DŽONA HARNEDA TRAKUMS
Tas, ko es pastāstīšu, ir patiess atgadījums. Tas notika vēršu cīņu laikā Kito. Es sēdēju ložā kopā ar Džonu Har- nedu, Mariju Valensuelu un Luisu Servaljosu. Es redzēju, kā tas notika, redzēju no sākuma līdz beigām.
Braucu ar tvaikoni «Ekvadora» no Panamas uz Gvaja- kilu. Marija Valensuela ir mana māsīca. Es pazīstu viņu kopš mazotnes. Viņa ir ļoti skaista. Esmu spānietis, tiesa, no Ekvadoras, bet mans ciltstēvs ir Pedro Patino, viens no Pizaro kapteiņiem. Tie bija drosmīgi vīri! Varoņi! Vai Pizaro neveda trīssimt piecdesmit spāņu kavaljero un četrus tūkstošus indiāņu iekšā tālajos Kordiljeros meklēt dārgumus? Un vai visi šie četri tūkstoši indiāņu un trīssimt drosmīgo kavaljero neaizgāja bojā šajos veltīgajos meklējumos? Bet Pedro Patino palika dzīvs. Ar viņu arī sākās Patino dzimta. Tiesa, esmu dzimis Ekvadorā, bet manās dzīslās rit spāņu asinis. Es esmu Manvels Hesus Patino. Man pieder daudz hasiendu un desmittūkstoš indiāņu vergu, lai gan pēc likuma viņi ir brīvi cilvēki, kas strādā uz brīva līguma pamata. Likums ir viena jocīga lieta. Mēs, ekvadorieši," smejamies par to. Tas ir mūsu likums. Mēs esam radījuši to paši sev. Es esmu Manvels Hesus Patino. Iegaumējiet šo vārdu. Vienā jaukā dienā to ierakstīs vēsturē. Ekvadorā notiek apvērsumi. Mēs tos saucam par vēlēšanām. Vai tas nav labs joks? Jūs to, liekas, saucat par vārdu spēli?
Džons Harneds bija amerikānis. Es iepazinos ar viņu viesnīcā «Tivoli» Panamā. Biju dzirdējis, ka viņam ir daudz naudas. Viņš brauca uz Limu, bet «Tivoli» satika Mariju Valensuelu. Marija Valensuela ir mana māsīca, un viņa ir skaista.- Viņa patiešām ir visskaistākā sieviete Ekvadorā. Nē, viņa ir visskaistākā arī Parīzē, Madridē, Ņujorkā, Vīnē. Visu vīriešu skatieni pievērsti viņai, un arī Džons Harneds, saticis manu māsīcu Panamā, ilgi skatījās uz viņu. Viņš iemīlējās Marijā, to es zinu droši. Tiesa, viņa dzimusi Ekvadorā, bet viņa jutās labi jebkurā
zemē visā pasaulē. Viņa prata daudzas valodas. Viņa dziedāja, ak, kā dziedāja! Kā īsta māksliniece. Viņas- smaids bija brīnišķīgs, dievišķs. Viņas acis… Ak, jūs domājat, es neredzēju, kā vīrieši ielūkojas viņas acīs? Jūs, angļi, tādas saucat par apbrīnojamām. Tās solīja svētlaimi. Vīrieši slīka tajās kā dzelmē.
Marija Valensuela bija bagāta, bagātāka nekā es, ko uzskata par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Ekvadorā. Bet Džonu Harnedu neinteresēja viņas nauda. Viņam bija neizprotama dvēsele. Viņš bija dumjš. Viņš neaizbrauca uz Limu. Gvajakilā nokāpa no tvaikoņa un devās Marijai līdzi uz Kito. Viņa toreiz brauca mājās no Eiropas vai diez no kurienes. Es nezinu, ko viņa atrada šajā cilvēkā, bet viņš Marijai patika. To es zinu noteikti, citādi viņš nebūtu braucis māsīcai līdzi uz Kito. Viņa pati lūdza amerikāni, lai brauc. Es labi atceros šo gadījumu. Marija teica:
«Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums vēršu cīņu, drosmīgu, meistarīgu, lielisku!» Bet amerikānis iebilda:
«Es braucu uz Limu, nevis uz Kito. Tvaikoņa biļete man nopirkta līdz Limai.»
