ELGOTS LENDZS, amerikāņu rakstnieks
DŽUNGĻU BRIESMOŅI
Klaiņodams pa džungļiem, es ļoti bieži sastapos ar varen garām čūskām; nonāvēt tās nebija grūti, jo čūskas bija miegainas un lempīgas. Kaučuka ieguvēji, kuriem, protams, visai bieži gadījās uzskriet virsū rāpuļiem, man stāstīja par milzīgām žņaudzējčūskām un boačūskām, kas mītot upē dažas jūdzes attālu no Florestas ciematiņa. Iezemieši man apgalvoja, ka šīm čūskām esot liels hipnotisks spēks, bet es pret šādiem, kā arī daudziem citiem nostāstiem izturējos diezgan piesardzīgi. Tomēr man jāpastāsta par notikumu, kurš atgadījās, kad es dzīvoju Florestā, un kuram es noteikti ticu, jo varēju iztaujāt cilvēkus, kas to bija redzējuši.
Kāds kaučuka ieguvējs Hosē Perreira pēc nedēļas laikā ievāktā kaučuka nodošanas pārvaldniekam braucis mājup ar laivu pa upes straumi. Viņš veicīgi cilājis airus, cerēdams līdz pusnaktij nokļūt savā būdiņā. Nonācis līdz nelielam līcim, ko izveidojusi upīte Igarape, ieplūzdama Inferno — upju ellē, — viņš izdzirdis troksni. Domādams, ka to saceļ kāds lielāks dzīvnieks, kas ieradies pie upes, Perreira klusi pie- īries pie krasta, piesējis laivu pie koka zara un, turēdams rokās bisi, izkāpis malā. Krastā nekā nepamanījis, viņš atgriezies laivā un braucis tālāk lejup pa straumi. Nepaīries pat jardu desmit, viņš no jauna apstājies un klausījies. Licies, nekā aizdomīga nav, tikai tālumā bijis dzirdams pērtiķa brēciens. Pie šīm skaņām Perreira jau sen bija pieradis, viņš nespējis saprast, kas ar viņu notiek, bet jutis nepārvaramu dziņu griezties atpakaļ pie krasta tajā vietā, kuru pirms neilga laiciņa bija pametis. Perreira atkal piesējis laivu pie tā paša zara un izkāpis malā tai pašā vietā. Viņš juties gaužām nelāgi, bet nenoģidis nekā tāda, kas viņu varētu satraukt, nekā, pret ko varētu tēmēt savu bisi. Tad viņš otrreiz iekāpis laivā, nespēdams izskaidrot noslēpumaino spēku, kas viņu saistījis pie šās drūmās, mēness apmirdzētās vietas tumšajā, nodevīgajā krastā. Taču, tikko viņš atīries dažus soļus, tā no jauna jutis nepārvaramu vēlēšanos atgriezties.
Perreira nesapratis, kas ar viņu notiek. Viņš bijis pilnīgi skaidrā, drudzis viņu nemocījis jau divas nedēļas un juties kā fiziski, tā garīgi vesels. Viņš vēl nebija tā piesātināts ar kultūru, lai viņa nervi būtu iedragāti. Visu mūžu viņš bija dzīvojis šādos apstākļos un nepazina baiļu ne no cilvēkiem, ne dzīvniekiem. Un tomēr šis zaļoksnējais, drošsirdīgais vīrs zaudēja drosmi. Viņš aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt kā tumšā istabā pamests bērns.
Par laimi, pa to pašu ceļu no Florestas brauca mājup trīs strādnieki un, irdamies garām līcim, izdzirda, ka krastā kāds raud. Viņi apturēja laivu un sauca. Hosē ar pūlēm paskaidroja, ka viņu pārņēmušas briesmīgas bailes un viņš nespējot aiziet no šās vietas. Biedri tacl uzvilka bisēm gaili un piebrauca pie krasta. Tieši zem tā koka saknēm, pie kura sēdēja nelaimīgais, viņi pamanīja šausmīgās ūdensčūskas galvu, briesmoņa acis stingi raudzījās uz Perreiru. Čūska atradās tikai dažus soļus no Perreiras, bet viņš to neredzēja. Žņaudzējčūsku nogalināja, un tās burvestība izgaisa, taču Hosē visu ceļu līdz mājām gulēja laivas dibenā, kratīdamies kā drudzī.
Čūska bijusi milzīga; strādnieki to izmērījuši, tās garums bijis vairāk par piecdesmit divām pēdām, bet resnums — divdesmit astoņas collas.
Es sīki iztaujāju notikuma dalībniekus, un visi trīs kā vienā balsī apgalvoja šā atgadījuma patiesību. Un tomēr es joprojām izturējos skeptiski pret čūskām piedēvēto hipnotisko spēku, it īpaši attieksmē pret cilvēkiem.
Toreiz mēs gaidījām kārtējo liellaivas ierašanos, kura ik mēnesi atbrauca no Rematidimalisas ar produktiem un aizveda Florestā iegūto kaučuku. Nodzīvojām visu dienu kāda kalpotāja noliktavā, kas atradās pusceļā no galvenā ciematiņa, nosvērām iegūto kaučuku, sakrāvām tā bumbas mūsu lielajā laivā, lai aizvestu uz Florestu. Pabeiguši kraušanas darbus, mēs padzērāmies melno kafiju, apēdām dažus saldos ananasus un atgūlāmies nosnausties līdz pusnaktij; bijām nolēmuši braukt nakti, lai izmantotu dzestro gaisu un izvairītos no mūsu mocītājiem — uzmācīgajiem insektiem.
Ar kaučuku piekrautā laiva strauji slīdēja pa tumšo upi. Mēs kūpinājām pīpes un enerģiski airējām. Pēc neilga laika apbraucām zemesragu, kur milzīgi, ar orhidejām un citiem parazītu augiem klāti koki nokarināja zarus līdz pašam
ūdenim. Bija dzirdams ti- <ai draudošais nakts pūces brēciens, šo putnu indiāņi dēvē par «mēness mati». Izņemot šīs skaņas un ūdens guldzoņu no airiem, nakts klusumu netraucēja itin nekas.
Es grasījos aizsmēķēt otru pīpi, kad man norādīja uz lielu, tumšu priekšmetu, kas, mēness apmirdzēts, gulēja netālu no mums smilšu sēklī.
— Sukuruhu! — kāds čukstēja.
Sis vārds nozīmē — žņaudzējčūska.
Sirds man krūtīs sāka dauzīties, iedomājoties, ka manā priekšā atrodas purvu valdniece, klusā upes briesmone, par kuru tik daudz rakstīts, bet redzēt čūsku tās midzenī laimējies tikai nedaudziem.
Piebraukuši laivu pie krasta, mēs izkāpām malā un verzē virzījāmies uz priekšu. Gļotainajā sēklī es ieraudzīju kādu konusveida masu, pēdas septiņas augstu, pa daļai ap- klatu_ ar sausām lapām. No šīs masas slējās augšup čūskas kakls un galva, un viņas mazās, spožās acis bija pievērstas tieši mums. Mēs apstājāmies pēdas piecpadsmit attālu no briesmoņa un paskatī-
jāmies cits uz citu. Es jutos kā hipnotizēts un ne tikai nespēju paspert kaut vai soli uz priekšu, bet pat nevarēju domāt vai rīkoties pēc paša gribas.