Vūlija atradumu varētu saistīt ar grēku plūdiem, taču šāda saistība nav neapstrīdama, jo nav nekādu apstiprinājumu par patiešām plaša mēroga Mezopotāmijas valstu applūdināšanu. Taču, lai kas ari patiesībā būtu noticis, lai kādi ari būtu bijuši katastrofas iemesli, Vūlija atklājums tomēr apstiprina, ka leģenda par lielajiem plūdiem glabā sevī patiesu kodolu, kā tas ir daudzos mītos. Civilizācijai tas nozīmēja lūzuma punktu. Pirms šī notikuma šumeri vēl atradās akmens laikmeta attīstības stadijā. Atradumi skaidri rāda, ka pēc tam it kā ne no kā radusies plaukstoša kultūra. Sumeru ķēniņu hronikās tā ari pateikts: "Pēc grēku plūdiem ķēniņvalsts nokāpa no debesīm." Arheoloģiskie atradumi to apstiprina.
Pēc grēku plūdiem tika iedibināta jauna kārtība pasaulē, jauns zemes sadalījums starp dieviem. Zeme tika sadalīta četros apgabalos, un Ēdinu, kas līdz tam bija bijusi dievu kolonija, sāka apdzīvot cilvēki, plaukstošas civilizācijas nesēji, tāpat ari Ēģipti un Indas ieleju. Taču ceturtais apgabals, vēl šodien kā "Svētā zeme" pazīstamā josla no Sinaja pussalas līdz pat Libānai, palika dieviem. Tur, Libānas Ciedru kalnos, tapa jauns "kosmodroms". Par to vēl šodien liecina senās pilsētas Baalbekas drupas.
Baalbeka - tās mūri glabā sevī astoto pasaules brīnumu, celtni, kas pēc visiem parametriem ierindojama starp tādiem fenomeniem kā piramīdas, Aleksandrijas bāka, Rodas koloss, Semiramīdas gaisa dārzi, Bābeles tornis, Zeva statuja Olim- pijā un ķēniņa Mausola kapenes, proti, starp varenākajiem un iespaidīgākajiem antīkās pasaules monumentiem. To veido milzīgi, līdz pat 1000 tonnām smagi monolīti, no kuriem lielākie ir 20 metrus gari, 4 metrus augsti un 3 metrus plati. Kaut gan uz tiem atrodas romiešu laiku tempļa drupas, šī veidojuma kodols ir ievērojami vecāks. Neviens nezina, kas un kādā veidā pārvietojis šos milzīgos kvadrus. Tas atzīts pat Libānas Ārējo sakaru ministrijas informācijas brošūrā: "Pirms tika transportēta milzīgā Saturn Vraķete, šie akmens kvadri bija smagākie priekšmeti, ko cilvēkam jebkad nācies pārvietot. Taču nav nekādu norāžu par transporta ceļu starp akmeņlauztuvēm un tempļa rajonu. Līdz pat šodienai paliek neatrisināta mīkla, kā šie monolīti līdz turienei nogādāti."
Netālu no iespaidīgā veidojuma Baalbekā apmeklētājiem tiek piedāvāta vēl lielāka mīkla: "Hadjar el Gouble" - slīpi zemē guļošais "Dienvidu akmens", 23 metri garš, 5 metri augsts un 4 metri plats. Tas ir lielākais monolītais kvadrs, ko jebkad kāds radījis. Pēc ekspertu aplēsēm tā svars vērtējams starp 1200 un 2000 tonnām. Līdz pat šai baltai dienai pasaulē nav tāda celtņa, kas to spētu izkustināt no vietas vai pacelt. Taču tas tur atrodas, it kā palicis pāri no Baalbekas terases būves. Un nav arī nekādu norāžu, kā tas tur varējis nonākt.
Zem Baalbekas terases atrodas plaša pazemes eju un tuneļu sistēma, ko pirmo reizi 19. gadsimta beigās pētīja vācu arheologi Georgs Eberss un Hermans Gute. Savā grāmatā "Palestīna attēlos un vārdos" (Palastina in Bild und Wort) viņi raksta: "Arābi ienāk drupās no dienvidaustrumu stūra caur garu velvētu eju, kas kā dzelzceļa tunelis ved zem lielās platformas. Divas paralēlas ejas stiepjas no austrumiem uz rietumiem un ir savienotas ar trešo, kas tās taisnā leņķī šķērso virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem." Tuneļu sistēmu apgaismo "dīvaini pīti logi", kas izplata "spokaini zaļu gaismu".
"Esmu pārliecināts, ka šo milzīgo klinšu platformu, kas jau ilgu laiku uzdod mīklas arheologiem un ģeologiem, uzbūvējušas inteliģentas būtnes kā starta laukumu kosmiskajiem kuģiem," atzītajā laikrakstā "Literaturnaja Gazeta" 1962. gadā rakstīja padomju fiziķis M. Agrests. To uzbūvēja, kā rakstīts kanaāniešu mītos, Enlila/Ela dēls Baals uz "klints virsotnes ziemeļos", lai tā kalpotu par kosmodromu dieviem. Lai nodrošinātu sakarus, šeit glabājās me jeb "starojošais akmens". Mītā teikts, ka akmens bijis paslēpts "manā alā augstajā Caponā… tālajās dieva dēlu raktuvēs". Par tām teikts: "Tam bija divas atveres zem zemes acīm un trīs platas pazemes ejas", kas ļoti atgādina vācu arheologu atklājumu.
