Es griezos atpakaļ un gar piestātnēm aizgāju līdz «Pēdējai šansei», un Nelsons vēl stāvēja ārpusē pie durvīm,
— Nāciet, ierausim pa aliņam, — es uzaicināju.
Atkal mēs stāvējām pie letes, dzērām un tērzējām, bet
šoreiz es biju tas, kas samaksāja desmit centus! Veselu stundu smaga darba pie mašīnas par dažiem malkiem dziras, kas man riebās un garšoja pretīgi! Tomēr tas man nepavisam nenācās grūti. Biju aizprātojies līdz jaunam pasaules uzskatam. Nauda vairs nekrīt svarā. Svarīga ir tikai draudzība.
— Vēl vienu? — apvaicājos.
Mums ielēja vēl pa vienam, un es maksāju. Nelsons ar pieredzējuša dzērāja gudrību teica bufetniekam: — Man maziņo, Džonij.
Džonijs pamāja ar galvu un piestūma viņam kausu, kur varēja ieliet trešo daļu no porcijas, kādas bijām dzēruši līdz šim. Tomēr cena palika tā pati — pieci centi.
Es jau biju mākonītī, tāpēc šāda blēdīšanās mani neaizskāra. Pie tam es no visa kā nepārtraukti mācījos. Acīmredzot nav svarīgs izdzertā daudzums. Nu es to sāku aptvert. Izrādās, ir tāda pakāpe, kad nav svarīgs pats alus, svarīgs ir tikai biedriskums, kāds rodas, tukšojot alus kausus. Aha, un vēl kas! Es taču arī varu pasūtīt maziņos un tā par divām trešdaļām samazināt pretīgo kravu, kādu šī draudzēšanās uzkrauj dzērājiem.
— Man vajadzēja aizskriet uz kuģi pēc naudas, — itin kā starp citu ieminējos, cerēdams, ka Nelsons to uzskatīs par izskaidrojumu, kālab es pirmīt ļāvu viņam maksāt sešas reizes pēc kārtas.
— Vai die, tas nu gan nebija vajadzīgs, — viņš atteica. — Tādam puisim kā tu Džonijs dotu uz krīta, — vai ne, Džonij?
— Skaidrs! — Džonijs pasmaidīja.
— Cik ta man ir pierakstīts pie tevis? — Nelsons noprasīja.
Džonijs izvilka no letes aizmugures kantora grāmatu, uzšķīra Nelsona lappusi un saskaitīja rēķinu — sanāca vairāki dolāri. Mani tūdaļ sagrāba vēlēšanās, kaut arī man būtu sava lappuse šai grāmatā. Tas man šķita tīri tāds kā vīrestības simbols.
Kad bijām izdzēruši vēl pāris aliņu, par kuriem maksāju es, uzstājīgi to pieprasīdams, Nelsons nolēma doties projām. Mēs šķīrāmies biedriski un draudzīgi, un es čā- pāju gar piestātnēm uz «Plītnieku». Uz kuģa Zirneklis pašlaik kūra plīti vakariņu gatavošanai.
— Kur ta tu tā piezūzājies? — Viņš pasmējās, redzēdams mani uz trapa.
— Tāpat vien — mēs tur ar Nelsonu, — es nevērīgi atmetu, pūlēdamies neizrādīt savu lepnumu.
Tad man iešāvās galvā kāda doma: šis taču arī ir viens no tās sadraudzības. Tā kā nu esmu iedibinājis sev jaunu pasaules uzskatu, tas jāizmēģina praksē.
—- Nāc, — es teicu, — ejam pie Džonija un iemetam!
Iedami gar piestātnēm, sastapām Gliemi, kas patlaban naca krastā. Gliemis bija Nelsona pārinieks — lāga puisis, dūšīgs un glīta paskata ūsainis ap gadiem trīsdesmit, vardu sakot, tiešs pretstats visām īpašībām, kādas apzīmē viņa iesauka.
— Nāciet, — es teicu, — ejam un iemetam!
