DŽONS MIEŽAGRAUDS jeb Memuāri par alkoholu
I NODAĻA
Šī ideja man uzradās kādā vēlēšanu dienā. Kalifornijas pēcpusdienas tveicē es no mūsu rančo pa Mēness ieleju biju aizjājis uz mazo ciematiņu, lat nobalsotu «par» vai «pret» sakarā ar dažādiem labojumu projektiem Kali- fornijas štata konstitūcijā. Tā kā diena bija karsta, paguvu iztukšot pāris glāzīšu jau pirms biļetenu iemešanas urnā un vairākas glāzītes izmetu vēl pēc tam. Tad jāju mājās starp rančo vīndārzu pakalniem un paugurainajām ganībām; fermu sasniedzu tieši laikā, lai paspētu vēl iedzert savu malku pirms vakariņām.
— Kā tad tu nobalsoji par sieviešu tiesību vienlīdzību? — Cārrniana apvaicājās.
— Balsoju «par».
Viņa pārsteigumā izsaucās. Jo, jāatzīstas, jaunības dienās es, par spīti savam kaismīgajam demokrātismam, biju sieviešu līdztiesīguma pretinieks. Vēlākajos gados, kjuvis pieļāvīgāks, bez sevišķas sajūsmas samierinājos ar atziņu, ka šī sociālā parādība ir nenovēršama.
— Kālab īsti tu nobalsoji «par»? — Cārrniana taujaja.
Es atbildēju. Atbilde bija gara un plaša. Skaidroju
gluži sašutis. Jo ilgāk klāstīju, jo vairāk iesvēlos sašutumā. (Nē, piedzēries es nebiju. Ne velti manu jājamo zirgu sauc par Dumpinieku. Gribētu redzēt piedzērušo, kurš spētu noturēties tam mugurāl)
Un tomēr — kā labāk pateikt? — es jutos pacilāts, biju lieliskā noskaņojumā, galvā tāda patīkama dūkoņa.
— Tiklīdz sievietes iegūs vēlēšanu tiesības, tās tūdaļ nobalsos par alkohola aizliegumu, — es klāstīju. — Tikai viņas, vienīgi viņas — mūsu sievas, māsas un mātes — būs tās, kas iegrūdīs zārkā Džonu Miežagraudu …
— Bet es domāju, ka tu esi Džona Miežagrauda draugs, — Cārrniana iestarpināja.
— Esmu gan. Tas ir, biju. Nē, neesmu. Nekad neesmu bijis. Kad esam kopā un šķietamies tie labākie draugi, tieši tad esmu viņa lielākais nedraugs. Viņš taču ir meļu karalis. Viņš sludina taisnību un patiesību. Cildenākais ceļabiedrs, ar kuru kopā tu jūties dieviem līdzīgs. Bet viņš taču ir apvienībā ar Ģilteni! Viņa rādītais ceļš ved uz atkailinātu patiesību un uz nāvi. Viņš sniedz gan apskaidrotas atklāsmes, gan neprāta murgus. Viņš ir naidā ar dzīvi un māca aizkapa gudrības. Asiņains slepkava, kas nogalina mūsu jaunatni!
Cārrniana raudzījās manī un acīm redzami netika skaidrībā, kur es šādas domas rāvis.
Es tikai traucu vien tālāk. Kā jau teikts, jutos pacilāts. Manās smadzenēs katra doma bija savā vietā. Katra doma pilnā gatavībā dežurēja pie savas celles durvīm — gluži kā cietumnieks, kas pusnakts stundā gaida uz bēgšanas brīdi. Un katra doma bija vesela atklāsme — skaidra, nepārprotama, pārliecinoša. Alkohols apgaismoja manas smadzenes ar žilbinoši spožu gaismu. Džons Miežagrauds trauktin traucās klāstīt patiesības, gatavs atklāt savus visdziļākos noslēpumus. Bet es biju viņa runasvīrs. Pagājušo dienu atmiņas gūzmām blīda man acu priekšā, tūdaļ kārtodamās glītās rindās — gluži kā karavīri parādes laukumā. Man atlika tikai izvēlēties un paņemt. Es pilnībā pārvaldīju savu domu gaitu, vārdu krājumu un bagātīgo dzīves pieredzi, pratu nekļūdīgi izraudzīties faktus un meistarīgi veidot no tiem kopējo ainu. Tā Džons Miežagrauds māk kārdināt un valdzināt: viņš liek joņot prāta kaprīzēm, čukst priekšā nojausmas par liktenīgām patiesībām, ievij krāšņi zaigojošas iztēles ainas cilvēka ikdienas pelēcībā.
