Me ir atslēgas jēdziens šumeru mitoloģijā un kosmoloģijā. Tas ir salīdzināms ar lomu, kāda kristietībā ir "vārdam". Patiešām, precīzi tulkojot, me nozīmē "vārds". Taču šumeriem mc nebija grūti definējamas dievišķās gribas apraksts, bet gan gluži konkrēta fiziska realitāte. Mc bija akmeņi, "Likteņa plāksnītes", kuras varēja nozagt, pazaudēt un atkal atrast, kuras bija atvestas uz Zemi un paslēptas, kuras uzglabāja, sargāja un atstāja mantojumā. Mc bija reizē datorčipi un komunikācijas līdzekli, dievu orākuli un mobilie telefoni.
Mīta par Luciferu šumeru versijā "Stāsts par Zu" paskaidrots, kā me nonāca uz Zemes. Taču diemžēl bija saglabājušies tikai mīta fragmenti, kurus orientālistiem nācās rekonstruēt gadu desmitiem ilgā skrupulozā darbā. Sākuma joprojām trūka. Tikai 1979. gadā arheologi V V. Hallo un V. L. Morans ASV Jeilas universitātes Babilonijas nodaļas krātuvēs atklāja kādu līdz tam vēl nepārtulkotu tekstu, kas izrādījās eposa ievads.
Zu bija viens no anunnakiem, kuram Enlils bija uzdevis uzraudzīt Ekuru, savu "diženo namu" Nibruki (Nipūrā), kur atradās noslēpumaina telpa, Dirga. Taču Zu nespēja pārvarēt kārdinājumu, jo dienu no dienas viņam bija jānoraugās uz "Duranki dieva" varas instrumentiem, "saistību starp debesīm un zemi". Viņš nespēja atraut skatienu no me; ar katru dienu pieaugošā alkatība lika viņam izkalt viltīgu plānu.
Es paņemšu me, dievišķās Likteņa plāksnītes, es valdīšu pār dievu pavēlēm! Es nostiprināšu savu troni un kļūšu par visu normu meistaru, es kontrolēšu visus igigi.
Kādu dienu, kad Enlils peldējās, Zu radās izdevība, kādu viņš bija gaidījis.
Ar savām rokām viņš satvēra
likteņa plāksnītes,
atņēma Enlila mantojumu,
anulētas bija normas.
Kad Zu aizsteidzās projām uz savu kalnu,
tēvs Enlils, viņa meistars, zaudēja valodu.
Iestājās klusums, klusēšana turpinājās.
Svētnīca zaudēja savu spožumu.
Dievi bija satriekti par šo
ziņu.
Anu atvēra muti un runāja, un teica dieviem, saviem dēliem: "Kurš nokaus Zu
un padarīs savu vārdu par slavenāko visā apvidū?"
Taču neviens no Anu dēliem nepieņēma šo izaicinājumu, vienīgi Ninurta, Enlila mantinieks. Sava vectēva Anu cildināts, kā katrs dēls, kurš dodas karā, saņēmis mātes Mami labus padomus, jaunais dievs devās ceļā uz Zu patvērumu kalnos. Tur viņam izdevās atrast un niknā divcīņā, kas turpmāk attēlota neskaitāmos reljefos un zīmogos, nogalināt me nolaupītāju. Pārgriezis Zu rīkli, viņš nogādāja Likteņa plāksnītes atpakaļ Nipūrā. Vismaz pagaidām vecā kārtība bija atjaunota.
īsi ielūkosimies informācijā, ko par me mums sniedz eposs "Enki un Inanna". Iesākumā Enki varēja lepoties, ka viņam pieder me, kurus viņam bija uzticējis brālis Enlils un kuri no Ekura, dieva "diženā nama" Nipūrā ar tā noslēpumaino Dirgu, atkal bija atvesti uz Eridu.
Mans lielais brālis, visu zemju valdnieks, savāca kopā visus me, ielika me manās rokās. No Ekura, Enlila nama, es nogādāju mākslas un zināšanas pie sevis Eridu.
Kopš tā laika viņu cildināja anunnaki, teikts eposa turpinājumā.
Kungs, kurš kontrolē lielos me, īstenos me,
kurš uzrauga un kontrolē lielos me, neskaitāmos me,
kurš ir pirmais visur augšā un lejā, Eridu, spodrajā, dārgajā vietā, kur atnesti cēlie me…
Tad pie "Zemes pavelnieka" viesos ierodas jaunā un pavedinoši skaistā dieviete Inanna, viņa brāļa mazmeita.
Tajās dienās Enki namā Eridu ienāca jaunā
Inanna: svētā Inanna viena pati.
Tajās dienās to zināja viens gudrais,
kurš pazina debesu un zemes me,
kurš no savas dzīves vietas pazina dievu sirdi,
ka Inanna nāk uz viņa templi Eridu.
