Taču Džons Harneds nebrauca uz Kito, lai redzētu vēršu cīņu. Viņš brauca Marijas Valensuelas dēļ. Viņš bija liela auguma, platākiem pleciem nekā mēs, ekvado- rieši, garāks un masīvāks. Viņš pat bija lielāks par citiem savas rases pārstāvjiem. Acis viņam bija zilas, bet man gadījās redzēt, ka tās kļūst pelēkas un dažreiz saltas kā tērauds. Vaibsti bija rupji, nevis tādi kā mums smalki, bet zods ļoti enerģisks. Seja bija noskūta gluda kā garīdzniekam. Kāpēc gan vīrieši kaunas, ka viņiem uz sejas apg mati? Vai tad dievs nav radījis viņus tādus? Jā, es ticu dievam. Es neesmu pagāns kā daudzi no jums, angļiem. Dievs ir žēlīgs. Viņš radījis mani, ekvadorieti, un devis man desmit tūkstošus vergu. Un, kad es nomiršu, es iešu pie dieva. Jā, garīdzniekiem ir taisnība.
Bet es gribēju pastāstīt par Džonu Harnedu. Viņš pēc dabas bija mierīgs. Viņš runāja klusi un runādams nemēdza plātīties. Varēja domāt, ka krūtīs viņam ir nevis sirds, bet ledus gabals. Bet laikam taču šī cilvēka asinīs bija arī kaut kāds siltums, tāpēc ka viņš aizbrauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito. Un tomēr, lai gan viņš runāja klusā balsī un neplātījās rokām, viņš, kā paši redzēsiet, bija zvērs, truls, ļauns mežonis, kādi dzīvoja tajos senajos laikos, kad cilvēki ģērbās zvērādās un mitinājās alās blakus lāčiem un vilkiem.
Luiss Servaljoss ir mans draugs, labākais no ekvado- riešiern. Viņam pieder trīs kakao plantācijas Naranhito un Cobo. Milargo viņam ir liela cukurniedru plantācija, Am- bato un Latakungā — lielas hasiendas. Viņš ir piekrastes naftas ieguves sabiedrības paju biedrs. Bez tam viņš ieguldījis daudz naudas kaučukkoku stādījumos Gvajānā. Viņš ir mūsdienīgs kā jenkiji un, tāpat kā viņi, vienmēr aizņemts ar darījumu kārtošanu. Naudas viņam ir kā spaļu, bet tā ieguldīta dažādos pasākumos, un viņam vienmēr vajadzīga nauda jauniem pasākumiem un veco darījumu kārtošanai. Luiss ir visur bijis un visu ko redzējis. Jaunībā viņš mācījies amerikāņu kara akadēmijā, ko jūs saucat par Vestpointu. Tur viņam iznākušas nepatikšanas un vajadzējis aiziet. Viņam nav pa prātam amerikāņi. Toties viņam patika Marija Valensuela, viņa tautiete. Bez tam viņam bija vajadzīga šīs sievietes nauda jauniem darījumiem un zelta raktuvēm Austrumek- vadorā, kur dzīvo izkrāsojusies indiāņi. Es biju viņa draugs un vēlējos, kaut viņš apprecētu Mariju Valensuelu. Bez tam es prāvu daļu savu līdzekļu biju ieguldījis Luisa pasākumos, galvenokārt zelta raktuvēs, kas bija ļoti bagātas, bet, pirms deva ienākumus, prasīja lielus izdevumus. Bet, ja Luiss Servaljoss apprecētu Mariju Valensuelu, es viens divi tiktu pie lielas naudas.
Džons Harneds tomēr brauca līdzi Marijai Valensuelai uz Kito, un mums — Luisam Servaljosam un man — tūlīt bija skaidrs, ka viņa ir ieskatījusies amerikānī. Mēdz teikt, ka sieviete vienmēr panāk savu, bet šoreiz iznāca citādi: Marija Valensuela nespēja uzspiest savu gribu Džonam Harnedam. Varbūt viss būtu noticis tieši tā, ja mēs todien nebūtu aizgājuši uz vēršu cīņām Kito. Bet mēs aizgājām. Un es jums pastāstīšu, kas notika.
