Šodien daudzi pētnieki un vēsturnieki domā, ka aiz Bībeles Nimroda slēpjas vēsturiska persona: Sargons no Akadas (2334-2279 pirms Kristus), kuru patiesībā sauca par "Šannu-Kin"("taisnīgo valdnieku") un kurš bija pirmais impērijas dibinātājs un pilsētu iekarotājs. Par savu straujo augšupeju viņš varēja pateikties mīlas dēkai ar dzīvespriecīgo Inannu, kas izskatīgo dārznieku atrada kāda ceļojuma laikā pa Divupi. "Kad es biju dārznieks, Ištara dāvāja man savu mīlu, un divdesmit četrus gadus es biju ķēniņš", iecirsts kādā uzrakstā. Kādā vēlākā dzejojumā viņš kā īsts mačo apgalvo, ka viņš esot atradis Inannu, nevis otrādi.
Kādu dienu atnāca mana ķēniņiene, šķērsojusi debesis un zemi, Inanna.
Šķērsojusi debesis un zemi, šķērsojusi Elamu un Šuburu. Dieviete atnāca nogurusi, devās pie miera. Es viņu redzēju no sava dārza malas; es viņu skūpstīju, gulēju ar to.
Lai kā arī būtu, kopš tā brīža viņš varēja paļauties uz Inannas atbalstu. Viņa 600 000 vīru lielais karaspēks, vēsturē pirmā profesionālā armija, sākot ar Arāku (Urūku), iekaroja vienu šumeru pilsētvalsti pēc otras. Tad viņš devās uz ziemeļiem un rietumiem līdz pat Libānas nomalēm, pasaudzējot vienīgi "dievu zemi". Galvaspilsētu Akadu - šis vārds nozīmē "apvienotā" - viņš padarīja par "visu debespušu visskaistāko un visspožāko pilsētu", kuras dārgumu krātuvēs kaudzēm krājās iekaroto un izlaupīto pilsētu bagātības. Tas centrā atradās greznais Ištaras templis, "jaunais dievu mājoklis".
Sargona mazdēls Naramsins (2254-2218 pirms Kristus) rīkojās vēl ļaunāk. Viņš pats sevi pasludināja par dievu. Viņš uzlika galvā anunnaku ragaino kroni un savu vārdu izrotāja ar zvaigzni, dievu simbolu. Naramsins sevi nosauca par "četru debespušu ķēniņu", "Armanas un Eblas iekarotāju" un tāpat kā viņa vectēvs devās uz ziemeļrietumiem. Taču atšķirībā no Sargona viņam nebija respekta dievu priekšā. Gluži pretēji, viņš kāroja pēc to varas. Viņš neapstājās "dievu zemes" priekšā, bet iebruka šodienas Libānā un iemaršēja Baalbekā. Tur toreiz atradās jaunais Ekurs, "Enlila kalnu nams ciedru un ciprešu zemē", kur toreiz glabājās me.
Ilgu cīņu rezultātā Naramsins sasniedza savu mērķi. Atbilstoši hronikām viņš sākumā uzbruka ar 180 000 kareivju, tad iesaistīja vēl 120 000 vīru un visbeidzot vēl 60 000. Tādējādi viņš ar 360 000 vīru lielu armiju beidzot ieņēma kalnu cietoksni Baalbeku.
Kā bandīts, kas izlaupa pilsētu,
viņš uzbūvēja lielas kāpnes pret namu,
lai izpostītu Ekuru kā lielu kuģi…
Tā viņš triecienā ieņēma namu uz kalna,
kur tika gāzti ciedri.
Cilvēki redzēja tā iekšpusi, namu,
kas nepazina gaismu.
Akadieši redzēja svētos dievu līdzgaitniekus.
Viņu lielo lamahu [burtiski: "mirdzošo kuģi ar runājošo muti"] un viņu dubļu [burtiski: "saikni, savienojumu"], kas stāvus atradās namā.
Kad franču arheologi veica izrakumus senajā persiešu pilsētā Sūzās, viņi bija pārsteigti par tur atrasto stēlu ar nepārprotami akadiešu izcelsmes uzrakstu. Tāpēc tika izdarīts pieņēmums, ka tās izcelsme meklējama Siparā - pilsētā, ko bija izlaupījuši persieši. Šodien šī stēla, ko pēc savas uzvaras Baalbekā uzstādīja Naramsins, atrodas Parīzes Luvra orientālistikas nodaļā. Tajā attēlots uzvarām vainagotais ķēniņš ar dieva kroni galvā pie kāda kosmiska objekta, kas atgādina miniraķeti, un visam pāri - divas "zvaigznes". "Dievi bēga kā iztramdīti sikspārņi," viņš vēlāk zobojās. Tomēr dievi neļāva sevi izsmiet. Gluži otrādi, viņi nolēma darīt galu šādai rīcībai. Viņi iznīcināja Akadu, "nolīdzināja līdz ar zemi" tik pamatīgi, ka līdz pat šodienai nav atrastas tās drupas.
