— Aizkāpsim līdz «Sentluisam», — Zirneklis ierosināja, kad bijām izgājuši ārā. Pets, kas augu dienu bija lāpsto- jis ogles, devās mājup, bet Gliemim bija jāiet uz «Ziemeļbriedi» gatavot vakariņas.
Tā mēs ar Zirnekli divatā devāmies uz «Sentluisa» traktieri; man tā bija pirmā reize, kad iegāju lielajā zālē, kur bija salasījies cilvēku piecdesmit, galvenokārt ostas krāvēji. Te atkal sastapu Supu Kenediju un Bilu Keliju. Lēnām iesoļoja arī Srnits no «Enijas» — tas pats, kam tie revolveri aiz jostas. Uzpeldēja arī Nelsons. Iepazinos ar daudziem, piemēram, ar brāļiem Vigijiem, šā lokāla īpašniekiem, bet galvenais — ar Džo Zosi; šis cilvēks, kam bija ļaunas acis un lauzts deguns, valkāja puķainu vesti, spēlēja mutes harmonikas gluži kā trakulīgs eņģelis un mīlēja rīkot tik mežonīgas orģijas, ka pat Oklendas ostas rajona dauzoņas tās apbrīnoja un apjūsmoja.
Pasūtīju dzeramos, — citi, protams, atkal cienāja pretim, — un man galvā pavīdēja doma, ka mammiņa Džen- nija šonedēļ no «Plītnieka» peļņas neko daudz vis nedabūs atmaksai par aizdevumu.
«Bet kas par to?» nodomāju, pareizāk sakot, manā vietā to nodomāja Džons Miežagrauds. «Tu esi vīrs, un tev jā
iepazīstas ar vīriem. Mammiņai Džennijai tās naudas tik steidzami nemaz nevajag. Badā viņa nemirst. To tu labi zini. Bankā viņai vēl ir nauda. Lai pagaida vien, gan jau tu pamazām atmaksāsi!»
Tā es iepazinu vēl vienu Džona Miežagrauda īpašību. Viņš grauj morāli. Negodīga rīcība, kas gluži neiedomājama cilvēkam skaidrā prātā, tiek paveikta itin viegli, ja cilvēks nav skaidrā. Tā tas nu ir — cilvēks nespēj pretoties Džonam Miežagraudam, ja tas kā mūris nostājas starp tevī izsenis ieaudzinātajām uzvedības normām un tagadējām pēkšņajām iegribām.
Atvairīju domu par parādu mammiņai Džennijai un turpināju iepazīt cilvēkus, ar vieglu roku kaisīdams naudu gluži kā nevērtīgu un juzdams, ka dullums galvā sāk kļūt nomācošs. Nezinu, kurš mani tovakar nogādāja uz kuģa un noguldīja kojā, jādomā, tas būs bijis Zirneklis.
X NODAĻA
Tādā veidā es ieguvu godpilno vīra vārdu. Mans sabiedriskais stāvoklis ostmalā un austerpirātu pulkā tūdaļ lieliski uzlabojās. Mani uzskatīja par lāga puisi un ne jau no bailīgajiem. Starp citu, kopš tās dienas, kad es, sēdēdams uz pāļa Oklendsitijas kuģu piestātnē, radikāli mainīju savu pasaules uzskatu, par naudu nekad vairs neesmu lielu bēdu turējis. Neviens mani nav uzskatījis par sīkstuli, bet gluži otrādi — par manu bezrūpību naudas lietās arvien raizējas un bažījas tie, kas mani pazīst tuvāk.
Es tik pilnīgi sarāvu sakarus ar savu taupīgo pagātni, ka devu māmuļai ziņu, lai saaicina kaimiņu puikas un izdala tiem manas kolekcijas. Neesmu pat centies uzzināt, kurš puika kādu kolekciju ieguvis. Biju kļuvis vīrs un aizmēzu no savas apziņas visu, kas saistīts ar bērnišķīgo pagātni.
