— Labrīt! — viņš uzsauca. — Mēģini atvēsināties?
— Ak, Boid! — tas bija viss, ko Minija atbildēja, un viņas slapjā roka pieskārās vīram pie pleca.
Zilā spuldzīte, vai nu izdegusi, vai no trieciena sabojājusies, nomirgoja un nodzisa. Kad līgans vilnis pacēla viņus uz savas muguras, Dankans pagriezās un ieraudzīja tuinsā neskaidri blāvojošo «Samosetu». Jahtas ugunis nebija redzamas, toties varēja dzirdēt satrauktu troksni. Kapteinis Detmars pārkliedza visus pārējos.
— Viņš velk garumā laiku, man jāsaka, — norūca Dankans. — Kāpēc viņš nepagriežas? Nu beidzot!
Viņi dzirdēja, ka čīkst bloki, nolaižot buru.
— Tā bija grotbura, —„nomurmināja Dankans. — Viņš pagriezis stūri pa kreisi, kaut gan es liku pa labi.
Atkal un atkal vilnis pacēla viņus, līdz beidzot viņi ieraudzīja tālumā «Samoseta» labā borta zaļo uguntiņu. Taču jahta nevis palika nekustīga, kā tas būtu, ja tā nāktu uz viņu pusi, bet sāka virzīties pāri viņu redzeslaukam.
Dankans izlamājās.
— Ko tas lempis vilcinās? Viņam taču ir kompass, un viņš zina, kur mēs atrodamies.
Bet zaļā uguntiņa, vienīgais, ko viņi varēja saskatīt un arī tikai tad, kad bija pacēlušies uz viļņa, aizvien vairāk attālinājās uz vēja pusi un kļuva aizvien nespodrāka. Dankans vairākkārt skaļi iekliedzās, bet starplaikos viņi ik reizi tikko varēja sadzirdēt kapteini Detmaru dodam pavēles.
— Kā lai viņš dzird mani tādā jarā? — žēlojās Dankans.
— Tāpēc jau viņš kliedz, lai komanda nedzirdētu tevi, — atbildēja Minija.
Miers, ar kādu viņa to pateica, darīja Dankanu uzmanīgu.
— Ko tu gribi ar to sacīt?
— To, ka viņš nemaz nemēģina mūs glābt, — viņa atbildēja tajā pašā lēnīgajā tonī. — Viņš iegrūda mani jūrā.
— Vai tu nekļūdies?
— Kā es varu kļūdīties! Es piegāju pie borta paskatīties, vai vēl nebūs lietus. Viņš acīmredzot bija atstājis stūri un piezadzies man klāt no aizmugures. Es ar vienu roku turējos pie reliņiem. Viņš atrāva manu roku nost un pārgrūda mani pār malu. Zēl, ka tu nezināji to, citādi tu būtu palicis uz jahtas.
Dankans novaidējās, bet vairākas minūtes neteica ne vārda. Zaļā uguntiņa mainīja virzienu.
— Jahta apmetuši pusloku, — viņš paziņoja. — Tev taisnība. Viņš tīšām tuvojas mums no vēja puses. Tā viņi nekad nedzirdēs mani. Bet pamēģināsim vēlreiz.
Viņš ilgi kliedza, apklusdams uz minūti. Zaļā uguntiņa pazuda, tās vietā parādījās sarkanā. Tas liecināja, ka jahta atkal pagriezusies atpakaļ.
— Minij, — Dankans beidzot ierunājās, — man ir sāpīgi tev to teikt, bet tu esi apprecējusies ar muļķi. Tikai muļķis varēja pārlēkt pār bortu.
— Vai ir kādas izredzes, ka mūs izglābs … kāds cits kuģis, es gribēju teikt? — jautāja Minija.
— Viens pret desmit tūkstošiem vai, pareizāk, desmit miljardiem. Te nav neviena pasažieru vai tirdzniecības kuģu ceļa. Arī vaļu mednieki nevandās apkārt pa dienvidu jūrām. Var gadīties vienīgi kāds tirdzniecības šoneris no Tutuvangas. Bet diemžēl šajā salā tas piestāj tikai reizi gadā. Mums ir viena iespēja no miljona.
