Tomēr radinieka padoms Muhammedam neizgāja no prāta. Pēc dažām dienām viņš kopā ar savu ciltsbrāli Hamedu, ietinis vienu no krūkām pelēkā lakatā, devās ceļā uz Betlēmi. Draugi zināja, ka tur dzīvo kāds šeihs, kurš īpaši labi pārzina kapu izlaupītāju darba specifiku. "Ejiet pie Kando," viņš tiem deva padomu. "Šis cilvēks gan ir neticīgais, taču labs draugs. Viņš labi maksās. Mans dēls jūs turp aizvedīs." Khalils Is- landers Šahims, saukts Kando, bija sīriešu kristietis. Viņam jau gadiem ilgi piederēja neliels veikaliņš, kurā viņš svētceļniekiem, kuri apmeklēja Dzimšanas baznīcu Betlēmē un gribēja iegūt kādu suvenīru no Bībeles laikiem, tirgoja dažādas senlietas un antikvitātes.
Kando bija gudrs vīrs. Kad viņa priekšā nostājās trīs noputējuši lempīgi beduīni apbružātās drēbēs, viņš tos vērīgi uzlūkoja. Šie vīri neko nezināja par antīkiem priekšmetiem. Un tā bija viņa iespēja. Viņš mierīgi devās uz virtuvi pēc karstas tējas, atgriezās ar četrām tasītēm un ielūdza viesus. Tad uzsāka garu sarunu par Dievu un pasauli, par britu pārvaldi un ebreju kolonistiem, kas pēdējo gadu laikā tūkstošiem ieplūda viņu zemē. Taču ik pa brīdim ļoti neuzkrītoši, it kā tas viņu nemaz neinteresētu, viņš ievirzīja sarunu par atradumu. Drīz vien, paši neapzinādamies, kā tas notika, vīri jau bija Kando visos sīkumos izstāstījuši par alas atrašanās vietu.
Kad pār Betlēmi jau nolaidās vakara krēsla, Kando beidzot nesteidzīgi piecēlās no sava apbružātā krēsla un piegāja pie krūkas, kas pamesta stāvēja istabas stūrī. Viņš nicīgi aplūkoja trauku, ar vienu aci šķielēdams uz tā trauslo saturu. "Nu, vērtīga gan tā nav," tirgotājs augstprātīgi laipni noteica, "bet jūs esat mana drauga šeiha draugi. Atnāciet pēc pāris dienām un atnesiet man arī pārējās krūkas. Allāhs ir jums žēlīgs. Es maksāšu par tām 16 dinārus.
Par šādu piedāvājumu Muhammeds un Hameds nebija īpaši sajūsmināti, tomēr tas bija vairāk nekā nekas. Galu galā abiem vajadzēja naudu. Un, apstiprinājuši darījumu ar rokasspiedienu, abi ciltsbrāļi paļāvīgi devās uz mājām.
Arī Kando bija labā omā, rūpīgi aplūkojot pergamenta skrandas lēti iegūtajā krūkā. Viņš konstatēja, ka tas ir seno aramiešu rokraksts. So Jēzus valodu vēl šodien savas baznīcas liturģijā izmanto sīriešu kristieši. Vai runa būtu par ļoti senu evaņģēlija rokrakstu? Ja tas tā, viņš tikko kā bija noslēdzis veiksmīgāko darījumu savā dzīvē. Jo agrīnie evaņģēlija fragmenti bija vērtīgāki par zeltu. Tirgū par tiem maksāja pasakainas summas.
Devies pie miera, Kando satraukumā nespēja iemigt. Taču nākamajā rītā viņš piecēlās, līdzko pirmie saules stari pielēja tuksnesi ar sarkanīgu gaismu. Viņam priekšā bija tāls ceļš. Vispirms tas veda uz Jeruzalemi pie ticības brāļa Georga Isaiaha, kurš pārzināja senus rokrakstus. Kad tas apstiprināja, ka pergamenti noteikti ir ļoti seni, Kando viņu uzaicināja doties uz noslēpumaino alu. Pa veco līkumoto ceļu, kas kopš patriarhu laikiem savienoja Jeruzalemi ar Jēriku, viņš to veda lejup uz Nāves jūru. Pēc ilga gājiena ceļinieki sasniedza VādI Kumranas grīvu. Pēc abu beduīnu sniegtā apraksta Kando drīz vien spēja identificēt alu, kurā bija atradušies rakstu ruļļi. Viņš ierāpās tajā, kamēr draugs stāvēja sardzē. Un patiešām - uz alas grīdas atradās vēl citu rakstu ruļļu paliekas, ko Kando apsveica ar skaļām gavilēm.
Kopš tā brīža lieta uzņēma apgriezienus. No Isaiaha par atradumu uzzināja sīriešu kristiešu metropolīts Atanasiuss Ješua Samuels. Viņš nekavējoties saistījās ar Kando un to ātri pārliecināja, ka, izmantojot savus starptautiskos kontaktus, spēs noslēgt visizdevīgāko darījumu. Tirgotājs, kas uzticējās savam garīgajam vadītājam, piekrita. Bīskaps Samuels vispirms saistījās ar zinātniekiem un pēc tam, kad ziņa par sensacionālo rokrakstu atradumu "sīriešu Marka klosterī Jeruzalemē" bija aplidojusi pasauli, devās uz ASV, kur centās tos pārdot par vienu miljonu dolāru. Varbūt tas bija par daudz prasīts. Taču galu galā bīskaps atrada pircēju: Izraēlas valsti, kas, izmantojot kāda amerikāņa starpnieka pakalpojumus, rokrakstus ieguva par 300 000 dolāriem.
