Vērsis bija pavisam gurdens un vārgs no asiņu zaudējuma, taču ir nedomāja mirt. Tas vilkās gar barjeru, meklēdams izeju. Dzīvniekam nenāca ne prātā uzbrukt, tam bija diezgan. Taču vērsi vajadzēja nogalināt. Vērsim uz kumbra aiz ragiem ir tāda vieta, kur mugurkauls nav ne ar ko aizsargāts, un, ja tur iedur, nāve iestājas acumirklī. Ordonjess pagāja vērsim pretī un nosvieda apmetni zemē. Dzīvnieks joprojām nedomāja uzbrukt. Tas stāvēja un, nolaidis galvu, ostīja drānu. Ordonjess iedūra neaizsargātajā vietā aiz ragiem. Vērsis strauji pacēla galvu. Dūriens nebija trāpījis mērķi. Tagad vērsis vēroja zobenu. Kad Ordonjess ar kāju pakustināja apmetni, vērsis aizmirsa zobenu un nolieca galvu, lai apostītu to. Ordonjess dūra — un atkal garām. Tas atkārtojās vairākas reizes.
Stāvoklis bija muļķīgs. Džons Harneds klusēja, kā klusējis. Beidzot dūriens sasniedza mērķi, un vērsis nokrita beigts. Tūlīt iejūdza mūļus, lai aizvilktu to no arēnas.
«Tātad gringo uzskata, ka tā ir cietsirdīga izprieca, vai ne?» sacīja Luiss Servaljoss. «Ka tā ir necilvēcīga izturēšanās pret vērsi, vai ne?»
«Nē,» atteica Džons Harneds, «vērsim nav lielas nozīmes. Tas ir kaitīgi skatītājiem, pazemo viņus. Tas pieradina viņus tīksmināties ar dzīvnieka ciešanām. Pieciem vīriem uzbrukt vienam muļķa vērsim — tā ir gļēvulība. Un tie, kas skatās, arī mācās gļēvulību. Vērsis aiziet bojā, bet skatītāji paliek dzīvi un apgūst mācību. Gļēvulības skati nebūt neizkopj cilvēkos drosmi.»
Marija Valensuela klusēja. Viņa pat nepaskatījās uz Džonu Harncdu. Taču viņa dzirdēja visu un kļuva bāla aiz dusmām. Skatīdamās uz arēnu, viņa kustināja vēdekli, bet es redzēju, ka viņas roka dreb. Arī Džons Harneds neskatījās uz Mariju Valensuelu. Viņš runāja tālāk, it kā šīs sievietes te vispār nebūtu. Arī viņa balsī skanēja saltas dusmas.
«Tas ir gļēvulīgu ļaužu gļēvulīgs sports,» viņš sacīja.
«O,» paklusi teica Luiss Servaljoss, «jums laikam šķiet, ka jūs saprotat mūs.»
«Tagad es saprotu spāņu inkvizīciju,» atbildēja Džons Harneds. «Tā droši vien sagādāja cilvēkiem daudz lielāku baudu nekā vēršu cīņas.»
Luiss Servaljoss pasmaidīja, bet neko neteica. Viņš palūkojās uz Mariju Valensuelu un saprata, ka cīņa šajā ložā beigusies ar viņa uzvaru. Viņai vairs nav ko runāt ar šo gringo, kas uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus. Taču nedz Luiss Servaljoss, nedz es nebijām gaidījuši to, kas notika šajā pašā dienā. Mēs laikam gan nesaprotam tos amerikāņus. Kā mēs varējām zināt, ka Džons Harneds, kas visu laiku bija valdījis dusmas, pēkšņi sāks trakot? Bet viņš patiešām kļuva traks, kā jūs paši redzēsiet. Viņš taču pats teica, ka vērsim nav lielas nozīmes. Kāpēc tad viņu tā ietekmēja zirga liktenis? To es nesaprotu. Džons Harneds nespēja loģiski domāt — tas ir vienīgais izskaidrojums.
