CUN A CUNS
Cun A Cuna ārienē nebija nekā uzkrītoša. Kā lielākā tiesa ķīniešu, viņš bija pamaza auguma, šauriem pleciem un kalsns. Jebkurš tūrists, nejauši uzmetis viņam skatienu Honolulu ielās, nospriestu, ka tas ir labsirdīgs mazs ķīnietis, plaukstošas veļas mazgātavas vai drēbnieka darbnīcas īpašnieks. Kas attiecas uz labsirdību un plaukšanu, tad vērtējums būtu pareizs, kaut gan pārāk zems, tāpēc ka A Cuna labsirdība līdzinājās viņa bagātībai, bet neviens nezināja ne desmito daļu viņa bagātības. Visi zināja, ka viņš ir traki bagats, bet šajā gadījumā «traki» bija tikai nezināmā simbols.
A Cunam bija skadras, melnas, spožas ačeles, tik mazas, ka izskatījās pēc izurbtiem caurumiņiem. Bet tās stāvēja tālu viena no otras un slēpās zem pieres, kas nepārprotami bija domātāja piere. A Cunam bija risināmas savas problēmas, un ar tām viņš bija nodarbojies visu mūžu. Nevar teikt, ka problēmas sagādātu viņam raizes, īstenībā viņš bija filozofs, un, būdams tiklab kūlijs, kā multimiljonārs un daudzu cilvēku likteņa lēmējs, viņš tomēr saglabāja dvēseles līdzsvaru. Viņš vienmēr bija garīgi ļoti nosvērts, un šo nosvērtību netraucēja nedz veiksmes, nedz neveiksmes. Viņš pieņēma visu — ir uzrauga sitienus cukurniedru plantācijā, ir cukura cenu krišanos, kad šīs plantācijas piederēja viņam pašam. Tā, stāvēdams uz savas apmierinātības nesatricināmās klints, viņš risināja problēmas, ar kurām reti kāds saduras, vismazāk jau nu gan ķīniešu zemnieks.
A Cuns tieši bija ķīniešu zemnieks, kas dzimis, lai dienu no dienas strādātu laukos kā dzīvnieks, bet ar likteņa gādību aizbēgtu no šiem laukiem kā pasaku princis. A Cuns neatcerējās savu tēvu, mazu fermeri, kas dzīvoja netālu no Kantonas, neatcerējās arī māti, kas nomira, kad viņam bija seši gadi. Toties viņš atcerējās savu cienījamo tēvoci A Kou, kam bija vergojis no sešu gadu vecuma līdz divdesmit četru gadu vecumam. Tad viņš arī aizbēga, noslēdzis līgumu, lai trīs gadus strādātu par kūliju Havaju salu cukurniedru plantācijās par piecdesmit centiem dienā.
A Cuns bija vērīgs. Viņš pamanīja tādus sīkumus, kādus nesaskatīja neviens no tūkstoš cilvēkiem. Trīs gadus viņš strādāja laukos un, kad termiņš gāja uz beigām, zināja par cukurniedru audzēšanu vairāk nekā uzraugi un pat virsuzraugs, kas būtu pārsteigts, cik daudz mazais, izmērējušais kūlijs zina par cukura pārstrādi fabrikā. A Cuns iepazinās ne tikai ar cukura apstrādi. Viņš centās arī izdibināt, kā cilvēki kļūst par cukura fabriku un plantāciju īpašniekiem. Pie viena secinājuma viņš nonāca agri, proti, cilvēki nekļūst bagāti, strādājot paši savām rokām. To viņš zināja, jo pats bija nostrādājis kādus divdesmit gadus. Cilvēki, kas iedzīvojās bagātībā, rauša šo bagātību ar citu rokām. Bagātākais bija tas, kura labā sviedrus lēja visvairāk viņa tautasbrāļu.
