Pēc tam Inanna atļāvās nelielu atpūtu. Viņa uzlika galvā savu turbānveida galvasrotu "stepes kroni" un cievās uz mežonīgu apvidu meklēt kādu izskatīgu aitu ganu. Tādu atradusi, kā vēstīts tālāk, viņa nodevās mīlas priekiem. Pašā augstākajā baudas brīdī no viņas lūpām izlauzās dziesma pašai par sevi un savu rafinētību, kam sekoja visai svētulīga lūgšana par Enki, kuram viņa bija visu atņēmusi.
Kam pieder me, tam pieder vara.
To zināja ari kanaāniešu dievs Baals ("kungs"), debesu dieva Ela dēls, kurš, domājams, identisks šumeru Enlilam. Baala valdnieka pils atradās Capona kalnā, Ciedru kalnos, šodienas Libānas teritorijā. Laiki bija mainījušies, pie varas bija dievu otrā paaudze. Tas bija laiks pēc grēku plūdiem, Zeme tika iekārtota no jauna. Sumeriem un citām Tuvo Austrumu tautām, kas bija viņu kultūras mantinieki, grēku plūdi bija radikālākais notikums cilvēces agrīnajā vēsturē. Tie ir pastāvīgi minēti šumeru ķēniņu sarakstos, kļuvuši par neskaitāmu mītu un vēstījumu tēmu, un pat tik izglītots ķēniņš kā asīriešu Ašurbanipals dižojās, ka spējot izlasīt "mīklainos, akmenī iecirstos vārdus no plūdu dienām". Turklāt ir pilnīgi iespējams, ka šie vēstījumi, kas atstājuši pēdas arī Bībelē, 1. Mozus grāmatā Genesis, balstās uz kādu pasaules mēroga dabas katastrofu.
Izrakumu vieta līdzinās milzīgam būvlaukumam, un gruvešu kalni jau sen aizsedz skatienu pa Bagdādes dzelzceļu braucošajiem ceļotājiem, kas agrāk izbrīnā varēja vērot, kā tiek atsegta viņu pagātne. 1929. gada vasaras sākumā tuvojās beigām angļu arheologa Lenarda Vūlija sestā izrakumu kampaņa, un tā bija atstājusi savas pēdas. Turklāt brits bija krietni pavirzījies tuvāk sākotnei līdz pat ķēniņa kapenēm, kas datējamas ap 2800. gadu pirms Kristus un kurās viņš atrada lielisku zelta rotu, kuru šodien Londonā bijīgi aplūko miljoniem Britu muzeja apmeklētāju. Viņa atraktā "Lira Haldejā" bija Abraāma pilsēta, visu pasaules mono- teisko reliģiju - jūdaisma, kristietības un islāma ciltstēva dzimtene.
Jo dziļākas kļuva Vūlija šahtas, jo tuvāk viņš pievirzījās ķēniņu pilsētas pirmsākumiem - tomēr darbiem vēl neredzēja galu, un tas nedeva britam mieru. Pat pēc tam, kad viņš bija licis nojaukt 4800 gadu vecu kapeņu pamatus, dziļāk atradās vēl senāka perioda drupu slānis - cits zem cita tie ietina Ūras pakalnu kā sīpola zvīņas. Līdz kādam gan dziļumam šie mēmie sava laika liecinieki varētu novest, jautāja sev Vūlijs, kad uz neskartas zemes bija radusies vissenākā apmetne? Sadedzināta koka pelni pletās ap māla plāksnīšu kaudzi, rakstu zīmes uz tām liecināja par citu, senāku šumeru bilžu raksta versiju, nekā līdz šim atrastās. Viss liecināja, ka to izcelsme meklējama 31. gadsimtā pirms Kristus, un līdz ar to par trīs gadsimtiem pārspēja vissenākās liecības par ēģiptiešu kultūru.
Aizvien dziļāk veda šahtas, aizvien jauni slāņi atklājās dienas gaismai. Atkal un atkal māla lauskas liecināja par jauniem cilvēku apmešanās periodiem, tomēr šķita dīvaini, ka starp dažādiem slāņiem bija vērojamas ļoti niecīgas atšķirības. Izmaiņas gan bija saskatāmas rakstībā, zināma vienkāršošanās, taču ne keramikā. Gadsimtiem ilgi šumeru kultūra dīvainā kārtā nebija mainījusies. Tā ļoti agri bija sasniegusi visai augstu attīstības pakāpi, taču pēc tam nesekoja nekāds progress, bet gan sairums, dekadence, kas tomēr turējās zināmās robežās. Beidzot izrakumu darbos pienāca brīdis, kad šķita, ka sasniegts pamats. Strādnieki uzdūrās plašam māla slānim. Taču māls varēja rasties tikai plūdu laikā. Eifratas pārplūšana pakalnu nebūtu varējusi sasniegt, jo tas atradās pārāk augstu. Būdams pieredzējis ģeologs, Vūlijs saprata, ka ir ārkārtīgi svarīgi noskaidrot šo jautājumu.
