Fosilie atradumi no 600 miljonu gadu senas pagātnes liecina, ka evolūcijas ceļu lielā mērā noteikušas ari pārmaiņas apkārtējā vidē. Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, klimata pārmaiņas, ledus laikmeti, komētu un asteroīdu ietriekšanās zemē - šie notikumi izraisīja veselu sugu izzušanu, ko nomainīja vēl lielāka daudzveidība. Šīs veselas attīstības fāzes laikā pastāvīgi pieauga vismaz dažu sugu neirofizioloģiskā sarežģītība. Fosilajos atradumos diemžēl nekas neliecina par saprāta rašanās neizbēgamību, lai gan daži fakti liecina, ka tas dod priekšrocības cīņā par izdzīvošanu. Šķiet, ka tieši saistība starp attīstītām rokām un saprātu novedusi mūsu senčus līdz darbarīku izgatavošanai. Darbarīku lietošana kopā ar progresējošu kultūras evolūciju nesa sev līdzi tādas tehnoloģijas attīstību, ar kuras palīdzību varēja pārveidot apkārtējo pasauli. Pagājušajos 10 000 gados cilvēks iemācījās kultivēt zemi, taču viņš iemācījās arī rakstīt. Un pēdējos 100 gados mēs esam apguvuši spēju sazināties ar gaismas ātrumu. Kāpēc gan šādi uz augstu attīstību vērsti procesi nebūtu varējuši norisināties arī ārpuszemes dzīvības formās?
No vienas puses, komētas un meteorīti kā dzīvības nesēji ievadīja bioloģisko evolūciju uz jaunās planētas Zeme, bet no otras - nolēma bojāejai veselas sugas. Nevar nenovērtēt ari briesmas, ko dzīvībai uz Zemes var nest šīs klejojošās klinšu atlūzas no Visuma dzīlēm. Zinātnieki uzskata, ka kontinentu dreifu un dinozauru izmiršanu izraisījuši asteroīdi un meteorīti. Pēc viņu vērtējuma ap Sauli riņķo aptuveni 250 000 asteroīdu, kas laiku pa laikam ietriecas planētās un to pavadoņos.
Ik pa brīdim kāds no tiem šķērso Zemes orbītu. Lielākoties meteorīti sadeg, saskaroties ar Zemes atmosfēras blīvajiem slāņiem, taču ne visi. Ta, piemēram, 1992. gadā argentīniešu pilots Ruvens Liansa Argentīnas pampā netālu no Riokvarto atklāja virkni gari izstieptu padziļinājumu, no kuriem lielākais pārsniedza 4 km diametrā un kuri bija izvietoti koridorā virzienā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Zinātniska izpēte, ko veica ģeologs Pēters Sulcs, parādīja, ka šeit zemē ietriecies un sasprādzis samērā liels meteorīts, kas lidojis no ziemeļaustrumiem, un tā atlūzas izveidojušas tālākos krāterus. Aplēses liecināja, ka debess ķermeņa diametrs pārsniedzis 150 metrus.
Kad vēl pavisam nesen, 1992. gadā, asteroīds Toutatis, kura diametrs sasniedza trīs kilometrus, palidoja garām Zemei, to no mūsu planētas šķīra tikai 3,5 miljoni kilometru, kas ir ļoti niecīgs attālums astronomiskā mērogā.
Abas reizes Zeme par mata tiesu izbēga no katastrofas. "Ja Riokvarto meteorīts būtu iegāzies nevis pampā, bet, piemēram, Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, tas būtu radījis desmit metru augstus viļņus, kas izplatītos ar ātrumu no 300 līdz 500 kilometriem stundā un kā milzīgas pavasara palu straumes pārvērstu tuksnesī Amerikas un Eiropas piekrastes rajonus," paziņoja meteorītu eksperts Dr. Marks Beilijs no Džona Mūra universitātes Liverpūlē. "Varbūtība, ka kaut kas tāds var notikt mūsu dzīves laikā, ir aptuveni 1:100."
Pēc Reilija aplēsēm katru mēnesi Zemes ārējos atmosfēras slāņos eksplodē kāds meteorīts, kura sprādziena jauda pārsniedz 1 kilotonnu trotila ekvivalenta. Tas izriet no amerikāņu satelītu mērījumiem, par kuru rezultātiem 1993. gadā tika ziņots kongresā Sicīlijā, kurā piedalījās 60 astronomu, matemātiķu un militārpersonu. Šajā konferencē, kas noritēja ūdeņraža bumbas izgudrotāja Edvarda Tellera vadībā, tika apspriesta iespēja radīt globālu brīdināšanas sistēmu, lai stātos pretī meteorītu radītajām briesmām. Šajā nolūkā Tel- lers ierosināja Zemes orbītā izvietot kodolgalviņas, kas nepieciešamības gadījumā uzspridzinātu tuvojošo asteroīdu.
