistēmām notiek pilnīgi bez jebkādas dievišķas ietekmes. Tā esot pašas matērijas pieaugošas sarežģītības rezultāts, un dabā noteikts, lai tā tiektos pēc aizvien pilnīgākām formām līdz pat cilvēkam un vēl tālāk.
Dzīvības attīstības vēsturē ceļā uz evolucionārās daudzveidības paplašināšanos liela nozīme bija daudzšūnu organismiem un dzimumvairošanās principam.