Lūk, tāpēc, kad līguma termiņš bija beidzies, A Cuns ieguldīja savus ietaupījumus nelielā importa firmā kopā ar otru ķīnieti A Jungu. Vēlāk firma pārvērtās par prāvu uzņēmumu «A Cuns un A Jungs», kas tirgojās ar visu, sākot ar Indijas zīdu un žeņšeņu un beidzot ar gvano salam un darbaspēka vervētāju kuģiem. Tai pašā laikā A Cuns salīga darbā par pavāru. Viņš bija labs pavārs un pēc trim gadiem saņēma vairāk nekā citi Honolulu pavāri. Viņa karjera bija nodrošināta, un Dentins, viņa saimnieks, pateica, ka A Cuns ir muļķis, atmezdams ar roku šim amatam. Bet A Cuns labāk zināja, kas viņam izdevīgi, tāpēc saimnieks nosauca viņu par galīgu ģeķi un piemeta viņam pa virsu algai piecdesmit dolārus.
Firma- «A Cuns un A Jungs» plauka. A Cunam vairs nevajadzēja strādāt par pavāru. Tas Havaju salām bija uzplaukuma laiks. Vērsās plašumā cukurniedru stādīšana, un trūka darbaspēka. A Cuns paģida iespēju tikt uz zaļa zara un sāka nodarboties ar strādnieku importu. Viņš atveda uz Havaju salām tūkstošiem Kantonas kūliju un pamazām kļuva aizvien bagātāks. Viņš sāka ieguldīt naudu dažādos pasākumos. A Cuna melnās, spožās ačeles saskatīja izdevību tur, kur citiem jau rādījās bankrots. Viņš par smiekla naudu nopirka zivju dīķi, kas vēlāk deva viņam piecsimt procentus peļņas un tādējādi pavēra ceļu Honolulu zivju tirgus monopolizācijai. Viņš neteica publicēšanai domātas runas, viņš nenodarbojas ar politiku un nepiedalījās revolūcijās, bet notikumu pravietošanā bija tālredzīgāks par ļaudīm, kas šos notikumus gatavoja. Gara acīm viņš skatīja Honolulu kā modernu, ar elektrību apgaismotu pilsētu, lai gan tolaik tā bija izsvaidīta, nekārtīga un smiltīm pienesta apdzīvota vieta uz neauglīga augstas koraļļu klints rifa. A Cuns sāka iepirkt zemi. Viņš pirka to no tirgotājiem, kam bija vajadzīga skaidra nauda, no trūcīgiem iezemiešiem, no vieglprātīgiem tirgotāju dēliņiem, no atraitnēm, bāreņiem un spitālīgajiem, kas devās uz Molokai. Un iznāca tā, ka pēc vairākiem gadiem viņa nopirktie zemes gabali bija vajadzīgi noliktavām, kantoriem vai viesnīcām. Viņš tos iznomāja, pārdeva, pirka un no jauna pārdeva.
Gadījās' arī citi darījumi. Viņš uzticēja savu naudu dezertējušajam kapteinim Parkinsonam, uz kuru neviens nepaļāvās. Un Parkinsons devās noslēpumainā ceļojumā ar mazo «Veģu». A Cuns rūpējās par Parkinsonu līdz viņa nāvei, bet pēc daudziem gadiem Honolulu pārsteidza vēsts, ka gvario salas — Dreika un Ekorna — pārdotas Britu fosfāta trestam par trīsceturtdaļmiljonu. Kad pienāca karaļa Kalakaua valdīšanas ziedu laiki, A Cuns samaksāja trīssimt tūkstošus dolāru par tiesībām tirgoties ar opiju. Lai gan šis monopols izmaksāja trešdaļu miljona, tas tomēr bija izdevīgs ieguldījums, jo dividendes deva iespēju nopirkt Kalalau plantāciju, kas savukārt septiņpadsmit gados ienesa viņam trīsdesmit procentus un visbeidzot tika pārdota par pusotra miljona.