Taču ne tikai A Cuna atsvešinātība un vēlēšanās atgriezties pie iemīļotajiem ķīniešu ēdieniem radīja problēmu. Klāt nāca arī viņa bagātība. Viņš bija lolojis cerību uz mierīgām vecumdienām. Viņš bija sūri grūti strādājis un kā atlīdzību gaidījis mieru un atpūtu. Tomēr viņš apzinājās, ka ar viņa milzīgo bagātību uz mieru un atpūtu nav ko cerēt. Jau bija vērojamas šādas tādas draud- pilnas pazīmes. Kaut ko tamlīdzīgu viņš jau bija pieredzējis. Viņa kādreizējam saimniekam Dentinam bērni ar tiesas palīdzību bija izrāvuši no rokām īpašumu pārvaldīšanas grožus, un tiesa bija iecēlusi viņam aizbildņus. A Cuns zināja, turklāt gaužām labi zināja: bijis Dentins trūcīgs, tiesa būtu atzinusi, ka viņš pats ir spējīgs nokārtot savas lietas. Bet vecajam Dentinam bija tikai trīs bērni un pusmiljons, turpretī viņam, A Cunam, piecpadsmit bērnu, bet, cik daudz miljonu, — to zināja viņš vienīgais.
— Mūsu meitenes ir skaistas, — kādu vakaru viņš teica sievai. —• Jaunu vīriešu ir daudz. Māja allaž ir pilna ar viņiem. Mani rēķini par cigāriem ir ļoti lieli. Kālab viņas neprecas?
Ačunas māmiņa paraustīja plecus un gaidīja.
— Sievietes paliek sievietes, bet vīrieši paliek vīrieši. Dīvaini, kālab viņas neprecas. Varbūt jaunekļiem nepatīk mūsu meitas ..,
— Ak, patikt jau patīk, — atbildēja Ačunas māmiņa, — bet viņi nevar aizmirst, ka tu esi meiteņu tēvs.
— Tu taču aizmirsi, kas ir mans tēvs, — nopietni teica A Cuns. — Tu tikai lūdzi, lai nogriežu savu bizi.
— Jaunie cilvēki, jādomā, ir prasīgāki, nekā biju es.
— Kas ir vislielākais pasaulē? — A Cuns negaidot jautāja.
Ačunas māmiņa brīdi padomāja un atbildēja:
— Dievs.
A Cuns pamāja ar galvu.
— Dievi ir dažādi. Ir papīra, ir koka, ir bronzas dievi. Man viens mazs dieviņš kantorī noder par presi. Muzejā ir daudz dievu no koraļļiem un lavas.
— Bet ir tikai viens dievs, — viņa stingri paziņoja, kareivīgi izriezdama kuplās krūtis.
A Cuns nomanīja briesmas un izvairījās.
— Kas tādā gadījumā ir stiprāks par dievu? — viņš vaicāja. —- Varu tev atbildēt — nauda. Man savā laikā bijusi darīšana ar ebrejiem un kristīgajiem, ar muhamedāņiem un budistiem, un maziem, melniem cilvēciņiem no Zālamana salām un Jaungvinejas, kuri savus dievus nēsāja līdzi, ietinuši tos sviestpapīrā. Viņiem, šiem cilvēkiem, ir dažādi dievi, bet viņi visi pielūdz naudu. Pie mums nāk kapteinis Higinsons. Šķiet, viņam patīk Hen- rieta.
— Kapteinis viņu nemūžam neprecēs, —• iebilda Ačunas māmiņa. — Vēl dzīvs būdams, viņš kļūs par admirāli…
— Par kontradmirāli, — A Cuns pārtrauca. — Jā, es zinu. Tā viņi visi aiziet pensijā.
— Viņa ģimene Savienotajās Valstīs ieņem augstu stāvokli. Viņiem nepatiks, ja viņš precēs… ja viņš neprecēs amerikānieti.
A Cuns izkratīja pelnus no pīpes, domīgi piebāza sudraba galviņu ar tabaku, aizsmēķēja un tikai tad sāka runāt:
— Henrieta ir vecākā meita. Kāzu dienā es viņai došu trīssimt tūkstošus dolāru. Uz šī āķa uzķersies kā kapteinis Higinsons, tā visa viņa augstdzimusī ģimene. Vajag tikai bilst viņam kādu vārdu. To es uzticu tev.
A Cuns sēdēja un smēķēja, un sprogotajās dūmu vijās viņam rādījās kāda seja un augums — Toi Sueja, kalpone viņa tēvoča mājā kādā Kantonas provinces ciemā. Darba viņai vienmēr bija vairāk nekā saprašanas, un par šo darbu viņa saņēma vienu dolāru gadā. Dūmu vijās A Cuns ieraudzīja arī pats sevi, jaunekli, kas astoņpadsmit gadus bija strādājis tēvoča tīrumā par vēl mazāku atalgojumu. Un tagad viņš, A Cuns, zemnieks, deva savai meitai pūrā trīssimt tūkstošus tāda darba gadu. Bet viņa bija tikai viena no divpadsmit meitām. Šī doma viņu nesajūsmināja. A Cunam iešāvās prātā, ka viņš dzīvo jokainā, dīvainā pasaulē, un viņš skaļi iesmējās, nobiedēdams māmiņu Ačunu, kas bija ļāvusies sapņiem, kuri — viņš to zināja — slēpās sievas dvēseles vistumšākajās dzīlēs, kur viņam ne reizi nebija izdevies ielūkoties.
Bet A Cuna vārdi, pat čukstus izteikti, sasniedza mērķi, un kapteinis Higinsons, aizmirsis kontradmirāļa godu un savu ievērojamo ģimeni, apņēma par sievu trīssimt tūkstošus dolāru un smalku, izglītotu meiteni, kura bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēziete, par vienu sešpadsmito — itāliete, par vienu sešpadsmito — portugāliete, par vienpadsmit trīsdesmit otrajām — angliete un amerikāniete un pa pusei ķīniete.
A Cuna devība iedarbojās. Viņa meitas pēkšņi kļuva par piemērotām un vēlamām līgavām. Pēc Henrietas nāca Klāra, bet, kad Teritorijas sekretārs formāli bildināja viņu, A Cuns darīja zināmu, ka viņam vēl jāpagaida sava kārta, tāpēc ka Moda ir vecākā un viņai jāiziet pie vīra vispirms. Tā bija gudra politika. Visa ģimene bija ārkārtīgi ieinteresēta, lai Moda izietu pie vīra, un pēc trijiem mēnešiem viņa arī apprecējās ar Nedu Hamfriju, Savienoto Valstu pilnvaroto imigrācijas lietās. Jaunais pāris nebija apmierināts, jo saņēma pūrā tikai divsimt tūkstošus. A Cuns paskaidroja, ka viņa sākotnējās devības nolūks bijis lauzt ledu un ka turpmāk viņa meitām neatliks nekas cits kā kļūt vēl lētākām.