Ložā sēdējām mēs, četri Luisa Servaljosa viesi. Es sēdēju blakām prezidenta ložai. Otrā pusē atradās ģenerāļa Hosē Eliseo Salazara loža. Tajā sēdēja arī Hoakins En- dara un Ursisino Kastiljo, abi ģenerāļi, pulkvedis Hasinto Fjerro un kapteinis Baltazars de Ečeverija. Tikai Luiss Servaljoss ieņēma sabiedrībā tādu stāvokli, ka varēja dabūt ložu blakām prezidenta ložai. Man droši zināms, ka prezidents pats ierosinājis direkcijai atdot šo ložu Luisam Servaljosam.
Orķestris nospēlēja Ekvadoras nacionālo himnu. Beidzās toreadoru parāde, un prezidents deva zīmi sākt. Taurēm skanot, arēnā izdrāzās vērsis. Jūs jau zināt, kā tas notiek: dzīvnieks ir uzbudināts, satracināts, tāpēc ka muguru tam dedzina tajā iestrēgušie pīķi, un vērsis meklē ienaidnieku, uz kuru izgāzt dusmas. Toreadori stāvēja aizsegā un nogaidīja. Pēkšņi arēnā parādījās kapadori, pieci no katras puses, strauji plandīdami spilgtus apmetņus. Ieraudzījis tik daudz ienaidnieku, vērsis apstājās, nezinādams, kuram lai uzbrūk. Tad viens no kapadoriem panāca vērsim pretī. Tas bija pagalam nikns, ar priekškājām tā kārpīja smiltis, ka putekļi vien griezās. Pēkšņi vērsis, noliecis galvu, metās virsū kapadoram.
Tas vienmēr ir interesants skats — pirmā vērša pirmais uzbrukums. Pēc kāda laika, protams, skatoties mazliet nogurst un iespaidi zaudē asumu. Bet pirmā vērša pirmais uzbrukums! Džons Harneds redzēja to pirmoreiz un nespēja valdīt satraukumu: cilvēks apbruņots tikai ar spilgtu drānu, bet vērsis, smailos ragus noliecis, metas viņam virsū.
«Skatieties!» iesaucās Marija Valensuela. «Vai tas nav lieliski?»
Džons Harneds pamāja ar galvu, bet nepaskatījās uz sievieti. Viņš nenovērsa dzirkstošās acis no arēnas. Pavicinājis apmetni un pakāpies sāņus, kapadors izvairījās no vērša un uzsvieda apmetni sev plecos.
«Nu, kādas ir jūsu domas?» jautāja Marija Valensuela. «Vai tas, pēc jūsu izpratnes, nav īsts sports?»
«Noteikti ir,» atbildēja Džons Harneds. «Ta ir liela veiklība.» k'i
Marija Valensuela aiz sajūsmas sasita plaukstas. Viņai bija mazas rokas. Visi skatītāji aplaudēja. Vērsis pagriezās un nāca atpakaļ. Kapadors atkal izvairījās no tā, uzsviezdams apmetni plecos, un publika atkal aplaudēja. Tas atkārtojās trīs reizes. Kapadors bija lielisks. Tad viņš aizgāja no arēnas un citi kapadori turpināja rotaļu ar vērsi. Viņi sadūra tam lāpstiņās un mugurā divas banderiljas uzreiz. Tad priekšā iznāca galvenais matadors Ordonjess ar garu zobenu un koši sarkanu apmetni. Taures signalizēja, ka vērsim jākrīt. Ordonjess nevar stāties blakus Matestīni, un tomēr viņš ir brašulis. Dūriens trāpīja vērsim taisni sirdī, dzīvnieks saļima un nogāzās zemē beigts. Tas bija lielisks dūriens, tīrs un drošs; publika ilgi aplaudēja, bet vienkāršie ļaudis meta arēnā cepures. Marija Valensuela aplaudēja tāpat kā pārējie, bet Džons Harneds, kas nezaudēja aukstasinību arī šajā situācijā, ziņkāri vēroja viņu.