— Un mēs cīnīsimies par šo iespēju! — viņa apņēmīgi paziņoja.
— Tu esi brīnišķīga! — Viņš piespieda lūpas pie sievas rokas. — Un krustmāte Elizabete nudien brīnījās, ko es esot atradis tevī. Protams, mēs cīnīsimies par šo iespēju. Un mēs arī uzvarēsim. Citādi nemaz nevar būt. Sāksim.
Viņš atāķēja no jostas smago revolveri un ļāva tam nogrimt. Jostu gan yiņš paturēja.
— Tagad lien iekšā riņķī un pagūli. Panirsti zem tā.
Viņa paklausīgi ienira un atkal parādījās iekšpus riņķa.
Dankans palīdzēja viņai savilkt siksnas un tad pats, aplicis revolvera jostu sev zem padusēm, no ārpuses piesprādzējās pie glābšanas riņķa.
— Rīt mēs noturēsimies visu dienu, — viņš sacīja, — Paldies dievam, ka ūdens ir silts. Pirmās divdesmit četras stundas mums nebūs tik traki. Un, ja līdz tumsai mūs neatradīs, mēs itin viegli noturēsimies vēl vienu dienu, tas ir viss.
Kādu pusstundu viņi klusēja. Nolaidis galvu uz rokas, ar kuru turējās pie glābšanas riņķa, Dankans, liekas, gulēja.
— Boid? — klusi uzsauca Minija.
— Es domāju, ka tu guli, — viņš norūca.
— Boid, ja mēs neizķepurosimies …
— Beidz! — viņš rupji aprāva. — Skaidrs, ka izķepurosimies. Par to nav nekādu šaubu. Kaut kur okeānā ir kuģis, kas nāk taisni uz mūsu pusi. Pagaidi, gan tu redzēsi. Tomēr žēl, ka man galvā nav ierīkota raidstacija. Ja tu neguli, es pagulēšu.
Šoreiz viņam neizdevās aizmigt. Apmēram pēc stundas viņš izdzirdēja Miniju sakustamies un saprata, ka sieva ir nomodā.
— Zini, par ko es domāju? — viņa jautāja.
— Nē. Par ko?
— Ka man jānovēl tev priecīgi ziemassvētki.
— Ak tu velns, galīgi bija izgājis no prāta! Protams, šodien taču ir ziemassvētki. Mēs vēl daudzreiz svinēsim tos. Bet zini, par ko domāju es? Kas tā par cūcību, ka mēs esam atstāti bez ziemassvētku pusdienām! Pagaidi, lai es tieku klāt Detmaram. Tad es atspēlēšos viņam. Bet ne jau ar dzelzs tapu. Tikai ar plikām dūrēm.
Kaut gan Boids Dankans jokoja, viņš gandrīz ne uz ko necerēja. Viņš labi saprata, ko nozīmē izredzes viens pret miljonu, un skaidri apzinājās, ka viņa un sievas stundas ir skaitītas un ka tās būs visbriesmīgāko ciešanu stundas.
Pie tīrajām debesīm parādījās saule. Nekas nebija redzams. «Samosets» bija nozudis aiz apvāršņa. Kad saule kāpa augstāk, Dankans pārplēsa pidžamas bikses un sameistaroja kaut ko līdzīgu diviem turbāniem. Odenī samērcēti, tie sargāja galvas no svelmainajiem stariem.
— Tikko es iedomājos tās pusdienas, man patiešām iekšā vārās, — žēlojās Dankans, pamanījis, ka sievas seja nomācas. — Un es gribu, lai tu būtu klāt, kad es kārtošu rēķinus ar Detmaru. Es vienmēr esmu bijis pret to, ka sievietes redz asiņainus skatus, bet šoreiz ir citādi. Es viņu kārtīgi piekaušu.