Šumeru tekstos detalizēti aprakstīts, ka anunnaki nokapa no debesīm un kolonizeja Zemi. Eridu tempļa iemītnieks Enki "Mītā par Enki un Zemes kārtību" ziņo:
Kad es tuvojos Zemei,
tur bija lieli plūdi.
Kad es tuvojos tās zaļajām pļavām,
pēc manas pavēles tika
sakrautas zemes kaudzes un pakalni.
Es būvēju sev namu tīrā vietā.
Savu namu -
tā ēna pletās pār
čūsku purvu…
Karpa tajā māja ar asti
īsajā zālē.
Anonīms stāstītājs turpina:
Viņš iezīmēja purvāju, ielaida tajā karpas uti citas zivis, viņš iezīmēja niedru biezokni, iestādīja tur niedres un zaļu zāli. Enbilulu, kanālu uzraugam, viņš nodeva atbildību par purvājiem.
Viņam, kurš tā izmeta tīklus, ka neviena zivs no tiem nevarēja izbēgt,
NO kura cilpas nespēja izvairīties neviens putns, Enki uzlika atbildību par zivīm un putniem.
Enkimdu, kurš pārzināja grāvjus un dīķus,
Enki uzlika atbildību par grāvjiem un dīķiem.
Kullam, zemes ķieģeļu meistaram,
Enki uzlika atbildību par formām un ķieģeļiem.
Pēc tam kad tik vērienīgi bija iekopta zeme un izveidota pirmā kolonija - "tālu no dzimtenes uzceltā māja", Eridu - sekoja citu koloniju dibināšana. Sumeru grēku plūdu plāksnīte vēsta:
Pirmo no pilsētām, Eridu, viņš deva Nudimudam, vadonim;
Otro, Badtibiru, viņš deva Nugigam. Trešo, Laraaku, viņš deva Pabilsagam. Ceturto, Siparu, viņš deva varonim Utu. Piekto, Šurupaku, viņš deva Susam.
Nosaukumi liecina par jauno pilsētu nozīmi: Badtibira, "gaišā vieta", bija industrijas centrs, kur tika pārstrādātas rūdas. Laraaku, "redzēt mirdzošo spožumu", Zekeria Sitčins uzskata par bāku, orientēšanās punktu ielidojošajiem kolonizatoru kuģiem ceļā uz kosmodromu - "putnu pilsētu" Siparu. Šurupaka, "augstākās labsajūtas vieta", bijusi viņu medicīniskās aprūpes centrs.
Pēc tam kad Enki bija sekmīgi pabeidzis savu darbību, viņa tēvs Anu ("tas, kas no debesīm"), sava veida dievu tēvs, kura vārds rakstāms vienīgi ar zvaigžņu simbolu, uzdeva Enki brālim Enlilam turpināt Zemes misiju. Enlils ("vārdu kungs") jau pastāvošo pilsētu vidū dibināja kontroles centru Nibruki ("krustošanās punktu uz Zemes"), šodien sauktu ari par Nipūru. Tur uz Kiuras ("zemes sakņu vietas") platformas atradās Duranki, saite starp debesīm un zemi. Senos tekstos šī būve aprakstīta kā "augsts stabs, kas sniedzas līdz debesīm", un Enki to izmantojis, lai "vērstu savu vārdu pret debesīm". Taču visnoslēpumainākā vieta Nipūrā bija Enlila zikurāts, viņa Ekurs ("diženais nams"), kur atradusies Dirga, "tumša, kroņveida kamera". Tajā uzglabātas "radīšanas plāksnītes", me.
Noslēpumainas kā tāli ūdeņi, kā zenīts debesīs:
zem… emblēmām ir zvaigžņu emblēma. Me ir pilnīgs,
viņa vārdi ir tāpēc, lai tos izrunātu. Viņa vārdi ir cēli pareģojumi.
Šeit, visu laiku sākumā, mēs pirmo reizi sastopamies ar čukstošajiem akmeņiem, kurus šumeri sauca par me. Tie piederēja dieviem, kuri tos centīgi sargāja un acīmredzot izmantoja sakariem ar savu kosmosa dzimteni, taču arī kā savas misijas programmu, kas bija vērsta uz radīšanu. Šumeri bija cieši pārliecināti, ka šādi vadības elementi un kontroles faktori ir pareiza radīšanas stratēģijas sastāvdaļa. To apliecina kāds līdz mūsdienām saglabājies viņu teksts.
Mūžīgais pamatplāns,
kas nosaka celtniecību nākotnei,
ir tas,
kas satur rasējumus no seniem laikiem un kas sevī nes augstajās debesīs rakstīto.
Pamatojoties uz dažām spekulācijām, varētu pieņemt, ka anunnaki apmeklējuši Zemi, lai iegūtu kosmiskajam ceļojumam būtiski nepieciešamas izejvielas. Pirmām kārtām jau zeltu (dievu metālu), kas miljardiem mikroskopisku daļiņu formā varbūt varētu aizsargāt viņu dzimtenes apdraudēto atmosfēru no kosmiskā starojuma; tālās pasaules dabisko ozona aizsargslāni, iespējams, jau tajā laikā bija iznīcinājušas šīs civilizācijas radītās izplūdes gāzes. Šādu hipotēzi nevajadzētu uzreiz noraidīt.
