«Jums tas patīk?» viņš jautāja.
«Vienmēr,» viņa atbildēja, vēl arvien aplaudēdama.
«Kopš bērnu dienām,» teica Luiss Servaljoss. «Atceros, kā viņu pirmo reizi atveda uz vēršu cīņām. Toreiz viņai bija četri gadi. Viņa sēdēja kopā ar māti un aplaudēja tieši tāpat kā tagad. Viņa ir īsta spāniete.»
«Nu jūs pats redzējāt,» Marija Valensuela sacīja Džonam Harnedam, kad beigto vērsi piesēja pie mūļiem un vilka projām no arēnas. «Jūs redzējāt vēršu cīņu, un jums tā iepatikās, vai ne? Ko jūs domājat?»
«Es domāju, ka vērsim nebija iespējas aizstāvēties,» viņš atteica. «Vērša liktenis bija izlemts jau pašā sākumā. Cīņas iznākums neradīja šaubas. Vērsis vēl nebija iznācis arēnā, kad visi jau zināja, ka to nogalinās. Lai tas būtu sports, iznākums nedrīkst būt zināms. Vienam muļķa vērsim, kas nekad nebija uzbrucis cilvēkam, pretī stājās pieci pieredzējuši vīri, kas daudzreiz piedalījušies vēršu cīņās. Iespējams, būtu godīgāk izlaist vienu vīru pret vienu vērsi.»
«Vai vienu vīru pret pieciem vēršiem,» sacīja Marija Valensuela, un mēs visi iesmējāmies, bet par visiem skaļāk — Luiss Servaljoss.
«Jā gan,» teica Džons Harneds, «pret pieciem vēršiem, turklāt tādu cilvēku, kas, tāpat kā vērši, nekad nebūtu izgājis arēnā, piemēram, tādu kā jūs, senjor Servaljos.»
«Un tomēr mums, spāniešiem, patīk vēršu cīņas,» iebilda Luiss Servaljoss, un es varu apzvērēt, ka pats velns iečukstēja viņam ausī, kā rīkoties. Bet, kā viņš rīkojās, to es tūlīt pastāstīšu.
«Tādā gadījumā tai jābūt izkoptai tieksmei,» atbildēja Džons Harneds. «Pie mums Čikāgā katru dienu nonāvē tūkstošiem vēršu, bet neviens nemaksā naudu, lai paskatītos uz to.»
«Tā ir kautuve,» es iebildu, «bet tā .., nu, tā ir māksla. Smalka, lieliska, reta māksla.»
«Ne vienmēr,» izteica savas domas Luiss Servaljoss. «Esmu redzējis neveiklus matadorus, un tas, protams, nav nekāds patīkamais skats.»
Viņš nodrebēja, un viņa seja pauda tādu riebumu, ka tajā brīdī man kļuva skaidrs — pats nelabais čukst viņam ausī, un viņš spēlē kaut kādu lomu.
«Varbūt senjoram Harnedam ir taisnība,» teica Luiss Servaljoss. «Varbūt pret vērsi patiešām izturas netaisni. Vai tad mēs visi nezinām, ka vērsim divdesmit četras stundas nedod ūdeni, bet pirms pašas cīņas ļauj dzert, cik gribas?»
«Un vērsis iznāk arēnā, kļuvis smags no ūdens?» ātri iejautājās Džons Harneds, un es redzēju, ka viņa acis kļūst pelēkas, skadras un saltas.
«Tas ir nepieciešams cīņai,» paskaidroja Luiss Servaljoss. «Vai tad jūs gribētu, lai vērsis būtu spēka pilns un nobadītu visus toreadorus?»
«Es gribētu, lai tam būtu iespēja cīnīties,» teica Džons Harneds, skatīdamies uz arēnu, kur parādījās otrs vērsis.
Tas nebija nekāds labais vērsis. Tas bija nobaidījies, skrēja apkārt, meklēdams izeju. Kapadori panācās uz priekšu un vicināja apmetņus, bet vērsis negribēja uzbrukt.
«Dumjš lops,» sacīja Marija Valensuela.
«Piedodiet,» iebilda Džons Harneds, «bet, pēc manām domām, tas ir gudrs vērsis. Saprot, ka nevajag cīnīties ar cilvēku! Skatieties, vērsis saož nāvi šajā arēnā.»
Patiešām, apstājies tajā vietā, kur viens jau bija zaudējis''dzīvību, vērsis ostīja mitrās smiltis un sprauslāja. Tad no jauna, galvu pacēlis, apmeta loku pa arēnu, raudzīdamies skatītāju tūkstošos, kuri svilpa, apmētāja to apelsīnu mizām un visādi apsaukāja. Bet asins smaka satrauca vērsi, un tas metās virsū kapadoram tik negaidīti, ka viņš_ tikko paguva paglābties. Nosviedis apmetni, viņš patvērās aiz barjeras. Vērsis ar brīkšķi ietriecās sienā. Bet Džons Harneds klusi, it kā pie sevis teica:
«Es ziedošu tūkstoš sukru spitālīgo patversmei Kito, ja šodien kaut viens vērsis nogalinās cilvēku.»
«Jums patīk vērši?» smaidīdama jautāja Marija Valensuela.
«Vairāk nekā tie cilvēki, kas ir arēnā,» atbildēja Džons Harneds. «Toreadors nav nekāds drosminieks. Viņš tāds nemaz nevar būt. Redzat, vērsim mēle jau ārā. Cīņa vel nav sākusies, bet dzīvnieks jau noguris.»
«Tas no ūdens,» sacīja Luiss Servaljoss.
«Jā gan, no ūdens,» piekrita Džons Harneds. «Vai vēl drošāk nebūtu pirms izlaišanas arēnā pārgriezt vērsim cīpslas?»
Mariju Valensuelu saniknoja Džona' Harneda vārdos saklausāmais izsmiekls. Bet Luiss pameta man ar aci tā, lai citi nemanītu, un tikai tad es atskārtu, kādu spēli viņš uzsācis. Mums abiem vajadzēja būt banderiljero. Lielais amerikāņu vērsis sēdēja mūsu ložā, un mums vajadzēja durstīt viņu ar pīķiem ti"k ilgi, kamēr viņu pārņem dusmas, un varbūt tad izputētu laulības ar Mariju Valensuelu. Sākās interesanta spēle, bet mums asinīs bija visiem vēršu cīņu cienītājiem pazīstamais gars.
Vērsis arēnā jau bija satraukts un saniknots. Kapado- riem klājās grūti. Dzīvnieks bija straujš un dažreiz pagriezās tik spēji, ka pakaļkājas paslīdēja, un tad vērsis paklupa, uzvandīdams smiltis. Bet tas visu laiku metās virsū tikai plandošajiem apmetņiem un nenodarīja nevienam neko ļaunu.
«Vērsim nav izdevības,» teica Džons Harneds. «Tas veltīgi tērē spēkus.»
«Apmetni viņš notur par savu ienaidnieku,» paskaidroja Marija Valensuela. «Paskatieties, cik veikli kapadors to muļķo.»
«Tā nu tas lops ir radīts, ka to viegli apmuļķot,» sacīja Džons Harneds. «Tāpēc arī jācīnās pa tukšo. To zina to- readori, zina skatītāji, zinām mēs ar jums — mēs visi jau iepriekš zinām, ka vērša cīņa ir veltīga. Dzīvnieks vienīgais savas muļķības dēļ to nezina. Tam nav nekādu izredžu.»