«Bet vai tad jūs neceļojat sava prieka pēc?» jautāja Marija, paskatīdamās uz viņu tā, kā tikai Marija Valensuela prot skatīties, un viņas acīs bija lasāms solījums.
Un viņš brauca uz Kito. Nē, neba tāpēc, lai redzētu vēršu cīņu. Amerikāni aicināja tas, ko viņš bija izlasījis viņas acīs. Tādas sievietes kā Marija Valensuela dzimst vienu reizi simt gados. Viņas nepieder nevienai valstij, nevienam laikmetam. Viņas pieder, kā mēdz teikt, visai pasaulei. Viņas ir dievietes. Vīrieši krīt pie viņu kājām. Viņas rotaļājas ar vīriešiem un laiž viņus caur saviem burvīgajiem pirkstiņiem kā smiltis. Stāsta, ka Kleopatra esot bijusi tāda sieviete. Tāda pati bijusi Kirke, kas pārvērtusi vīriešus par cūkām. ITa-ha, vai nav taisnība, ko? Viss sākās ar to, ka Marija Valensuela sacīja: «Jūs, anglosakši… kā to lai pasaka … esat mežoņi. Piemēram, jūsu bokss. Divi cilvēki sit viens otru ar dūrēm, kamēr acs ārā vai deguns ielauzts. Pretīgi! Bet citi, tie, kas skatās, auro aiz sajūsmas. Vai tas nav barbarisms?» 7 \yt '-f
«Bet viņi ir cilvēki,» iebilda Džons Harneds, «un boksējas pēc pašu vēlēšanās. Neviens viņus nespiež boksēties.
Viņi dara to tāpēc, ka tas sagādā viņiem vislielāko patiku!»
Marija Valensuela, nicīgi smaidīdama, teica:
«Viņi bieži nogalina viens otru, vai tā nav? Esmu lasījusi par to avīzēs.»
«Bet vērši?» sacīja Džons Harneds. «Vēršu cīņās nogalina daudz vēršu, bet neviens no tiem neiet arēnā pēc paša vēlēšanās. Tas nav godīgi. Dzīvniekus piespiež cīnīties. Turpretī cilvēku neviens nespiež piedalīties dūru cīņā.»
«Tādā gadījumā tas ir vēl necilvēcīgāk,» sacīja Marija Valensuela. «Viņš ir zvērs. Mežonis. Dzīvnieks. Saniknots viņš vālē ar ķetnām kā alu lācis. Vēršu cīņa — lūk, tas ir kas cits! Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Torea- dors ir izveicīgs. Viņam jābūt meistaram. Viņš ir mūsdienīgs, romantiski noskaņots cilvēks. Viņš nav nekas vairāk kā maigs un jūtīgs cilvēks, un tāds viņš iziet cīņā ar saniknoto vērsi. Un viņš nogalina milzīgo dzīvnieku ar tievu zobenu, ar vienu dūrienu, lūk, tā, pašā sirdī. Tas ir lieliski! Sirds pukst straujāk, redzot šo skatu: mazais cilvēks, milzīgais zvērs, smiltīm klātā plašā arēna, ļaužu tūkstoši vēro, elpu aizturējuši. Milzīgais zvērs metas virsū mazajam cilvēkam, bet viņš stāv kā statuja. Viņš nekustas, viņš nebaidās, un tievais zobens viņa rokā zib saulē kā sudrabs. Milzīgais zvērs ar asajiem ragiem nāk aizvien tuvāk un tuvāk, bet cilvēks nekustas. Un pēkšņi zobens nozibsnī un ieduras līdz spalam tieši sirdī. Vērsis beigts nogāžas smiltīs, bet cilvēkam ne matiņš nav nokritis no galvas. Tā ir drosme! Tas ir lieliski! Es nudien varētu iemīlēties toreadorā. Bet jūsu bokseris ir divkājains zvērs, pirmatnējs radījums, maniaks, kas dabū sitienu pēc sitiena pa savu muļķīgo fizionomiju un jūtas iepriecināts. Atbrauciet uz Kito, un es parādīšu jums drosminieku sportu, īstu vīru sportu, kur toreadors stājas pretī vērsim.»