Attēloju Cārmianai savu dzīves gaitu un izskaidroju sava rakstura izveidošanos. Alkoholisms man nav iedzimts. Sākotnēji man nebija nekādas organiskas tieksmes pēc alkohola. Sinī ziņā mana attīstība ir pilnīgi normāla. Kāre pēc dzeršanas iegūta vēlāk. Iegūta ar mokām un ciešanām. Sākumā degvīns man šķita šausmīgi pretīgs, daudz šķebīgāks par jebkurām dakteru zālēm. Pat tagad vēl neciešu tā garšu. Dzeru tikai reibuma pēc. Bet laikā no piecu gadu vecuma līdz divdesmit pieciem gadiem vēl nebiju iemācījies kārot pēc šī reibuma. Divdesmit gadu biju spiests ar grūtībām radināties, lai organisms pārvarētu pretīgumu pret degvīnu un lai es no tiesas sāktu kārot pēc alkohola.
Īsumā pārstāstīju par savām pirmajām saskarēm ar reibinošiem dzērieniem, attēloju, kā pārcietu pirmās paģiras, un atkārtoti uzsvēru faktoru, kas mani arī pēdīgi pievārēja, — proti, ka alkohols allaž bijis viegli pieejams. Un ne tikai viegli pieejams — ikviena izprieca manā jaunības attīstības posmā dzītin dzina uz to. Vienalga, vai biju avīžu zēns ielās, jūrnieks, zeltracis, svešu zemju klaiņo- tājs, ikreiz, kur vien vīri sanāca kopā, lai aprunātos, pajokotos, palielītos, paspēkotos, vārdu sakot, atpūstos, aizmirstot nogurdinošo dienu un nakšu nomācošos pūliņus, — ikreiz tie sanāca kopā pie glāzes. Krogs arvien bija sadraudzības vieta. Ļaudis pulcējās krogā, gluži kā aizvēstures posma cilvēki mēdza salasīties ap ugunskuru midzeņa vai alas priekšā.
Atgādināju Cārmianai Klusā okeāna dienvidu salu laivu būdas, kurās viņai tika liegts ieiet, jo tajās pinkainie cilvēkēdāji mēdza nošķirties no cilts sievietēm, lai dzīrotu un dzertu paši vien; viņiem šīs būdas bija svētums, sievietēm — tabu, kura pārkāpšana draudēja ar nāvi. Arī man jaunības gados krogs līdzēja izbēgt no sieviešu sīkumainās aizgādnības un nokļūt plašajā, brīvajā vīru pasaulē. Visi ceļi veda uz krogu. Tūkstoši romantikas un dēku ceļu satecēja krogā un no turienes pašķīrās pa visu tālo pasauli.
— Galvenais ir un paliek tas, — es nobeidzu savu sprediķi, — ka dziņu pēct alkohola manī atraisīja tieši šis fakts: degvīns arvien bija pieejams. Nemaz nekāroju pēc tā. Pat smējos par to. Bet te nu es galu galā esmu — nelabojams dzērājs. Divdesmit gadu pagāja, kamēr pieradinājos dzert, un vēl desmit gadu man vajadzēja, lai sāktu kārot pēc dzeršanas. Taču šīs kāres apmierināšana neved ne pie kā laba. Pēc dabas esmu miermīlīgs un jautrs cilvēks. Bet, staigādams kopā ār Džonu Miežagraudu, izciešu visas pesimisma elles mocības.