Tas varētu būt viens no iespējamiem risinājumiem, lai novērstu šāda veida katastrofu. Austrāliešu astronoma no Sidnejas Dankana Stila aprēķini liecina, ka šādas briesmas mums draud 2116. gada 14. augustā. Šajā dienā pēc viņa aprēķiniem Zeme saduršoties ar asteroīdu piecu kilometru diametrā. Trieciena brīdī notiktu sprādziens, kas jaudas ziņā pielīdzināms 1,6 miljoniem Hirosimas bumbu. Vispirms nāktu triecienvilnis ar ātrumu 32 000 kilometru stundā, kas izsistu 240 kilometru platu stigu. Tam sekotu stundām ilga akmeņu krusa no atlūzām kalna lielumā, un visbeidzot nolītu nāvējošs slāpekļskābes lietus. Cilvēki izmirtu kā kādreiz dinozauri. Varbūtība, ka šāds scenārijs realizēsies, ir vērā ņemama, proti, 1:10 000, apgalvo Stils.
Tam, ka Zemi apdraud asteroīdi, šodien piekrīt daudzi zinātnieki. Tāpēc jau 1996. gadā Pentagons aicināja mūsu planētas aizsardzībai izveidot raķešu aizsardzības sistēmu Clementine 2.
"Eridu," es satrūkstas. Vai kāds teica: "Eridu"?
"Excuse me, do you mind?" Kāds piesardzīgi spraucas man garām. Apkārtne pamazām atgūst aprises. Es stāvu pie vitrīnas Britu muzejā Londonā. Vai tiešām kāds šeit teica "Eridu" -5800 gadu pēc Eridu? Jautājoši es palūkojos apkārt.
"Apmeklējot šo vietu, mēs atrodam tuksneša apņemtu smilšu pakalnu, kurā nekas neliecina par dižas pagātnes mītiem un realitāti.
Abū Šahreina, kā šodien sauc Eridu, ir neapdzīvota un pat neapdzīvojama vieta starp mūžīgi klejojošām smilšu kāpām, kuras centrā - kādreizējā Eridu tempļa kalnā k.i vienīgā cilvēka eksistenci apliecinošā zīme paceļas stabs irākiešu nacionālajās - sarkanā, baltā un melnā - krāsās.
Mūžīgi kustīgajās smiltīs izkaisītus, mēs atrodam māla ķieģeļus ar ķīļraksta zīmogiem. Tā ir vienīgā pazīme, kas liecina, ka šeit kādreiz bija apmetušies cilvēki, ka šeit kūsāja dzīve. No senajām celtnēm nav palikušas nekādas pēdas.
Aso vēju dzīta, plūst bezgalīga smilšu jūra, kas pārklāj senās pilsētas, kuras arheologi spēj atrakt tikai uz neilgu brīdi. Pēc izrakumu beigām tās atkal 110 jauna apsedz smiltis, kā tas bijis tūkstošiem gadu. Tikpat nepastāvīgi kā Divupes kultūra ir arheologu centieni to atkal atklāt. Vēju dievs Enlils vēl pat šodien izrādās stiprāks, Eridu ir tam pierādījums. Teritorija, kur saskaņā ar šumeru mītiem sākusies vēsture, jau sen ir vieta bez vēstures un formas, tā ir vieta, kur cilvēku dzīve apstājusies - kur laiks pārgājis mūžībā," savā darbā "Sumeri"(Die Sumerer) raksta 1 lelmuts Ūligs.
Vai uzplaukums un noriets ir dabisks civilizācijas cikls? Vai ari mūsu civilizācijas noriets jau nav iepriekš noteikts? Vai cilvēce jau ir uzsākusi ceļu uz pašnāvību, jo vēl līdz šim nav atradusi simbiozi starp jūtām un prātu - starp dabu un tehniku? Cilvēks nogalina cilvēku un nogalina dabu - gan floru, gan faunu -, viņš nogalina savu pasauli, man iešaujas prātā, atstājot Britu muzeja ēku.
Un tomēr - vai viss neatkārtojas?
Ir sastrēgumstunda. Pa ejām starp akmens mājām steidzas cilvēki, māj pēc taksometra vai pacietīgi stāv rindā pieturā un pēc tam ieņem vietu divstāvu autobusā. Es pastaigājoties eju gar antikvāru priekšmetu tirgotavām, apbrīnoju senas monētas, ēģiptiešu figūriņas un neticīgi raugos uz šumeru zīmogu.
"Viss norāda uz to, ka universa plašumos aizvien no jauna atkārtojas vieni un tie paši organizatoriskie modeļi un tā pati informācija. Turklāt ir absolūti vienalga, vai runa ir par molekulām, akmeņiem, kristāliem, zvaigznēm, galaktikām vai dzīvības formām," uzskata Rūperts Šeldreiks. "Jāpieņem, ka universā eksistē kosmisks rezonanses tīmeklis, un tā nav kļūda - iztēloties Visumu kā visaptverošu organismu ar savu morfisko lauku, kas aptver, ietekmē un sasaista visus pakārtotos laukus."
Tā raugoties, matērijai, vai tā būtu atoms, akmens vai zvaigzne, ir dvēsele, tāpēc tā spēj komunicēties.