Preses ziņojumi, kas laika ziņā sakrita ar Izraēlas valsts dibināšanu, noveda pie ažiotāžas ap Kumranu. Bīskaps Samuels ielūdza beduīnus savā klosterī, un, ja vien viņa sētnieks nebūtu aizbaidījis briesmīgos tipus, tie varbūt arī būtu izpauduši atraduma vietu. Par atklājumu, tāpat kā izraēļi, uzzināja ari dominikāņu Ēcole Biblique, franču institūts, kas nodarbojās ar Jaunās derības arheoloģiju. Pēdējiem tas nozīmēja vienreizēju iespēju iegūt Kristus laika literārās liecības, kamēr citi tajā redzēja savu priekšteču mantojumu, ko tagad, līdz ar atgriešanos savā zemē, centās pārņemt. Un tad vēl bija jordāņi, kas proklamēja ruļļus par savējiem, jo tie taču tikuši atrasti viņu tagadējā suverēnā teritorijā. Sekoja kaut kas līdzīgs mežonīgo rietumu iekarošanai vai Jukonas zelta drudzim. 1951. gadā Austrumjeruzalemes Rokfellera muzeja direktors Jozefs Saads bez lielas domāšanas nolaupīja kādu beduīnu un piespieda to aizvest viņu uz atraduma vietu. Kad viņš tur ieradās, putekļu mākoņi kūpēja jau no divām tālākām alām, kuras pašlaik pārmeklēja citi beduīni. Ar jordāņu militāristu palīdzību viņš tomēr kļuva par stāvokļa noteicēju un konfiscēja "laupījumu". 1951. gada martā uz Kumranu devās pāters de Vo, dominikānis no Ēcole Biblique, lai ar jordāņu un palestīniešu arheologu, kā ari 24 beduīnu atbalstu uzsāktu izrakumus Kumranas alu pakājē un uzmeklētu jaunas alas. Šī komanda trešajā alā gan atklāja vara ruļļa atliekas, kas izrādījās dārgumu slēptuves saraksts no laika, kad romieši apspieda jūdu sacelšanos, tātad no 68. gada pēc Kristus, taču neatrada nevienu rakstu rulli. Tikai pēc pusgada antikvitāšu tirgū no jauna parādījās pergamenta fragmenti, kurus, protams, atkal bija atraduši beduīni, kas pa šo laiku bija atklājuši ceturto alu. Šoreiz viņi pieprasīja samērīgu cenu, jo zināja, cik vērtīgi ir šie aprakstītie dārgumi.
Ceturtā ala izrādījās īsta seno tekstu dārgumu krātuve. Kā vēlāk noskaidrojās, tā acīmredzot bijusi šī klosterim līdzīgā iestādījuma bibliotēka. Pāters de Vo to vēlākajos gados gabalu pēc gabala atraka pie Vādī Kumranas grīvas. Jau romiešu autors Plīnijs Vecākais zināja, ka šeit apmetusies īpaša jūdu grupa, proti, eseni, kas sevi apzinājās par senseno izraēļu tradīciju glabātājiem.
2. gadsimtā pirms Kristus viņi bija izgājuši no Jeruzalemes, jo šī pilsēta viņu acīs bija samaitāta. Tas iedzīvotāji laika gaitā bija pagrimuši, paļāvušies grieķu kultūras kārdinājumam, rīkoja cīņas spēles un dzīres tā vietā, lai pildītu reliģiskos pienākumus, ko viņiem reiz bija uzlicis darīt Mozus. Šādu dekadenci eseni uzskatīja par zīmi, ka tuvojas gals. Un viņi iekārtoja "apmetni tuksnesī", attīrīšanās vietu, tur, kur savulaik bija apmeties Jozua, pirms aizveda izraēļus uz apsolīto zemi. Ari viņi sapņoja par "jaunu zemi", par jaunu, tīru Izraēlu, kur viņus aizvedīšot karsti ilgotais mesija. Pirms tas bija noticis, viņi kā dārgumu sargāja Mozus un praviešu mantojumu.
Sods atnāca romiešu izskatā. Kad jūdi uzsāka sacelšanos, lai atbrīvotos no jauno kungu nodokļu nastas, karavadonis Vespasiāns ieveda savus leģionus Svētajā zemē, izpostīja vienu pilsētu pēc otras un visbeidzot aplenca Jeruzalemi. Kad viņš 69. gadā kļuva par ķeizaru, karaspēka vadību pārņēma viņa dēls un gadu vēlāk ieņēma Svēto pilsētu. Tas iedzīvotājus viņš aizveda verdzībā, vadoņus pavēlēja sist krustā, pašu Jeruzalemi-nolīdzināt ar zemi. Ķēniņa Dāvida un praviešu pilsēta, ko bija uzcēlis Zālamans un licis atjaunot Hērods Lielais, vietas, kur bija cietis Jēzus Kristus, vairs neeksistēja.