Sasprindzinājums nekad nevar būt ilgstošs — tāpat kā uguni nevar apvienot ar ūdeni, tas ir dabas likums. Tie iznīcina viens otru, tie nespēj eksistēt kopīgi. Džons Miežagrauds — lai kāds pārdabisks mags viņš varētu likties —, tāpat kā mēs, mirstīgie, ir pakļauts dzīvās dabas organiskajiem noteikumiem. Par ikvienu nervu maraton- skrējienu mums ir jāsamaksā, un pat Džons Miežagrauds nav spējīgs atvairīt šo taisnīgo maksājumu. Viņš var novest mūs līdz garīgās pacilātības augstienēm, bet noturēt mūs tur viņš nespēj, citādi jau mēs visi būtu kļuvuši viņa pielūdzēji. Bet tie, kas ir pieludzeji, tad arī maksā par trakulīgo deju, kādu spēlē Džons Miežagrauds.
Visas šīs atziņas man nākušas no vēlākās pieredzes, šādas gudrības ne prātā nenāca četrpadsmitgadīgajam puišelim, kas sēdēja «Dīkdieņa» kajītē starp harpūnistu un matrozi, kārīgi ieelpodams jūrnieku virsdrēbju miklo dvaku, un korī dziedāja līdz ar citiem: «Jeņķu kuģis peld pa upi — sarauj, puiši, sarauj!»
Nu jau bijām kļuvuši raudulīgi, visi runājām un bļāvām reizē. Man ir izturīgs organisms, un mans kuņģis spētu sagremot pat vecus dzelžus, tālab es vēl pilnā sparā turpināju savu maratonskrējienu, bet Skotijs jau sāka gurt un sašļukt. Viņa runa kļuva nesakarīga. Puisis minstinā- jās pēc vārdiem, nevarēja tos atķert, bet tos pašus, kurus sameklēja, viņa lūpas nemācēja izrunāt. Alkohola saindētā apziņa sāka dzist. Acis kļuva nespodras, un viņa skatiens vērtās tikpat stulbs kā nesakarīgā valoda. Līdz ar apziņas dzišanu gļēvi saļuma arī seja un augums. (Cilvēks taču nespēj nosēdēt taisni bez gribasspēka līdzdalības.) Skotija apreibušās smadzenes vairs nejaudāja kontrolēt muskuļus. Viņš nevaldīja pār savām kustībām. Mēģināja iedzert vēl malku viskija, bet glāze izšļuka no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Tad, man par lielu pārsteigumu, viņš rūgti apraudājās, atmuguriski iegāzās kādā kojā un acumirklī sāka krākt dziļā miegā.
Mēs ar harpūnistu turpinājām iemest, augstprātīgi smīkņādami par Skotija ķibeli. Pēdējo blašķi izsūcām divatā, Skotija 'ritmisko gārdzienu pavadībā. Pēc tam no- lūza arī harpūnists un ievēlās savā kojā, un nu es, neuzvarētais, paliku viens kaujas laukā.
Jutos šausmīgi lepns, un Džons Miežagrauds lepojās līdz ar mani. Es spēju panest dzeršanu! Esmu īsts vīrs. Divus vīrus esmu nodzēris no kājas — glāzi pa glāzei, bet pats vēl stalti turos uz abām kājām, dodamies uz kuģa klāja, lai ievilktu svaigu gaisu izsvilinātajās plaušās. Žūpodams uz «Dīkdieņa», es arī atklāju, cik lieliski mans kuņģis un smadzenes spēj panest alkoholu, — ar šo atklāsmi lepojos vēl daudzus gadus, līdz pēdīgi nācās atzīt, ka tas ir liels posts. Vislaimīgākais ir cilvēks, kas nespēj panest vairāk par dažām glāzītēm alkohola, lai nesaindētos. Visnelaimīgākais — tas, kurš spēj turēt daudzus kausus, neko uz āru neizrādīdams, tas, kuram nepieciešami neskaitāmi kausi, lai sasniegtu attiecīgo reibuma pakāpi.
