Un tomēr — te jau izpaužas Džona Miežagrauda maģiskā vara — tās dienas dzīres uz «Dīkdieņa» bija spilgta epizode manu dienu monotonajā ritējumā. Tā dziji iespiedās atmiņā. Domas nemitīgi rosījās ap šo notikumu. Atcerējos katru sīkumu un it kā pārdzīvoju tos vēl un vēlreiz. Galu galā nu reiz biju dabūjis ieskatīties vīru uzvedības sarežģītajā mehānismā. Biju redzējis Skotiju raudam par savu mazvērtību un par savas māmuļas — augstdzimušas Edinburgas dāmas bēdīgo likteni. Harpūnists tika izstāstījies par sevi zilus brīnumus. Biju saklausījies miljoniem vilinošu, kārdinošu norādījumu uz pasauli, kāda plešas aiz manas sīkās pasaulītes robežām, un tai es jutos ne mazāk piemērots kā abi puiši, ar kuriem kopā žūpoju. Biju dabūjis ieskatīties cilvēku dvēselēs. Biju dabūjis ieskatījies pats savā dvēselē un atklājis tajā neapjaustas iespējas.
Jā, šī diena pacēlās pāri visām citām. Tā bija īpaša diena. Atmiņas par to bija kā iededzinātas manās smadzenēs. Maksa tomēr bija pārāk augsta. Es nevēlējos piedalīties šai spēlē un pēc tam maksāt, labāk atgriezties pie «lielgaballodēm» un īrisu plāksnītēm. Veselīgais, normālais ķermenis dzina mani projām no alkohola. Šī manta man nederēja. Tā bija man pretīga. Taču, par spīti visam, apstākļi nemitīgi virzīja mani pretī Džonam Miežagraudam, atkal un atkal tie mani vedināja uz viņa takas, līdz pēdīgi pēc ilgiem gadiem pienāks laiks, kad es pats meklēšu Džonu Miežagraudu, kur tik vien sanāks kopā vairāki cilvēki, — meklēšu un līksmi apsveikšu viņu kā labdari un draugu. Un tomēr nepārtraukti nīdīšu un neieredzēšu viņu. Jā, Džons Miežagrauds ir dīvains draugs.
VII NODAĻA
Man bija tikko apritējuši piecpadsmit gadi, bet es jau garas stundas strādāju konservu fabrikā. Mēnesi pēc mēneša mana visīsākā darbadiena ilga desmit stundu. Ja tiešā darbā pie mašīnas pavadītām desmit stundām pieskaita stundu pusdienas pārtraukuma, kājošanu uz darbu un nākšanu mājup no tā, rītos piecelšanos, apģērbšanos un brokastis, vakaros paēšanu, noģērbšanos un došanos gulēt, tad no divdesmit četrām vairāk arī neatliek kā tieši tās deviņas stundas, kas veselam pusaudzim nepieciešamas miegam. Kad biju jau ielīdis gultā, bet acis vēl neslēdza miegs, no šīm deviņām stundām pamanījos nočiept kādu brītiņu lasīšanai.
Tomēr dažu labu vakaru no darba netiku vaļā agrāk kā pusnaktī. Bija gadījumi, kad strādāju astoņpadsmit un divdesmit stundu bez pārtraukuma. Vienreiz dabūju nostrādāt pie mašīnas trīsdesmit sešas stundas pēc kārtas. Un bija bezgala ilgas nedēļas, kad darbs man beidzās ap vienpadsmitiem, mājās un gultā tiku pusvienos naktī, bet pussēšos mani modināja — celties, paēst, steigties uz darbu un jau stāvēt pie mašīnas, kad septiņos pūtīs fabrikas svilpe.
