Nē, no pasakainās dzīves uz ūdeņiem mani neaizbaidīs arī fakts, ka jūrniekiem piemīt dīvainā un izšķērdīgā kāre pēc alus, vīna un viskija. Varbūt viņu priekšstatos par laimi ietilpst arī jocīgā vēlēšanās redzēt mani dzeram? Ja viņi par vari pirks šo dziru un uzspiedīs to man, nu, tad es arī dzeršu. Tā būs cena, ko maksāšu par tiesībām atrasties viņu pulkā. Man taču nav jāpiedzeras. Nepiedzē- ros arī to svētdienas pēcpusdienu, kad gatavojos pirkt «Plītnieku», kaut gan pārējie itin visi bija pilnā. Lai notiek — tā rīkošos arī turpmāk: dzeršu, lai sagādātu citiem prieku redzēt mani dzeram, bet sargāšos piedzerties,
IX NODAĻA
Dzīve starp austerpirātiem pakāpeniski vien radināja mani pie dzeršanas, tomēr īstā žūpošana sākās pēkšņi, turklāt nevis aiz kāres pēc alkohola, bet gan aiz pārliecības, kas radās pēc dažiem apsvērumiem.
Jo dziļāk iepazinu šo dzīvi, jo vairāk tā mani valdzināja. Nekad neaizmirsīšu saviļņojumu, kādu pārdzīvoju, pirmo vakaru piedalīdamies kopējā sirojumā. Toreiz visi bijām sapulcējušies uz «Enijas» borta — tur bija gan raupji vīri, plecīgi un bezbailīgi, gan sīkās, biklās ostas- žurkas; daudzi no tiem — izbijuši cietumnieki, bet visi kā viens — likuma ienaidnieki un līdz ar to cietuma kandidāti; viņi valkāja garos zābakus un jūrnieku ģērbu, runāja aizsmakušās, klusinātās balsīs, bet Lielajam Džor- džam aiz jostas rēgojās revolveri, liecinādami, ka šis vīrs jokus neprot.
Ak jā, tagad, lūkodamies atpakaļ, es saprotu, ka šis pasākums bija negodīgs un aplams. Taču tajās dienās, kad sāku tuvāk iepazīties un iedraudzēties ar Džonu Mieža- graudu, es atpakaļ nelūkojos. Dzīve pirātu vidū likās jauka un aizraujoša, jo nu es pats dabūju piedalīties dēkās, par kādām līdz šim tiku vienīgi lasījis grāmatās.
Nelsons (iedēvēts par Jauno Skrāpi, lai atšķirtu no viņa tēva — Vecā Skrāpja) kopīgi ar Gliemi burāja uz «Ziemeļbrieža». Gliemis bija izslavēts pārgalvis, bet Nelsons — galīgi nevaldāms trakulis. Viņam bija divdesmit gadu un augums kā Herkulesam. Kad dažus gadus vēlāk Nelsonu Benišijā nošāva, kriminālizmeklētājs izteicies, ka tik platplecainu vīru šis vēl savu mūžu neesot redzējis noguldītu uz dēļiem.
, Nelsons neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tēvs viņu kopš mazām dienām bija «audzinājis» uz Sanfrancisko līča ūdeņiem, un kuģi bija viņa īstā mājvieta. Puiša spēks bija taisni apbrīnojams, un gar visu ostmalu viņu daudzināja par nežēlīgu dūres varoni. Nelsonam šad tad mēdza uzkrist traka niknuma lēkmes, un tad viņš plosījās kā ārprātā. Es viņu iepazinu savā pirmajā burājumā ar «Plītnieku» — dabūju redzēt, kā viņš krietnā vētrā stūrē savu «Ziemeļbriedi» mums riņķī un apkārt, zvejodams austeres, kamēr mēs, pārējie, gulējām uz diviem enkuriem, baidīdamies pat tuvoties krastam.
Nelsons bija vīrs ko vērts, un es, protams, kļuvu varen lepns, kad viņš reiz mani uzrunāja netālu no traktiera «Pēdējā šanse». Bet varat gan iedomāties, ka es vai plīšu aiz lepnības, kad viņš tūdaļ uzaicināja mani iet iekšā un uzņemt uz krūti. Mēs abi stāvējām pie letes, dzērām pa kausam alus un risinājām vīru valodas par austerēm, par laivām un mīklaino gadījumu ar «Eniju» — kāds bija ielaidis tās grotburā skrošu lādiņu.
Mēs tērzējām un ilgi kavējāmies pie letes. Šī kavēšanās mani mulsināja. Alus kausu taču esam izdzēruši! Bet vai es varu uzdrīkstēties pirmais ierunāties par aiziešanu, ja diženais Nelsons vēlas palikt un balstīties pret leti? Man par lielu pārsteigumu, pēc dažām minūtēm viņš uzaicināja ieraut vēl pa vienam, ko mēs arī izdarījām. Tad runājāmies atkal, bet Nelsons pat negrasījās pamest traktieri.
Pacietieties ar mani, tūdaļ izskaidrošu jums savu domu gaitu un savu neziņu. Vispirms, ārkārtīgi lepojos, ka varu atrasties kopā ar Nelsonu — visslavenāko no austerpirā- tiem un Sanfrancisko līča dēkaiņiem. Manām kuņģa gļotādām par postu, Nelsonam piemīt dīvains rakstura untums — viņam sagādā patiku cienāt mani ar alu. Man nav ne mazākās kāres pēc alus, bet tāpēc vien, ka man tas negaršo un netīk tā sekas, es taču neiešu atteikties no godpilnās Nelsona sabiedrības. Viņam vienkārši iegribējies dzert alu un dzirdīt arī mani. Lai notiek — gan jau pēc tam pacietīšu pārejošās nepatikšanas.
Tā mēs turpinājām tērgāt, balstīt leti un dzert alu, ko pasūtīja un samaksāja Nelsons. Tagad, to visu atceroties, man šķiet, ka Nelsons bija vienkārši tapis ziņkārīgs. Viņam iekārojies papētīt, kas es tāds par dīvainu putnu. Sak,
44j redzēs, cik reižu šis īsti ļaus sev izmaksāt, nepiedāvādams cienastu arī no savas puses.
Kad bijām iztukšojuši piecus sešus kausus, es, atcerēdamies savu mērenības politiku, nolēmu, ka šoreiz man ir gana. Tālab ieminējos, ka man nu jāaiziet uz «Plītnieku», kas tobrīd stāvēja pilsētas puses piestātnē, kādus simt jardus no krodziņa.
Atvadijos no Nelsona un devos projām gar piestātni. Bet man līdzi nāca Džons Miežagrauds sešu alus kausu apjomā. Galva viegli reiba, un es jutos varen mundrs. Jūsmoju par savu vīra cienīgo dzīvi. Āre, te nu es, pavisam īstens austerpirāts, dodos pats uz savu kuģeli pēc iestiprināšanās «Pēdējā šansē» kopā ar Nelsonu, visdiženāko austerpirātu visā līcī! Acu priekšā vēl vīdēja aina, kā mēs abi, atzvēlušies pret leti, malkojam alu. Jocīgi gan, es prātoju, nez kāpēc cilvēkam uznāk tāda indeve — viņam sagādā prieku tērēt labu naudu, izmaksājot alu puisim, kas nemaz pēc tā nekāro.