«Kito zirgi nemēdz piedalīties vēršu cīņās,» teica Luiss Servaljoss, nolaizdams programmu. «Spānijā tas notiek vienmēr. Bet šodien pēc īpašas atļaujas arēnā laidīs arī zirgus. Kad parādīsies nākamais vērsis, mēs ieraudzīsim zirgus un pikadorus — zināt, jātniekus ar pīķiem.»
«Vērsis jau iepriekš ir lemts nāvei,» sacīja Džons Harneds. «Vai ar zirgiem ir tāpat?»
«Zirgiem ir aizsietas acis, tā ka tie neredz vērsi,» paskaidroja Luiss Servaljoss. «Daudzi zirgi ir nogalināti manu acu priekšā. Tas ir varens skats!»
«Es esmu redzējis, kā kauj vērsi,» teica Džons Harneds. «Tagad es redzēšu, kā kauj zirgu, un varbūt pilnīgāk iz- pratīšu šī cēlā sporta veida fineses.»
«Zirgi ir veci,» sacīja Luiss Servaljoss, «tie nekam citam vairs neder.»
«Skaidrs,» sacīja Džons Harneds.
Arēnā izlaida trešo vērsi, un tam pretī iznāca kapadori un pikadori. Viens pikadors nostājās tieši iepretī mūsu ložai. Tiesa, viņa zirgs bija vecs un ribains — kauli un noplukuši āda.
«Jābrīnās, kā tas nabaga kleperis var noturēt jātnieka svaru,» sacīja Džons Harneds. «Un ar ko zirgs apbruņots, lai cīnītos ar vērsi?»
«Zirgs nemaz necīnās ar vērsi,» atkal paskaidroja Luiss Servaljoss.
«Ak tā?» brīnījās Džons Harneds. «Tātad zirgu izved tikai tāpēc, lai to nobadītu? Un tam aizsien acis, lai neredzētu vērsi, kas metas virsū?»
«Tā gluži nav,» es iebildu. «Pikadors ar pīķi neļauj vērsim nobadīt zirguj» «
«Tātad zirgus nobada reti?» vaicāja Džons Harneds.
«Nē,» teica Luiss Servaljoss. «Man Seviļā ir gadījies redzēt, ka vienā dienā nogalina astoņpadsmit zirgu, bet publika trokšņo, pieprasot vēl.»
«Un tie zirgi arī bija ar aizsietām acīm tāpat kā šis?» jautāja Džons Harneds.
«Jā,» atbildēja Luiss Servaljoss.
Pēc tam mēs vairs nerunājām, tikai vērojām cīņu arēnā. Džonam Harnedam iekšā viss vārījās, bet mēs to nemanījām. Vērsis neparko negribēja uzbrukt zirgam. Tas savukārt stāvēja mierīgi un, tā kā bija ar aizsietām acīm, nevarēja redzēt, ka pikadori rīda virsū tam vērsi. Viņi kaitināja vērsi ar apmetņiem un, kad tas metās viņiem virsū, skrēja pie zirgiem un paslēpās aiz tiem. Beidzot vērsis bija pamatīgi saniknots un ieraudzīja savā priekšā zirgu.
«Bet zirgs nezina, zirgs nezina,» Džons Harneds čukstēja it kā pie sevis, neapzinādamies, ka runā skaļi.
Vērsis uzbruka, bet zirgs patiešām neko nezināja, līdz beidzot pikadoram misējās un vērsis pacēla zirgu ar ragiem gaisā. Tas bija apbrīnojami stiprs vērsis. Skatīties uz to bija bauda. Vērsis pasvieda zirgu gaisā, un, kad tas i uz sāniem nokrita zemē, pikadors nolēca no tā un bēga prom, bet kapadori pa to laiku piesaistīja vērša uzmanību sev. Zirgam no vēdera izgāzās iekšas, un tomēr tas iezviegdamies piecēlās kājās. Šis zviedziens galīgi satracināja Džonu Harnedu, un viņš pietrūkās kājās. Es dzirdēju viņu lamājamies pie sevis. Viņš nenolaida acis no zirga, kas, aizvien vēl zviegdams, mēģināja paskriet, bet nogāzās uz muguras un karcināja gaisā kājas. Vērsis vēlreiz metās virsū zirgam un badīja to tik ilgi, kamēr tas bija pagalam.