Turpmāk seko dievu sastapšanās tēte-h-tēte sīks apraksts. Enki skaistajai apmeklētājai sagatavoja peldi vēsā ūdenī, piedāvāja viņai vispirms sviesta kūkas, tad alu - tēja un kafija tolaik vēl nebija "izgudrotas". Teksta autors gan uzsver, ka tas viss ir tikai draudzīga sastapšanās kolēģu dievu starpā - burtiski tas skan: "Viņš apgājās ar to kā draugs, izturējās kā kolēģis", - taču starp rindām lasāms kas vairāk. Jo pēc alus sekoja vīns, kuli lu (šumeru apzīmējums alkoholam) plūda straumēm.
Enki un Inanna abi kopā Dzēra alu, baudīja vīnu, Lika plūst pāri bronzas traukiem…
Un piedzērušais Enki kaut kad padevās šīs pirmsplūdu laiku Lolitas pavedinošajam skaistumam. Doti tikai mājieni, un hronists - acīmredzot Enki piekritējs, kurš labprātāk neizsakās par neveiklo situāciju - patur pie sevis turpmākās detaļas. Varētu atcerēties jauno Salomi, kura ar satraucošas erotikas pilnu deju tā apstulbināja savu patēvu Hērodu
Antipu, ka tas bija gatavs izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos, lai tikai viņa nemitētos. Salome par to pieprasīja uz sudraba paplātes servētu Jāņa Kristītāja galvu.
Arī burvīgā Inanna pārzināja vīriešu apmāšanas mākslu. Kad Enki beidzot bija tā savaldzināts, kā viņa to vēlējās, viņa atklāja tēvocim sava apmeklējuma patieso iemeslu. Viņa gribēja iegūt me. Un Enki vieglprātīgi un ar plašu žestu, ko spēj saprast vienīgi vīrietis, kurš pats bijis iemīlējies, nespēja viņai atteikt.
"Savas varas vārdā," bļaustījās vecais izvirtulis, "es nododu svētajai Inannai, savai meitai [kas viņa, protams, nebija], me, pret ko neviens nedrīkst iebilst…", un citu pēc cita noskaitīja 94 me, kuros bija ieprogrammēti visdažādākie civilizācijas būvakmeņi, to skaitā "dievība, dižciltīgais kronis, ķēniņa varas tronis… dižciltīgais scepteris… gani… patiesība… nokāpšana mirušo valstībā… atgriešanās no mirušo valstības… duncis un zobens… melnais tērps, krāsainais tērps…"; frivolitātes, piemēram, "peņa "darbs", peņa skūpstīšana, prostitūcijas māksla, paātrināšanas māksla… tempļa prostitūcija, svētā taverna"; mākslas, tādas kā "tieša runa, melīga runa, izskaistināta runa… dziesmas māksla", taču ari "vecajie, varoņi, māksla būt lielam, izplatīšanas māksla, māksla būt tiešam, pilsētu izlaupīšana, žēlabas, sirds līksme… maldi, nemieri, laipnība, ceļojumi, droša dzīvesvieta" un praktiskas lietas kā "namdara, vara apstrādātāja, rakstnieka, kalēja, ādu apstrādātāja, iepildītāja, niedru meistara darbs, ieklausīšanās, uzmanība, svētie attīrīšanās rituāli, karstu ogļu uzkarsēšana, bailes, nepatika… apiešanās ar uguni… ģimenes sapulce, vairošanās… triumfs, padoms, sprieduma taisīšana, lēmuma pieņemšana…" un tā tālāk un tā joprojām. Un Inanna tos sagrāba sev.
Svētā Inanna paņēma visus šos me, Iekrāva savā debesu laivā Un aizbrauca ar savu debesu laivu.
Kad Enki bija izgulējis dzērumu, sākās paģiras. Mocīdamies ar galvassāpēm, viņš pasauca savu kambarkungu Izimudu, un izraisījās laimīgā kārtā līdz mūsu dienām saglabājies dialogs.
Enki: "Mans kambarkung Izimud, Anu saldajā vārdā!"
Izimuds: "Mans ķēniņ Enki, vienmēr jūsu rīcībā,
sakiet man, ko vēlaties!"
Enki: "Vara, ķēniņvalsts, dievība, dižciltīgais
kronis, ķēniņa tronis, kur tie ir?"
Izimuds: "Mans ķēniņ, jūs tos atdevāt savai "meitai"."
Enki trakoja aiz dusmām par savu paša muļķību. Veltīgi viņš vēl centās atgūt Likteņa plāksnītes, taču bija jau par vēlu. Ne 50 "Jahamas briesmoņi", ne "Arākas sardze", ko viņš sūtīja pakaļ Inannai, nespēja apturēt viņas debesu laivu. Viņa laimīgi piezemējās savā pilsētā Arākā (Urūkā), kur viņu eiforiskā priekā apsveica tauta un priesteri. Kopš tā laika Urūka kļuva par galveno pilsētu Sumerā.