Lai atzīmētu mūsu darījumu, Franču Frenks no lielas, appītas pudeles ielēja man tējglāzi sarkanvīna. Tūdaļ man prātā iešāvās sarkanvīns, ko toreiz dzēru itāliešu rančo, un es iekšēji nodrebinājos. Viskijs vai alus gluži tik pretīgi neliktos. Bet uz mani raudzījās Austerpirātu karaliene, turēdama rokā pusizdzertu glāzi. Man arī bija savs lepnums. Kaut tikai piecpadsmitgadīgs, nevaru taču izrādīties mazāk vīra vērts kā viņa! Bez tam te vēl sēdēja viņas māsa un misis Hedlija, un jaunais austerpirāts, un ūsainais ostasžurka — un visiem bija glāzes rokā. Vai es kāds pienapuika? Nē, tūkstoškārt nē — un kaut vai tūkstoš glāžu būtu jāizdzer! Iztukšoju lielo glāzi ar vīra cienīgu metienu. Franču Frenks bija sajūsmināts par mūsu tirdzniecisko darījumu, ko es biju jau nostiprinājis ar rokasnaudu — zelta divdesmit dolāru monētu. Viņš atkal ielēja visiem vīnu. Biju jau izmēģinājis, cik spēj turēt mana galva un kuņģis, un nospriedu, ka mērena iedzeršana mani uz nedēļu nesaindēs. Varu panest ne mazāk kā viņi, kas pie tam jau labu laiku metuši.
Sākām dziedāt. Zirneklis nodziedāja «Bostonas kramplaužus» un «Melno Lulū», Karaliene — «Putniņš būt vēlējos», bet viņas māsa Tesa — «Jel nedari pāri manai meitiņai». Jautrība aši pieņēmās un kļuva vētraina. Es atklāju, ka var arī neizdzert katru glāzi, jo neviens neko nevēroja un neuzmanīja. Tāpēc, stāvēdams uz trapa, tā ka galva un pleci rēgojās ārpusē,'un turēdams glāzi rokā, es vīnu varēju vienkārši izliet pār bortu.
Pie sevis spriedu apmēram šādi: tāda nu reiz ir šo cilvēku dīvainība — viņiem garšo šitāds riebīgs vīns. Lai būtu tā! Par viņu gaumi neiešu stridēties. Saskaņā ar viņu dīvainajiem uzskatiem esmu spiests pierādīt savu vīrestību, izliekoties, ka man arī garšo vīns. Labi. Izlik- šos. Tomēr dzeršu tik maz, cik vien varēšu.
Karaliene sāka ap mani lakstoties — kā nekā jauns rekrūtis austerpirātu flotē, pie tam nevis vienkāršs matrozis, bet saimnieks un kuģa īpašnieks. Viņa uzkāpa uz klāja paelpot svaigu gaisu un mani aizvilka sev līdzi. Viņa, protams, zināja to, par ko man nebija ne jausmas, — kā Franču Frenks lejā kajītē ārdās greizsirdības lēkmē. Iznāca arī Tesa un atsēdās uz kajītes virsbūves jumta, tad izlīda Zirneklis ar Bobu, vispēdīgi misis Hedlija un Franču Frenks. Tā mēs sēdējām uz klāja, turēdami glāzes rokā, un tik dziedājām, kamēr milzīgā pī- teņa pudele ceļoja apkārt. Es biju vienīgais tiešām skaidrais cilvēks šai kompānijā.
Par visu notiekošo biju tādā sajūsmā, kādu gan nespēja izbaudīt neviens no viņiem. Šajā bohēmiskajā atmosfērā pats no sevis radās salīdzinājums starp manu šodienu un vakardienu, kad es stāvēju pie mašīnas sasmakušajā, pieelpotajā gaisā, atkal un atkal visātrākajā tempā bez gala atkārtodams mehānisku kustību sēriju. Bet šobrīd es te sēdēju ar glāzi rokā, draudzīgi biedriskās attiecībās ar austeru pirātiem — dēkaiņiem, kas negribēja būt sīkmanīgās ikdienas vergi, kas kāpa pari visiem aizžogiem un uzšķaudīja likumiem, jo savu dzīvību un brīvību viņi turēja paši savās rokās. Tomēr vienīgi Džona Miežagrauda starpniecība man bija Jāvusi bez bikluma un bažām piebiedroties šim atbrīvoto dvēseļu pulciņam.
Pievakara brīze ievējoja sāļo jūras dvesmu manās plaušās un savirmoja viļņus estuāra vidū. Brīzei pa priekšu, gluži kā ierindā, rāju pie rājas traucās vairāki plakanķīļa šoneri, dobji svilpdami, lai paceļ nolaižamo tiltu. Mums garām tusnīja velkoņi ar sarkaniem skursteņiem, sašūpodami «Plītnieku» savos ķīļūdens viļņos. No ostas noliktavām tauvā vilka uz jūru baržu ar cukura kravu. Saules stari mirguļoja virmainajos vilnīšos, un dzīve bija lieliska. Zirneklis dziedāja:
Eijā, Lulū, melnā Lulū, mīļotā,
Kur tik ilgi pazudusi neziņā?
Cietumā sēdēju,
Draudziņu gaidīju:
Atnāks vai neatnāks, izpirks vai ne?
Pati dumpīguma, dēkainības, romantikas esence visā krāšņumā pludoja pār mani — tā slēpa sevī visu, kas aizliegts un tālab kļuvis izaicinoši lielisks. Nu es skaidri zināju, ka rītu vairs neatgriezīšos pie mašīnas konservu fabrikā. Rītu es jau būšu austerpirāts — brīvs jūras laupītājs, cik nu tas iespējams mūsu gadsimtā un Sanfrancisko līča ūdeņos. Zirneklis jau bija devis savu piekrišanu braukt man līdzi — viņš vienā personā pārstāvēs visu komandu un izpildīs pat koka pienākumus, kamēr es rīkošos uz klāja. No rītiem mēs apgādāsim pārtiku un ūdeni, uzvilksim lielo grotburu (zem tik milzīga audekla gabala man nekad vairs nav gadījies braukt pa jūrām), tad līdz ar pirmo jūras brīzi un pēdējo bēguma vilni izbrauksim no estuāra. Pēc tam atlaidīsim šotes un, sākoties paisumam, pa Sanfrancisko līci laidīsim pāri uz
Asparagu salām, kur izmetīsim enkuru vairākas jūdzes no krasta. Un pēdīgi piepildīsies mans sapnis: es varēšu nakšņot uz ūdeņiem. Un nākamajā rītā es pamodīšos uz ūdeņiem, un visas manas turpmākās dienas un naktis paies uz ūdeņiem .. „