Me tirāna rokās, tas nozīmē nodot pasaules likteni vājprātīgajam. Un dievi zināja, ka tas nedrīkst notikt. Tomēr viņi saprata arī to, ka pienācis laiks uzticēt čukstošos akmeņus cilvēkiem - tiem taisnajiem, kas viņus pienācīgi respektēja un bija gatavi dzīvot pēc viņu likumiem.
Runājošo akmeņu meistars
Tikko arheologi bija atstājuši izrakumu vietas pie Kumranas, viņiem pa pēdām sekoja beduīni, lai no jauna uzošņātu paslēptos pergamenta dārgumus. Kopš pirmais drīzāk nejaušais atradums Nāves jūras rietumu krastā izraisīja īstu "zelta drudzi", šajā darbībā īpaši bija specializējušies taami- rehu cilts piederīgie.
Viss sākās ar Muhammedu adh Dhibu (Muhammedu Vilku), pusaugu beduīnu, kurš tāpat kā citi viņa cilts zēni ganīja aitas. Netālu no Vādī Kumranas grīvas viņš dzina savu ganāmpulku Nāves jūras rietumu krastā. Gaiss virs sarkanīgi vizuļojošajām tuksneša smiltīm virmoja svelošajā karstumā. Muhammeds garlaikojās, tikai reizēm klusumu iztraucēja aitu blējieni. Sargājoties no nežēlīgajiem saules stariem, viņš galvu bija aptinis ar lakatu - gotru. īsinot laiku, zēns meta akmeņus, tēmējot kādā atverē netālajā klinšu sienā, un bieži trāpīja mērķī. Pēkšņi viņš izdzirdēja šķindoņu. Muhammeds tūlīt atcerējās senos nostāstus par apslēptajiem dārgumiem un iztēlē jau redzēja krūku, pilnu ar zelta monētām. Viņš steidzīgi pasauca savu biedru Hamedu, kurš kopā ar viņu uzraudzīja ganāmpulku, un lūdza neizlaist to no acīm, kamēr pats ierāpsies pa nelielo atveri klintī. Iekšā bija ļoti tumšs, caur klinšu plaisu iespīdēja tikai nedaudz saules gaismas. "Šeit ir krūkas," viņš uzsauca savam draugam Hamedam.
"Nāc šurp un paņem tās pretī!" Kad Muhammeds pacēla pirmo bezosu trauku no sarkanīgas keramikas, lai pasniegtu to Hamedam, viņš bija pārsteigts, cik tas ir viegls. Viņš vīlies konstatēja, ka zelts tur nevarētu būt noglabāts. Tomēr ziņkāre guva virsroku. Izcēlis pirmo māla krūku, viņš ari pats izrāpās no putekļainās alas un kopā ar Hamedu sāka pētīt atradumu.
Krūkā atradās viscaur aprakstīts pergaments. "Varbūt te rakstīts, kur paslēpti dārgumi," viņš izteica minējumu Hamedam. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc šis teksts tik rūpīgi paslēpts. Vienīgais šķērslis: viņš neprata lasīt. Viņš nebija gājis skolā un līdz pat savai nāvei 1997. gadā tā ari palika analfabēts. Taču cilts apmetnē, to viņš zināja, bija kāds vīrs, kurš prata lasīt un pat rakstīt. Tāpēc vakarā, atgriežoties ar ganāmpulku taamirehu telšu ciematā, abi zēni nesa sev līdzi krūku ar tās trauslo saturu. Taču arī ciematā viņiem neviens nespēja palīdzēt. Rakstu zinības pārvaldošais radinieks, kurš reizēm viņiem lasīja priekšā svēto Korānu, spēja tikai lakoniski konstatēt, ka tā nav arābu valoda. Varbūt tekstu rakstījis kāds džins vai dēmons, kas arābu teiksmās apsargā zudušos dārgumus? Vai ari trauslais pergaments nāk no sen aizmirstiem persiešu laikiem? Muhammeds zināja, ka eksistē daudzi raksti: angļu, kas tēlo kungus viņa zemē, vienmēr melni tērpto grieķu mūku, neticīgo, kam pieder klosteri Betlēmē un Jūdejas tuksnešos. Gan viņš kaut kur sastaps kādu, kas spēs atšifrēt šo rakstu.
Un viņš paglabāja krūku, sargāja to kā dārgumu. Tikai pēc astoņiem vai deviņiem gadiem, pa šo laiku viņš jau bija apprecējies, Muhammeds sarunā ar kādu radinieku ieminējās par zēnu dienu atradumu. "Vai tu zini, ka ir cilvēki, kas par tik vecām krūkām maksā milzu naudu?" tas viņam jautāja. Muhammeds to, protams, zināja no savas cilts locekļiem, kas izlaupīja senas kapenes un to saturu pārdeva antik- vitāšu tirgoņiem Betlēmē un Jeruzalemē. Daži bija atraduši pat sudraba monētas no sen pagājušiem laikiem, kuras viņi - atkarībā no motīviem - sauca par "jara" (krūka), šekeļiem vai "bavaba" (vārti) un par kurām maksāja labu naudu. Taču krūkas nebija īpaši vērtīgas, tās nebija skaistas un bija izgatavotas vienīgi no māla. Tajās nebija monētas, tikai sabirzis papīrs.