Tur, šajā vietā, akmens bija drošībā, līdz to iekāroja cits dievs, viņa pretinieks Mots. Viņš zināja, ka Baalam ar me palīdzību esot "viena lūpa uz Zemes, bet otra - debesīs, lai viņa vārds sniegtos līdz planētām". Tāpēc Mots pieprasīja sev tiesības pārbaudīt, kas noliek (sic!) Capona virsotnē. Vispirms Baals centās nomierināt pretinieku, sūtīja sūtņus ar miera piedāvājumiem. Beidzot viņam sāncenša uzmākšanās bija līdz kaklam, un viņš nolēma pats personīgi doties lejā uz Mota apakšzemes impēriju. Viņa mērķis bija gāzt Motu, taču viņš zināja, ka viens nespēs tikt galā. Viņš iepazīstināja ar saviem plāniem dievieti Anati, sūtīja pie viņas divus sūtņus, kuriem bija jānodod vēstījums.
Man jāsaka tev slepens vārds,
jāpačukst kāda vēsts;
tā ir lieta, kas izsūta vārdus,
akmens, kas čukst.
Cilvēki viņa vēstis nezina,
masas uz zemes tās nesaprot…
Debesīm un Zemei tas ļauj savstarpēji sarunāties,
uti jūrām - ar planētām.
Tas ir starojošs akmens,
debesīm vēl nepazīstams.
Tu un es to uzstādīsim
manā alā Caponā.
Šāda vilinājuma priekšā Anati izteica gatavību atbalstīt Baalu. Taču, kad sūtņi gribēja nodot labo ziņu savam saimniekam, izrādījās, ka tas jau pats bija devies ceļā izaicināt Motu - un divkaujā kritis. Kad uzticamā draudzene par to uzzināja, viņu pārņēma briesmīgas dusmas, un viņa "sacirta Motu ar savu zobenu". Pēc tam viņa nogādāja sava kunga ķermeni atpakaļ uz Baalbeku. Viņa pasauca milzi Šapašu, "refajiešu valdnieci", kas bija pazīstama kā dziedniece. Un viņai izdevās uzcelt dievu no mirušajiem.
Arābi savu "Dar-as-saadi" templi Baalbekā - "augstākās svētlaimības namu" - uzskata par senāko celtni pasaulē. Stāsta, ka pats Ādams esot uzcēlis templi savam Dievam, kad pēc izraidīšanas no paradīzes apmeties netālu no Damaskas. Tā kā Damasku esot dibinājis Ādams, tā pretendē uz pasaules vecākās pilsētas statusu. Savukārt sīriešu kristieši apgalvo, ka Baalbeka cieši saistīta ar Ādama dēlu Kainu, kurš "pilsētu uzcēla 133. radīšanas gadā ārprāta lēkmes laikā", kā 7. gadsimtā rakstīja patriarhs Johanness Marons. "Viņš tai deva sava dēla Enoha vārdu un nometināja tajā milžus, kas par saviem noziegumiem tika sodīti ar grēku plūdiem." Šeit maronītu sektas dibinātājs Marons nepārprotami atsaucas uz 1. Mozus grāmatas 6. nodaļu, kur runāts par "Dieva dēliem", kas ar Zemes meitām radīja "milžus". Turklāt zīmīgs ir šo "milžu" ebrejiskais apzīmējums "nefilini". Jo šā vārda sakne n-f-1" nozīmē "nolaisties, krist, nokāpt", un līdz ar to "nefilini", respektīvi, "lejā nokāpušie", acīmredzot ir tikai citā vārdā nosaukti "anunnaki", - "tie, kas no debesīm nokāpuši uz Zemes". Turpretī cits, Bībelē dotais, apzīmējums "ama- kimi" skan kā šumeru vārda izkropļojums.
Pēc grēku plūdiem Bībeles Nimrods atkal esot uzbūvējis cietoksni, jo "bija nodomājis iežēlināt debesis", tālāk ziņo patriarhs Marons. Saskaņā ar Bībeles tekstu, Nimrods bijis "varonīgs mednieks tā Kunga priekšā". "Viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Arākā (Urūkā) un Akadā, un Kalnē- Sineāras zemē. No šīm zemēm viņš devās uz Ašuru un tur uzcēla Nīnivi, Rehobotas pilsētu un Kalahu, arī Reseni starp Nīnivi un Kalahu - šī ir tā lielā pilsēta." (1. Mozus 10:8-12). Viņa valdīšanas laikā vai neilgi pēc tam tikusi uzsākta Bābeles torņa celtniecība: "Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs!" (1. Mozus 11:4). Visādā ziņā to varētu attiecināt uz varena zikurāta celtniecību, ja vien tūlīt pēc tam nebūtu teikts, ka šis pasākums izraisīja Dieva dusmas. Kāpēc gan, ja viņam tika celts vienīgi templis? Bet varbūt šis stāsts atspoguļo citu notikumu, incidentu, kas saistīts ar kosmodromu Baalbekā un ar to, ka cilvēki mēģināja sasniegt debesis?