♦
Jo dziļāk strādnieki rakās māla slānī, jo tas šķita noslēpu
maināks. Tas tomēr bija nevis vienu vai divus metrus biezs, bet gan stiepās vairāk nekā trīs metru dziļumā, tas nozīmē: pārāk daudz, lai būtu varējis rasties lokālas plūdu katastrofas rezultātā. Kad māla slānis beidzot bija pieveikts, tas, ko ieraudzīja Vūlijs un viņa vīri, aizrāva elpu. Neskartas grunts vietā, ar ko viņi bija rēķinājušies, racēji uzdūrās drupām un šķembām, cilvēku apmetnes lieciniekiem. Taču šīs atliekas būtiski atšķīrās no šumeru keramikas. Māla krūkas bija rupji darinātas, veidotas ar roku, nevis uz podnieka ripas kā virspus māla slāņa atrastie trauki. Nekur nebija atrodamas metāla atliekas, bet to vietā no zemes tika izsijāti krama bultu uzgaļi un darbarīki. Akmens laikmeta mantojums!
Vakarā, atgriezies teltī, Vūlijs atšķīra grāmatu, ko vienmēr vadāja sev līdzi: Bībeli, kurā pieminēta "Ūra Haldejā" un līdz ar to uz visiem laikiem saglabātas atmiņas par šumeru ķēniņu pilsētu. Viņš šķīra lapas, līdz bija atradis septīto nodaļu 1. Mozus grāmatā Genesis. Tur rakstīts: "Seši simtajā Noasa mūža gadā otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tanī pat dienā Noass iegāja šķirstā un Sems, Hams un Jafets, Noasa dēli, kā arī Noasa sieva un trīs Noasa vedeklas līdz ar viņiem… Un ūdensplūdi turpinājās četrdesmit dienas virs zemes, un ūdens vairojās, un tas pacēla šķirstu, ka tas tika augstu uzcelts uz zemes. Un ūdeņi augtin auga stiprumā un daudzumā tik lielā mērā, ka šķirsts peldēja pa ūdens virsu. Un ūdeņi pieņēmās stiprumā aizvien vairāk zemes virsū, tā ka tie apsedza visus kalnus, kas bija zem debesīm. Piecpadsmit olekšu augstumā ūdeņi pacēlās pār virsotnēm un apklāja kalnus…"
Lenards Vūlijs piecēlās ļoti agri. Viņš zināja, ko bija paveicis. Viņa mērķis bija tuvākā telegrāfa stacija. No turienes viņš nosūtīja uz Angliju ziņu, kas jau nākamajā dienā aplidoja pasauli un nonāca neskaitāmu laikrakstu virsrakstos:
"Esam atklājuši grēku plūdus!"
Šī katastrofa, kuras pēdas atrada Lenards Vūlijs, varētu būt notikusi ap 4000. gadu pirms Kristus, tātad pirms aptuveni 6000 gadiem. Taču vēl līdz pat šodienai nav izskaidroti šīs katastrofas iemesli, vai to izraisījusi virkne lokālu plūdu, kāds globāls notikums, vai arī dabas procesi pavisam citā reģionā. Jo mīti par grēku plūdiem saglabājušies visās pasaules malās. Dienvidamerikas indiāņu ciltīs un senajā Japānā, Indijā un Vācijā, afrikāņu ciltīs un pie eskimosiem.
Vūlijs zināja, ka Britu muzeja līdzstrādnieks Džordžs Smits jau 1876. gadā uz kādas Leijarda atrastas ķīļraksta plāksnītes no Ašurbanipala bibliotēkas Nīnivē bija atklājis šumeru tekstu par grēku plūdiem.
Visas auglīgās straumes saplūda kopā, iznīcinoši grēku plūdi brāzās kopā ar tām. Kad septiņas dienas un septiņas naktis plūdu vētra bija plosījusies pār zemi, milzīgais šķirsts zvalstījās lielajos ūdeņos,
parādījās Saules dievs, apgaismodams debesis un zemi.
Ziusudra atvēra milzīgā šķirsta lūku. Varoņa Utu gaisma ieplūda milzīgajā šķirstā.
Ziusudra, ķēniņš, nometās pie zemes
Utu priekšā,
ķēniņš nokāva vērsi,
viņš pienesa kaujamo upuri.
Ziusudra, kurš akadiešu tekstos saukts par Utnapišti, bija šumeru Noass. Enki pirms katastrofas bija brīdinājis Suru- pakas pilsētas ķēniņu un licis būvēt lielu šķirstu. Tāpēc ka šumeriem grēku plūdi nebija kāda dieva atmaksa, bet gan dieva Enlila rīcība pret viņaprāt pārāk straujo cilvēces vairošanos. Enki, viņa brālis un, kā daždien brāļiem gadās, ari sāncensis, iestājās par cilvēku glābšanu. Tāpēc Ziusudram/ Utnapišti vēl bija iespēja novietot uz borta "visa dzīvā sēklu", pirms sākās katastrofa.