DŪRES
Uz jahtas «Samosets» cītīgi posās ziemassvētku svinēšanai. Tā kā mēnešiem ilgi jahta nebija iegriezusies nevienā civilizētā ostā, pārtikas krājumos vairs tikpat kā nebija nekādu gardumu, un tomēr Minijai Dankanei bija izdevies sagatavot kopkajītei un komandai īstas dzīres.
— Paskaties, Boid, — viņa teica vīram, — te ir ēdienkarte. Kopkajītei svaigas makreles iezemiešu gaumē, bruņurupuču zupa, omlete ā la Samoseta …
— Pie velna! No kurienes tad tas? — Boids Dankans pārtrauca viņu.
— Ja gribi zināt, es atradu aiz skapja aizkritušu bundžu ar sēnēm un paciņu olu pulvera, un tur ir vēl daudz citu labu lietu. Bet nepārtrauc mani. Vārīts jamss, cepts taro, bumbieru kompots.., redzi nu, tu man visu sajauci. Vēl es atradu pusmārciņu garšīgās žāvētās tinteszivs. Būs arī ceptas pupas meksikāņu gaumē, ja man izdosies iestāstīt Toijamai, kā tās gatavo, bez tam vēl cepta pa- paija Marķīza salu medū un, visbeidzot, apbrīnojamā kūka, kuras pagatavošanas noslēpumu Toijama atsakās izpaust.
— Nezinu, vai ir iespējams sabrūvēt punšu vai kokteili no vietējā ruma? — grūtsirdīgi nomurmināja Dankans.
— Ak, es pavisam aizmirsu! Nāc līdzi!
Sieva paņēma vīru pie rokas un pa zemām durtiņām ieveda savā mazajā luksuskajītē. Nelaizdama vaļā roku, viņa pavandījās pa cepuru kasti un izcēla no tās šampanieša pudeli.
— Tagad uz pusdiengalda nekā netrūks! — iesaucās Dankans.
— Pagaidi.
Sieva atkal pavandījās, un viņas pūliņus atlīdzināja viskija pudele ar sudrabotu galviņu. Viņa pacēla to pret iluminatoru, un varēja redzēt, ka pudelē vēl ir kāda ceturtā daļa dzēriena.
— Es jau ilgi glabāju to, — viņa paskaidroja. — Te pietiks tev un kapteinim Detrnaram.
— Divas reizes ko pielikt pie mutes, — nosūkstījās Dankans.
— Būtu bijis vairāk, bet es iedevu Lorenco, kad viņš bija slims.
— Varēji dot rumu, — jokojot norūca Dankans.
— Tik pretīgu dziru slimam cilvēkam! Neesi nu badīgs, Boid! Un es priecājos, ka nav vairāk viskija, — kapteiņa Detmara dēļ. Iedzēris viņš vienmēr kļūst ātri aizkaitināms. Bet matrožiem būs cepumi ar sodu, saldie pīrādziņi, stiklenes…
— Barojošas pusdienas, man jāsaka.
— Paliec klusu! Rīsi ar gaļu, jamss, taro, protams, arī makreles, liels pīrāgs, ko cep Toijama, sivēns …
— Man tomēr jāsaka… — mēģināja iebilst Dankans.
— Nekas, Boid. Pēc trijām dienām mēs būsim Atu-Atu. Turklāt tas ir mans sivēns. Tas vecais virsaitis — nu, kā viņu sauca? — uzdāvināja sivēnu tieši man. Tu pats taču redzēji. Un bez tam vēl divas bundžas ar liellopu gaļu. Tādas ir viņu pusdienas. Bet tagad par dāvanām. Vai pagaidīsim līdz rītam vai izdalīsim tās šovakar?