Vi ņš naca arī. Pie «Pēdējas šanses» durvīm sastapām ārā nākam Petu, Karalienes brāli.
— Kurp tu steidzies? — uzrunāju viņu. — Mēs ejam iemest. Nāc tu ar!
— Nupat jau vienu ieķemmēju, — viņš atņurdēja.
— Kas par to? Tūlīt ieķemmēsim vēl vienu, — es atteicu.
Pets arī pievienojās mums, un tā es ar pāris alus kausiem atkausēju sev ceļu uz viņa labvēlību. Oho! To pēcpusdienu es daudz ko uzzināju par Džonu Miežagraudu. Alkoholā, izrādās, slēpjas vēj pavisam kas cits, ne tikai pretīgā garša, to iedzerot. Āre, par nieka desmit centu maksu drūms īgņa, kas jau draudēja izvērsties ienaidniekā, kļuva man labs draugs! Viņš kļuva pat sirsnīgs, raudzījās laipni, un mēs labā saskaņā pārcilājām ostas rajona un austersēkļu tenkas.
— Man mazo aliņu, Džonij, — es ieteicos, kad pārējie bija pasūtījuši lielos kausus.
Jā, un es šos vārdus izmetu gluži kā rūdīts krogabrā- lis — nevērīgi, tā starp citu, it kā man šī doma nejauši būtu iekritusi prātā. Tagad, to atcerēdamies, esmu pārliecināts — vienīgi. Džonijs Heinholds uzminēja, ka esmu iesācējs dzeršanā.
— Kurt' šis paguva tā piesūkties? — saklausīju Zirnekli klusu jautājam Džonijam.
— Ak, viņi ar Nelsonu jau te plencēja visu pēcpusdienu! — Džonijs atbildēja.
Izlikos neko nedzirdējis, bet klusībā piepūtos aiz lepnuma. Re, pat krodzinieks dod man īsta vīra rekomendāciju! «Viņi ar Nelsonu te plencēja visu pēcpusdienu.» Kas par maģiskiem vārdiem! Zobena piesitiens, ar ko ieceļ bruņinieku kārtā, — un to izdara krodzinieks ar alus glāzi!
Atcerējos, ka Franču Frenks bija uzcienājis arī Džoniju todien, kad es nopirku «Plītnieku». Kausi bija pielieti, un mēs taisījāmies dzert.
— Ielej taču sev arī, Džonij, — es ieminējos tādā balsī, it kā sen to būtu gribējis teikt, tikai kļuvis mazliet aizmāršīgs, aizraudamies interesantajā sarunā ar Gliemi un Petu.
Džonijs uzmeta man ašu, pētīgu skatienu — esmu pārliecināts, viņš pabrīnījās par straujo tempu, kādā es apguvu šo mācību, — un ielēja sev-viskiju no atsevišķas pudeles. Vienu acumirkli mana taupīgā dvēsele sažņaudzās. Sev viņš ielej par desmit centiem, kamēr mēs pārējie dzeram par pieciem! Bet skopuma kniebiens ilga tikai mirkli. Atcerēdamies savus jaunos uzskatus, noraidīju šo domu kā zemisku un centos neko neizrādīt.
— Esiet tik labs, pierakstiet man šo tēriņu grāmatā, — es teicu, kad bijām kausus iztukšojuši. Un ar lielu gandarījumu noskatījos, kā tīrā lappusē tika ierakstīts mans vārds un atzīmēta tēriņa summa — trīsdesmit centu par vienu kārtu. Kā caur zeltainu dūmaku es jau skatīju šo lapu nākamībā, pierakstītu pilnu ar ciparu ailēm, kas krustiski pārsvītrotas un tad rakstītas atkal jaunas.
Es pasūtīju otru kārtu, un tad, man par pārsteigumu, Džonijs nolīdzinājās par savu desmit centu glāzīti. Viņš savukārt pacienāja mūs, un es aši aplēsu, ka viņš norēķinās ar mani pilnīgi precīzi.