— Tajos ledus ūdeņos tak nav iespējams peldēt, — harpūnists man biedriski skaidroja. — Pēc minūtes būsi sarauts čokurā un noiesi dibenā. Ja valis sadauza laivu, tad pirmām kārtām jāuzmetas ar vēderu šķērsām pār airi, lai varētu turēties virs ūdens, kad aukstums raus čokurā.
— Skaidra lieta, — es atteicu, pateicīgi palocīdams galvu, ar tādu izskatu, it kā es katrā ziņā būtu nolēmis doties vaļu medībās un noteikti atradīšos sadauzītā laivā kaut kur Ziemeļu Ledus okeānā. Un es tik tiešām iegaumēju viņa padomu kā visvērtīgāko informāciju un noglabāju to kādā smadzeņu krociņā, kur tā glabājas vēl līdz šai dienai.
Pats jau no sākuma līdzi runāt nespēju. Debestiņ! Man taču tikai četrpadsmit, un savu mūžu neesmu izbraucis okeānā! Varēju tikai klausīties abu jūras vilku valodās un pierādīt savu vīra dūšu, centīgi dzerot savu porciju līdz ar viņiem — glāzi pēc glāzes.
Reibums lika sevi manīt; Skotija un harpūnista runāšana piepildīja «Dīkdieņa» šauro kajīti un šalkoja caur manām smadzenēm gluži kā brāzmainas brīva vēja sīpas, un es jau iztēlē izdzīvoju nākamos gadus, aijādamies sapņos par neskaitāmām dēkām plašajā, trauksmainajā, brīnišķīgajā pasaulē.
Nu bijām pilnīgi atkusuši. Izzuduši aizspriedumi un biklums. Šķitāmies cits citam pazīstami jau nezin cik ilgi un nosolījāmies nākamībā vēl garus gadus kopīgi kuģot pa jūrām. Harpūnists gaudās par savām neveiksmēm un slepenajiem netikumiem. Skotijs lēja gaužas asaras par savu nabaga māmuļu Edinburgā, — vecā dāma cēlusies no aristokrātiskas dzimtas, viņš apgalvoja, bet tagad nokļuvusi trūcīgos apstākļos un tikai knapinādamās sagrabinājusi paprāvo summu, kas bijusi maksājama rēderim par viņa apmācību uz kuģa; māmuļas dārgākais sapnis esot bijis redzēt dēlu kļūstam par tirdzniecības flotes virsnieku un džentlmeni, bet viņš lauzis tās sirdi, Austrālijā aizbēgdams no kuģa un piemunsturē- dams uz cita kuģa par vienkāršu matrozi. Skotijs savus vārdus varēja pierādīt. Viņš izvilka mātes pēdējo — žēlabu pilno vēstuli no kabatas un šņukstēdams nolasīja mums to priekšā. Mēs ar harpūnistu raudājām viņam līdzi un apzvērējāmies, ka visi trīs kopīgi brauksim uz vaļu mednieka «Zelta bedre», sakrāsim krietnu naudas žūksni un tāpat visi kopā dosimies svētceļojumā uz Edin- burgu, lai noliktu mūsu bagātību mīļās māmuļas klēpī.
Tā kā Džons Miežagrauds bija sakaitējis manas smadzenes, izkausējis manu atturību, atmiekšķējis manu biklumu, runādams caur mani, kopā ar mani un manā vietā — gluži kā kāds dvīņubrālis vai mans otrais «es», tad arī es pacēlu balsi, lai padižotos ar savām vīrišķīgajām dēkām, un sīki*, plātīgi un ilgi klāstīju, kā tiku braucis pāri Sanfrancisko līcim savā vaļējā laivelē, dienvidrietumu vētrai aurojot, kad pat šoneru matroži apšaubīja, vai es to spēšot. Tālāk es — jeb Džons Miežagrauds, kas ir viens un tas pats, — skaidroju Skotijam, ka viņš gan ir dziļjūras matrozis un, jādomā, smalki pazīst vispēdīgo tauvas galu uz lielajiem tālbraucēju kuģiem, bet, ja runā par burāšanu mazā laiviņā, tad tur es viņam esmu tālu priekšā un, ja mēs sacenstos braukšanā, es savā laivelē varētu mest lokus ap viņa laivu.