Taču anunnaki zināja arī to, ka universā viss notiek apmaiņā, un mūžīgajam došanas un ņemšanas procesam jābūt līdzsvarā. Šī iemesla dēļ viņu pienākumos ietilpa arī humānā misija, ko viņi apzīmēja ar vārdu Akitir. "dzīves iekārtošana uz Zemes".
Iesākumā bija akmens
Tas bija sirmā senatnē, kad notika vēsturē pirmā revolūcija. Tajā necīnījās par kādas kolonijas brīvību vai vienlīdzību un brālību, pat ne par zemāko šķiru diktatūru, bet gan vienkārši par akmeņiem, kaut arī ļoti īpašiem, proti, par me - "likteņa plāksnītēm". Šī revolūcija atbalsojusies gandrīz visos cilvēces lielākajos mītos. Pazīstamākā ir grieķu versija par varoni Prometeju, kurš nolaupīja dieviem uguni, lai atnestu to cilvēkiem, par ko tika sodīts un uz mūžīgiem laikiem piekalts pie klints Kaukāzā. Turp katru dienu atlidojis ērglis un ar savu aso knābi plosījis viņa aknas, kas tūlīt brīnumainā veidā atkal atjaunojušās. Kristiešiem labi pazīstams Bībelē tikai pieminētais mīts par Luciferu, kurš pats gribēja kļūt par likteņa kungu un grāva Dieva autoritāti. Viņš - kādreiz piektais ercenģelis - tāpēc tika gāzts, izraidīts trimdā uz zemes, kur kopš tā laika, pārņēmis no Enki titulu, kā "pasaules valdnieks" kārdina cilvēci baudīt no "atzīšanas koka".
Grieķiem zināšanas par me jau sen bija pagaisušas aizmirstībā. Nolaupītā uguns kā "zināšanu gaisma" kļuva par radīšanas koda simbolu - līdzīgi kā Bībeles "atzīšanas koka auglis".
Taču iesākumā bija vārds. Un vārds bija akmenī, jo dievs pats bija to ieprogrammējis.
Šumeru dievs bija Anu, "debesu pavēlnieks", kura simbols bija zvaigzne, viņš bija radītājs un radīšanas meistars. Anu uzdevumā uz Zemes ieradās anunnaki, pavisam viņu bija deviņi simti.
Pēc Anu rīkojuma, sekojot viņa norādījumiem, viņš [Enlils] trīs simtus debesīs norīkoja kā sargus,
no debesīm ierīkot Zemes ceļus;
un uz Zemes viņš lika dzīvot sešiem simtiem.
Pēc tam kad viņš debesu un Zemes anunnakiem
bija devis visus norādījumus,
viņš sadalīja amata pienākumus.
Tā rakstīts šumeru radīšanas eposā. "Debesu anunnaki" tika saukti ari par igigi. "Tie, kas novēro un redz" vai "tie, kas riņķo un redz". Vai viņi Zemes orbītā kontrolēja satelītu tīklu, kas bija pastāvīgi saistīts ar Dirgu, Enlila zemes staciju Nibruki? Viņi pārraudzīja "misijas: Zeme" plānošanu, ko viņi savā žargonā sauca par "Akiti projektu", dzīvības radīšanu uz Zemes. Viņi nodrošināja me ar aizvien jaunu informāciju. Noass Semjuels Krāmers domā, ka me ir "dievišķie likumi, noteikumi un norādījumi, kas saskaņā ar šumeru filozofu uzskatiem rada un uztur universu kopš radīšanas dienas", īpaši me "rada visas cilvēku intereses un viņu kultūru".
Amerikāņu pētnieks R. A. Boilijs par me raksta: "Reizēm tie tiek aprakstīti kā fiziski objekti, kurus var paņemt un nest sev līdzi. Me savam īpašniekam nodrošina absolūtu kontroli pār noteiktu dzīves aspektu… Mītā "Enki un pasaules kārtība" me it kā vada Enki komandētus "debesu ratus"… Me piederēja Enki, un tie tika pakāpeniski atdoti cilvēces labklājībai. Galvenais avots, kurā paskaidrots to funkcionēšanas veids, ir eposs "Inanna un Enki", kur rakstīts, ka civilizāciju veido 100 elementu, un katra funkcionēšanu nodrošina savs me. Šajā mītā minēti tieši 60 me, piemēram, ķēniņa varai, priesteru dienestam, gudrībai, mieram, pareģošanai, tiesnešu amatam, mākslai, mūzikas instrumentiem, ieročiem un pilsētu iznīcināšanai… "Mītā par Zu" viņš, Enlila kalpotājs, kādas galma revolūcijas laikā cenšas iegūt kontroli pār "Likteņa plāksnītēm", kuras Enlils atstājis bez uzraudzības. Tas vismaz uz brīdi nodrošināja viņam kontroli pār anun- nakiem un cilvēci.