Mana reputācija strauji nostiprinājās. Kad pa ostas rajonu izplatījās ziņas, kā Franču Frenks ar savu šoneri mēģinājis taranēt mānu kuģīti, bet es stāvējis uz «Plītnieka» klāja ar uzvilktu divstobreni rokās, stūrēdams ar kājām, lai noturētu kuģi kursā, un tā piespiedis Frenku apgriezt stūresratu un lasīties lapās, — krastmalas ļaudis nosprieda, ka es gan esot jauns, toties dūšīgs. Un es tad arī rādīju savu dūšu. Bija reizes, kad ievadīju «Plītnieku»
ostā ar lielāku austeru kravu nekā visi pārējie divu vīru kuģeļi; reiz visi aizlaidām tālajā reisā pa Lejas līci, bet mans kuģis vienīgais jau rītausmā bija atpakaļ enkurvietā pie Asparāgu salām; kādu ceturtdienas nakti rīkojām īstas skriešanās sacensības, lai ātrāk nokļūtu tirgus vietā, un es, kaut arī pazaudējis stūres vadni, ar pirmo paisumu ievadīju «Plītnieku» ostā, tā dabūdams nosmelt visu krējumu, jo piektdienas rītos tirdzniecība ar zivīm un austerēm mēdz būt sevišķi izdevīga; un reiz ievadīju kuģi Augšējā līča piestātnē tikai ar klīverburu vien, jo Skotijs bija sadedzinājis manu grotburu. (Jā, jā, tas pats Skotijs, ko iepazinu dzīrēs uz «Dīkdieņa». Pēc Zirnekļa uz «Plītnieku» man biedros pārnāca Irs, bet Iru nomainīja Skotijs.)
Tomēr darbi, ko veicu uz ūdeņiem, paši par sevi vēl neko daudz nenozīmēja. Galvenais bija tas, ka krastā es uzvedos kā lāga zēns, neskopojos ar naudu un cienāju visus kā vīrs, un pēdīgi man pat piedaudzināja «Auster- sēkļu prinča» iesauku. Man savā laikā ne prātā nenāca, ka Oklendas ostas rajona iemītnieki, kuru dzīves veids kādreiz mani tā pārsteidza, paši būs pārsteigti par manām trakulīgajām izdarībām.
Taču vienmēr un arvien šī dzīve saistījās ar dzeršanu. Krogi ir nabaga ļaužu klubi. Krogi ir sanāksmju zāles. Krogos mēs norunājam sastapšanos. Krogos mēs svinam savas veiksmes un apraudam savas neveiksmes. Krogos mēs nodibinām jaunas pazīšanās.
Vai ir iespējams aizmirst to pievakari, kad pirmoreiz sastapos ar Veco Skrāpi — Nelsona tēvu? Tas notika «Pēdējā šansē». Džonijs Heinholds mūs iepazīstināja. Ievērības cienīgs bija jau fakts, ka Vecais Skrāpis ir Nelsona tēvs. Tomēr tas vēl nebūtu nekas. Viņš bija kabotā- žas šonera «Enija Maina» īpašnieks un kapteinis, un es sapņoju, ka varbūt reiz braukšu pie viņa par matrozi. Vēl vairāk — viņš manās acīs bija pats romantikas iemiesojums. Zilacains zeltmatis, kalsnējs vikings, spēcīgs un muskuļots, par spīti vecumam. Un senajās dienās, kad kuģošana vēl bija briesmu pilns pasākums, viņš visu tautību kuģos bija izbraukājis jūru jūras.
Saklausījies par viņu tik daudz fantastisku nostāstu, apbrīna pilnām acīm mēdzu raudzīties uz viņu no tālienes. Krogs bija tas, kas saveda mūs kopā. Pat arī tad pazīšanās varēja izbeigties ar rokas spiedienu un dažiem vārdiem — viņš visumā bija nerunīgs tēvainis —, ja nebūtu iedzeršanas.