īstenībā šī plātīgā un lielīgā runāšana bija tīra patiesība. Būtu man piemitusi parastā atturība un mērenība, es neuzdrīkstētos atklāt Skotijam, kādās domās esmu par viņa spējām mazlaivu burāšanā. Bet tāds nu reiz ir Džona Miežagrauda paņēmiens — viņš padara cilvēkam mēli vaļīgu un liek izpļāpāt visas slepenās domas.
Skotijs — jeb Džons Miežagrauds vai arī tie abi kopā —, protams, apvainojās par maniem aizrādījumiem. Bet es jau ar neesmu memļa. Varu iekaustīt jebkuru dezertējušu matrozi, lai arī viņam septiņpadsmit gadu! Mēs ar Skotiju lamājāmies un ārdījāmies kā kauslīgi gailēni, līdz harpūnists salēja glāzēs jaunas degvīna porcijas, lai atvieglotu mums izlīgšanu. To mēs arī izdarījām, cieši apskāvuši viens otram kaklu un dedzīgi apliecinādami mūžīgu draudzību, — nu gluži tāpat kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju toreiz Sanmateo rančo virtuvē, man ienāca prātā. To atcerējies, atskārtu, ka nu pēdīgi esmu kļuvis īsts vīrs — kaut arī nieka četrpadsmit gadus vecs —, tikpat dūšīgs kā tie divi plecīgie tēvaiņi, kas bija ķīvējušies un salīguši mieru tajā ievērības cienīgajā sen pagājušās svētdienas rītā.
Tobrīd mums bija pienācis dziedamais laiks, un es centos piebalsot Skotijam ar harpūnistu, raudams līdzi pa frāzei no viņu uzsāktajām jūrnieku dziesmām. Šeit, «Dīkdieņa» kajītē, es pirmo reizi dzirdēju tādas dziesmas kā «Lai vēji pūš!», «Lido mākoņi» un «Viskiju, Džonnij, viskiju!». Ai, cik tas bija lieliskil Man šķita, ka sāku aptvert dzīves jēgu. Te nav vietas pelēcībai, te nav ne Ok- lendas estuāra, ne nogurdinošu reisu ar avīžu saini gar parādes durvīm vai ar ledus izvadātāja vezumu, nav arī nekādas ķegļu statīšanas. Man pieder pasaule, visas takas klājas man zem kājām — tā Džons Miežagrauds mānija manu fantāziju, ļaudams jau šobrīd izbaudīt dēkaino dzīvi, pēc kādas ilgojos.
Mēs nebijām ikdienišķi cilvēki. Mēs bijām trīs apskurbusi jauni dievi — neticami viedi, žilbinoši talantīgi un neierobežoti vareni. Ak, — to varu apliecināt arī šodien, pēc daudziem gadiem, — ja Džons Miežagrauds spētu noturēt cilvēku šādās pacilātības augstienēs, es ne brīdi savā mūžā negribētu būt skaidrā. Bet šinī pasaulē nekas netiek dots par velti. Par visu jāsamaksā pēc dzelžainas likmes: ik spēka uzplūdu līdzsvaro vārguma brīdis, pēc entuziasma nāk depresija; ja mirkli esi šķities dieviem līdzīgs, pēc tam tevi nogāzīs dubļos kā rāpuli. Ikviens aizraujošas laimes mirklis, ko izdevies sasniegt garum garās dzīves laikā, tev jāatlīdzina ar augļu augļiem, — proti, tas saīsina tavu mūžu.