Šī problēma netraucēja A Cuna mieru. Viņš filozofiski sprieda, ka atrisinās problēmu, līdzko tā būs nobriedusi. Pa to laiku A Cuns iedvesa bērniem pārliecību, ka viņš ir un paliek A Cuna dinastijas absolūts diktators, lai cik iecietīgs būtu. Ģimene kādu nedēļu izturēja, tad atgriezās bungalo kopa ar A Cunu un daudzajiem kalpiem. Un kopš tā laika neviens neiebilda, kad A Cuns ieradās savā greznajā viesistabā zilā zida tērpā, mīkstās čībās un melnā zīda banītē ar sarkanu podziņu virsū vai arī kūpināja savu slaido pīpi ar sudraba galviņu plašajā verandā vai smēķēšanas istabā, kur virsnieki un civilpersonas smēķēja papirosus un cigārus.
A Cuns ieņēma īpašu stāvokli Honolulu. Kaut gan viņš nerādījās sabiedrībā, tomēr visur viņu gaidīja. Viņš apmeklēja tikai ķīniešu tirgotājus, turpretī uzņēma daudzus un savā mājā vienmēr jutās kā saimnieks un sēdēja galda •galā. Viņš, ķīniešu zemnieks, bija pārāks par visu šo salu pašiem kulturālākajiem un izsmalcinātākajiem ļaudīm. Šajās salās neviens nebija tik lepns, lai uzskatītu par pazemojošu pārkāpt viņa mājas slieksni un baudīt viņa viesmīlību. Pirmkārt, tāpēc, ka A Cuna namā viss atbilda nevainojamas gaumes prasībām. Otrkārt, pats A Cuns bija ietekmīga persona. Un, visbeidzot, A Cuns bija tikumības paraugs un godīgs komersants. Lai gan veikala darījumos salinieki bija godīgāki par kontinenta iedzīvotājiem, A Cuns aizēnoja visus Honolulu komersantus, būdams nelokāmi taisnprātīgs pat sīkumos. Mēdza teikt, ka A Cuna vārds ir viņa paraksta vērts. Viņš vienmēr jutās saistīts arī bez paraksta un nekad nelauza vārdu. Divdesmit gadus pēc Hočkisa — Hočkisa un Mor- tersona firmas vadītāja nāves vecos papīros atrada ierakstu par trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu aizdevumu A Cunam. To viņš bija saņēmis, būdams Kamehamehas II slepenpadomnieks. Tā laika trakajā steigā, dzenoties pēc naudas, A Cunam šis darījums bija izgājis no prāta. Nebija nekāda paraksta, neviens viņam neko arī neprasīja, un tomēr A Cuns pilnīgi norēķinājās ar Hočkisa firmu, samaksādams sarežģītos procentus, kas bija krietni lielāki par pamatkapitālu. Tāpat bija, kad viņš mutiski galvoja par nelaimīgā Kakiku kanāla būvi, lai gan pat vislielākie pesimisti uzskatīja, ka nav vajadzīgi nekādi galvojumi. «Džentlmeņi, aci nepamirkšķinādams, viņš parakstīja čeku par divsimt tūkstošiem,» paziņoja izjukušā pasākuma sekretārs, kas bez jebkādām izredzēm bija sūtīts uzzināt A Cuna nodomus. Var minēt daudz līdzīgu piemēru, kas liecina par viņa vārda stingrību, turklāt: diez vai salās atrastos kāds godājams cilvēks, kam A Cuns nebūtu sniedzis finansiālu palīdzību.
Lūk, kāpēc visa Honolulu uzmanīgi vēroja, kā viņa apbrīnojamās ģimenes attiecības pārvēršas par sarežģītu problēmu, un slepeni juta līdzi viņam, jo neviens nespēja iedomāties, kā viņš tiks ar to galā. Bet A Cuns izprata problēmu daudz skaidrāk nekā šie vērotāji. Viņš vienīgais zināja, cik tālu atsvešinājies no ģimenes. Pat viņa ģimene to nenojauta. A Cuns zināja, ka viņam nav vietas starp šīm apbrīnojamām atvasēm, un, domājot par tuvojošos vecumu, nojauta, ka aizvien vairāk atsvešināsies no bērniem. A Cuns nesaprata savus bērnus. Viņi sprieda par lietām, kas tēvu neinteresēja un par kurām viņš neko nezināja. Rietumu kultūra bija pagājusi viņam garām. Viņš bija caur un cauri aziāts, citiem vārdiem sakot, pagāns. Kristietību viņš uzskatīja par nejēdzību. Tomēr viņš būtu ar mieru nelikties zinis par visu to kā par kaut ko svešu, ja vien spētu izprast pašus bērnus. Kad Moda, piemēram, pateica, ka saimniecības izdevumiem vajadzīgi trīsdesmit tūkstoši mēnesī, viņš to saprata, gluži tāpat kā saprata Alberta lūgumu iedot piecus tūkstošus, lai varētu nopirkt divmastu jahtu «Mjuriela» un kļūt par Havaju salu jahtkluba biedru. Taču sarežģītākas vēlmes un domu gājieni mulsināja A Cunu. Drīz vien viņš saprata, ka visu viņa dēlu un meitu garīgā dzīve ir slepens labirints, kuru viņam nekad nav lemts izstaigāt. Mūždien viņš atdūrās pret sienu, kas šķīra Austrumus no Rietumiem. Bērnu dvēseles nebija viņam pieejamas, un pēc tā A Cuns secināja, ka viņa dvēsele nav pieejama bērniem.
Turklāt, gadiem ritot, viņu aizvien vairāk vilka atpakaļ pie viņa paša rases. Asās ķīniešu kvartāla smakas viņam likās visjaukākās smaržas. Iedams pa ielu, viņš ar baudu vilka tās nāsis, jo šīs smaržas atgādināja Kan- tonas šaurās, līkumotās ieliņas ar to drūzmu un kustību. Viņš nožēloja, ka, izdabādams Stellai Elendeilai, pirms kāzām bija nogriezis savu bizi, un nopietni domāja, vai nenoskūt galvvirsu un neizaudzēt jaunu bizi. Ēdieni, kurus viņam cepa un vārīja ļoti dārgais pavārs, tā nekairināja garšas sajūtu kā dīvainās ēdmaņas, ko gatavoja piesmakušajā restorānā ķīniešu kvartālā. Daudz labāk viņam patika pusstundiņu pasmēķēt un patērzēt ar diviem trijiem draugiem ķīniešiem nekā vadīt bagātīgās un izsmalcinātās pusdienas, ar kurām bija slavens viņa bungalo, kur pie gara galda sēdēja izmeklēta amerikāņu un eiropiešu sabiedrība un sievietēm bija dotas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Klusinātajā gaismā uz sieviešu baltajiem kakliem un rokam laistijas dārgakmeņi, vīrieši bija ģērbušies smokingos; visi pļāpāja par tādiem notikumiem un smējās par tādiem jokiem, kas nedz interesēja, nedz uzjautrināja, kaut arī tie viņam nebija tik nesaprotami kā grieķu valoda.