Te nu ne brītiņa nevarēju nočiept savu mīļoto grāmatu lasīšanai. Jāprasa, kāds gan Džonam Miežagraudam varētu būt sakars ar piecpadsmitgadīga zēna saspringto, stoicisko pārpūli. Bet sakars bija visciešākais un tiešākais. Tūlīt paskaidrošu. Es toreiz vaicāju pats sev: vai tad tā ir dzīves jēga — būt darbalopam? Oklendā nevienam zirgam nebija jāstrādā tik garas stundas kā man. Ja to sauc par dzīvi, tad tādu nav iespējams mīlēt. Atcerējos savu laiviņu, kas tagad bezdarbīgi gulēja piestātnē un pamazām apauga ar gliemežiem; atcerējos vēju, kas ik dienas pūš pār līci, saullēktus un saulrietus, ko nu vairs nedabūju pat redzēt; atcerējos, kā sāļais gaiss dzel- dina nāsis un kā sāļais ūdens dzeldina miesu, kad tu pārlec pār laivas bortu; atcerējos, cik pasaulē daudz skaistuma, brīnumu un aizrautīgu pārdzīvojumu, kas man tagad liegti. Zināju tikai vienu vienīgu iespēju, kā izbēgt no nāvējošā, trulā darba pūliņa. Jādodas ārā uz jūras. Jāpelna savs maizes rieciens uz ūdeņiem. Taču ūdeņu ceļš neatvairāmi ved pie Džona Miežagrauda, tikai es to vēl nezināju. Kad pēdīgi uzzināju, man tomēr pietika dūšas negriezties vairs atpakaļ pie mašinas dar- balopa jūgā.
Kāroju būt tur, kur pūš dēku pilni vēji. Bet dēku pilnie vēji pūta austerpirātu vienmastnieku burās un dzina tos pāri Sanfrancisko licim — uz naksnīgiem sirojumiem austeru sēkļos un rītausmā atpakaļ uz pilsētas tirgus vietu aiz laivu piestātnēm, kur saradās iepirkties sīktirgotāji un krodzinieki. Ikviens šāds reiss uz austeru sēkļiem skaitās krimināls pārkāpums. Sods — Valsts cietums, strīpainais kamzolis, soļošana arestantu ierindā. Bet kas par to? Tie, kas valkā strīpainos kamzoļus, strādā īsāku darbadienu nekā es pie savas mašīnas. Pie tam nesalīdzināmi romantiskāk man šķita būt austerpirātam vai cietumniekam nekā mašīnas vergam. Bet pāri visam un cauri visam manā kūsājošās jaunības trauksmē šalkoja alkas pēc romantikas un piedzīvojumiem.
Tālab es devos pie mammiņas Džennijas — savas zīdītājas, kas mani maziņu bija barojusi no savas melnās krūts. Viņa dzīvoja pārtikušāk nekā manējie. Kopa slimniekus, salīgdama- uz nedēļām, un labi nopelnīja. Vai viņa nebūtu ar mieru aizdot naudu savam «baltajam dēlēnam»? Vai būtu ar mieru! «Ņem kaut visu, cik man ir!»
Tad es sameklēju austerpirātu Franču Frenku, kurš, kā biju dzirdējis, taisoties pārdot savu vienmastnieku «Plītnieks». Burinieks gulēja uz enkura estuāra Alamedas pusē, netālu no Vebsterstrītas tilta, un kajītē es atradu sēžam viesus, kurus Frenks cienāja ar vīnu. Lai pārrunātu darījumus, viņš iļznāca uz klāja. Jā, šis esot gatavs pārdot kuģi. Bet šodien svētdiena. Bez tam šim esot ciemiņi. Rīt viņš izrakstīšot pirkšanas-pārdošanas līgumu, un es tūdaļ varēšot pārņemt savu pirkumu. Bet tagad lai kāpjot lejā un iepazīstoties ar šā draugiem. Kajītē sēdēja divas māsas — Meimija un Tesa līdz ar savu godadāmu misis Hedliju, tad vēl austerpirāts Viskija Bobs, sešpadsmit gadu jauneklis, un Zirneklis Hīlijs — gadus divdesmit vecs melnūsainis, īsts ostasžurka. Meimija, kas Zirneklim iznāca brāļameita, tika dēvēta par Austerpirātu karalieni un pirātu dzīrēs sēdināta goda vietā. Franču Frenks bija Meimijā iemīlējies — to gan es toreiz vēl nezināju —, bet šī kategoriski atteicās precēties ar viņu.