— Protams, ziemassvētku vakarā, — vīrs izlēma. — Sasauksim visus matrožus, kad nositīs astoņas glases. Es palaidīšu apkārt rumu, bet tu izdalīsi dāvanas. Iesim uz klāju. Te var nosmakt. Cerams, ka Lorenco ir salabojis dinamo. Ja naktī nedarbosies ventilatori, apakšā nebūs iespējams gulēt. '
Viņš pagāja garām nelielajai kopkajītei, uzkāpa augšā pa stāvo trapu un izgāja uz klāja. Saule rietēja, un viss vēstīja skaidru tropu nakti. Pacēlis fokburu un grotburu, «Samosets» ar četru mezglu ātrumu laiski slīdēja pa gludo jūras virsmu. No mašīntelpas durvīm nāca vesera klaudzieni. Viņi gāja uz pakaļgalu, kur kapteinis Det- mars, uzlicis kāju uz reliņiem, eļļoja lagu. Pie stūres stāvēja garš iezemietis, ģērbies baltā kreklā, ar koši sarkanu gurnu apsēju.
Boids Dankans bija savdabis. Tā vismaz domāja viņa draugi. Būdams bagāts cilvēks, viņš varēja dzīvot cepuri kuldams, taču labprātāk viņš braukāja pa pasauli, izvēlēdamies dīvainus un neērtus ceļošanas veidus. Starp citu, viņam radās savs viedokfis ,?ar koraļļu rifiem, kurš krasi atšķīrās no Darvina uzskata šajā jautājumā. Viņš izklāstīja to vairākos rakstos un vienā grāmatā un atkal ķērās pie sava hobija — ceļoja pa dienvidu jūrām ar nelielu trīsdesmit tonnu jahtu un pētīja rifu veidojumus.
Viņa sievu Miniju Dankani arī uzskatīja par savdabi, tāpēc ka viņa ar prieku piedalījās vīra klaiņojumos. Sešos piedzīvojumiem bagātos laulības gados viņa kopā ar vīru bija uzkāpusi Cimboraso, ziemā ar suņu pajūgu nobraukusi trīstūkstoš jūdžu Aļaskā, aizjājusi no Kanādas līdz Meksikai, ar desmit tonnu jollu burājusi pa Vidusjūru un ar kanu laivu cauri visai Eiropai no Vācijas aizbraukusi līdz Melnajai jūrai. Tas bija lielisks klaidoņu pāris: viņš garš un plecīgs, viņa — simt piecdesmit mārciņu sīkstuma un izturības, sīciņa brunete un laimīga sieviete, uz kuru bija prieks skatīties.
Agrāk «Samosets» bija tirdzniecības šoneris; Dankans nopirka to Sanfrancisko un pārbūvēja. Iekštelpas pārtaisīja pilnīgi, tā ka tilpnes pārvērtās par kopkajīti un kajītēm, tuvāk pakaļgalam uzstādīja mašīnas, dinamo, saldētavu un akumulatorus, bet pašā pakaļgalā — benzīna tvertnes. Protams, arī komanda bija maza. Boids, Minija un kapteinis Detmars bija vienīgie baltie uz kuģa, kaut gan par balto sevi uzskatīja arī mazais, ar eļļu notraipītais mašīnists Lorenco, jauktenis no Portugāles. Par koku pieņēma japāni, bet par boju — ķīnieti. Sākumā komanda sastāvēja no četriem baltajiem matrožiem, bet viņus citu pēc cita savaldzināja palmu apēnotās Dienvidu jūras salas — un viņus aizstāja ar saliniekiem. Tā viens no tumšādainajiem matrožiem nāca no Lieldienu salām, otrs —• no Karolīnām, trešais no Paumotu, bet ceturtais bija milzis no Samoa. Jūrā Boids Dankans, kurš pats pieprata kuģošanu, stāvēja sardzē kopā ar kapteini Detmaru, un viņi abi stājās pie stūres vai arī noteica kuģa atrašanās vietu. Grūtā brīdī pie stūres rata ķērās arī Minija, un tieši šajos gadījumos uz viņu varēja paļauties drošāk nekā uz iezemiešiem.
Kad nosita astoņas glases, visa komanda sapulcējās jahtas pakaļgalā, un tad parādījās Boids Dankans ar tumšu pudeli un kausu. Viņš pats ielēja katram pa pus- kausam ruma. Viņi izdzēra savas porcijas, visādi vaibstī- damies un skaļi čāpstinādami aiz sajūsmas, kaut gan rums bija netīrīts un apsvilināja pat viņu rīkles. Nobaudīja visi, tikai ne Lī Gūms, rf^dzērājs bojs. Šī ceremonija beidzās, un matroži gaidīja nākamo — dāvanu dalīšanu.