Kad vienatnē biju uztrausies uz «Dīkdieņa» klāja, saule patlaban slīga aiz apvāršņa. Lejā, kajītē, guļvietu bija gana. Man nebūtu vajadzības doties mājup. Taču es kāroju pats sev parādīt, kas es par vīru. Pakaļgalā piesieta šūpojās mana laivele. Spēcīgā bēguma pēdējie viļņi strauji plūda ārā pa estuāra izeju pretī okeāna brīzei, kuras ātrums bija četrdesmit jūdžu stundā. Es skaidri saskatīju stāvos, krēpjainos viļņus, to atstarpēs un pat cauri tiem varēja redzēt bēguma straumes plūsmu.
Uzvilku buru, atraisīju tauvu, apsēdos savā vietā pie stūres, saņēmu rokās šotes un stūrēju šķērsām pāri estu- āram. Laiva sasvērās uz sāniem un sāka spēcīgi zvalstīties. Šļakatas šķīda uz visām pusēm. Es biju sajūsmas kalngalos. Burādams pilnā rīklē dziedāju «Lai vēji pūš». Vairs nebiju četrpadsmit gadu zeņķis, kas velk vienmuļu dzīvīti nez kādā tur miegainā Oklendas pilsētelē. Es biju īsts vīrs, es biju dievs, man pakļāvās pat elementi, kad es tiem diktēju savu gribu.
Plūdmaiņas bija beigušās. Kādas simt pēdas plata šķidru dūņu josla šķīra laivu piestātni no brīva ūdens. Ievilku laivas ķīli, ar pilnu sparu iebraucu dūņu joslā, tad nolaidu buru un, nostājies priekšgalā, sāku virzīt laivu ar irkli, kā jau to bieži tiku darījis bēguma laikā. Tieši šai momentā es spēcīgi noreibu. Zaudēju līdzsvaru un uz galvas iegāzos dūņu žurgā. Kad atkal biju uzķe- purojies kājās, viscaur nošķiedies ar gļotām, man no rokām tecēja asinis, jo biju apdauzījis tās pie gliemežiem apauguša stabiņa, un tikai tad pirmo reizi apjēdzu, ka esmu pamatīgi pilnā. Bet kas par to? Viņpus estuāra divi braši jūrnieki nesamaņā sūt savās kojās — un es tos dzeršanā esmu pārspējis. Nu reiz es esmu vīrs! Vēl arvien turos kājās, lai arī līdz ceļgaliem dūņās. Tikt laivā atpakaļ es pat nemēģināju. Bridu pa dūņu ķelsi, stumdams laivu sev pa priekšu, un ķērcu brašu dziesmu — lai visa pasaule dzird, kas es par vīru!
Par visu to dabūju bargi samaksāt. Vairākas dienas nogulēju slims, gaužām slims, un rokas no gliemežvāku skrāpējumiem bija sāpīgi iekaisušas. Kādu nedēļu it neko nevarēju strādāt ar rokām, apģērbties un noģērbties bija tīrā mocība.
Nozvērējos: «Nekad vairs!» Tas nav to vērts. Maksa ir pārāk barga. Morāli pārmetumi mani nemocīja. Mans riebums bija tīri fizioloģisks. Lai cik jauki ir pacilātā reibuma brīži, tie nav vērts vēlāko sāpju un mocību stundu. Kad atkal atsāku izbraucienus laivā, «Dīkdienim» metu līkumu. Braukāju pa estuāra pretējo malu, lai nenāktu tam ne tuvumā. Skotijs bija pazudis. Harpūnists gan vēl mitinājās turpat, bet no viņa es vairījos. Reiz, kad viņš laivā piebrauca pie piestātnes, es paslēpos šķūnī, lai negadītos viņam acīs. Baidījos, ka tikai atkal neaicina uz iedzeršanu, un, kas zina, varbūt viņam viskija blašķe ir pat kabatā.