— Ieņemsim pa vienam, — es tūdaļ uzaicināju, iepriekš ieturējis nelielu pauzi, jo biju iemanījies, ka tāda pieder pie labā toņa krogu dzīvē. Protams, kamēr dzērām manis pasūtīto un samaksāto alu, viņš bija spiests gan klausīties manī, gan runāties. Un Džonijs, kā daždien prasmīgs saimnieks, izmeta pa taktiskai piezīmei, kas atviegloja ierisināt mums abiem patīkamus sarunu tematus. Protams, izdzēris manis piedāvāto alus. kausu, kapteinis Nelsons izsauca no savas puses otru. Sarunas turpinājās, un Džonijs nu varēja attālināties, lai apkalpotu citus apmeklētājus.
Jo vairāk alus mēs ar kapteini Nelsonu izdzērām, jo labāk sapratāmies. Manī viņš atrada vērīgu un saprotošu klausītāju, jo no izlasītajām grāmatām jau daudz ko zināju par dzīvi uz jūras, kādu viņš pazina. Tā viņš aizpeldēja atpakaļ savās trakulīgajās jaunības dienās un pastāstīja man dažu labu brīnumainu notikumu, kamēr abi malkojām alu, pa kārtai izmaksādami viens otram kausu pēc kausa, un tā pavadījām visu saulaino vasaras pēcpusdienu. Un vienīgi Džons Miežagrauds deva man iespēju pavadīt veselu garu pēcpusdienu kopā ar veco jūras vilku.
Džonijs Heinholds gan slepus pār leti deva man zīmi, ka es jau sāku skurbt un laiks ķerties pie mazajiem aliņiem. Tomēr, tā kā kapteinis Nelsons vēl arvien dzēra lielos kausus, lepnums m^in liedza pasūtīt maziņos. Tikai tad, kad škiperis lika ieliet sev pirmo maziņo, arī es pieprasīju sev tādu pašu. Ai, ai, kad pēdīgi pienāca ilgo un sirsnīgo atvadu brīdis, es biju pilns kā mākonis! Tomēr, sev par gandarījumu, redzēju, ka arī Vecais Skrāpis ir tikpat pilnā. Tikai jaunības kautrība neļāva man ieskatīt, ka vecais, rūdītais avantūrists ir pat vēl vairāk pievitējies.
Vēlāk es gan no Zirnekļa, gan Peta, gan Gliemja, tāpat no Džonija Heinholda un vēl citiem dabūju dzirdēt, ka Vecajam Skrāpim es esot paticis un viņš nevarot vien noslavēt, kas es par glaunu zēnu. Tas bija gaužām neparasti, jo vecais bija plaši pazīstams kā nikns, kašķīgs dīvainis, kam neviens cilvēks nav pa prātam. (Pat viņa iesauka — Skrāpis bija cēlusies no mežonīgā paraduma — kautiņā plosīt ar nagiem pretinieka seju.) Par to, ka iemantoju viņa atzinību, visa pateicība pienākas Džonam
Miežagraudam. Šo gadījumu pieminēju tikai kā piemēru tam, cik dažādi ir vilinājumi, kārdinājumi un pakalpojumi, ar kādiem Džons Miežagrauds vervē sev sekotājus.
XI NODAĻA
Un tomēr man neradās kāre pēc alkohola, nekādas organiskas prasības. Gadiem ilga plītēšana neveidoja tieksmi. Dzeršana vienkārši bija manas toreizējās dzīves neatņemama sastāvdaļa, man apkārtējo cilvēku iesakņojies paradums. Burājumos pa līci nekad neņēmu līdzi pudeli, un, kamēr strādāju līcī, man ne prātā nenāca doma, ka derētu iedzert. Kad pietauvoju «Plītnieku» piestātnē, devos malā un iegriezos vīru pulcēšanās vietās, kur degvīns pludot pludoja, un tikai tad pār mani nogruva tāds kā sociāls pienākums un vīrestības rituāls — izmaksāt dzeramo citiem un pieņemt no tiem pacienājumus.
Tāpat gadījās reizes, kad, kuģim stāvot uz enkura pilsētas piestātnē vai pie smilšu sēres estuāra pretējā malā, uz borta ieradās viesi — Karaliene ar savu māsu, brāli Petu un misis Hedliju.. Kuģis bija mans, es biju namatēvs, un man atlika vienīgi parādīt viesmīlību ar tādiem līdzekļiem, kādus viņi saprata. Tad es steigšus triecu Zirnekli, īru vai Skotiju — kurš nu tobrīd skaitījās mana kuģa apkalpe — ar kannu pēc alus un ar lielo appīto pudeli pēc sarkanvīna. Citreiz atkal, kad es piestātnē pa rīta mijkrēsli centos iztirgot sazvejotās austeres, uz borta pazagšus mēdza ierasties plecīgi polismeņi vai vīri civiluz- valkos. Tā kā mēs visi dzīvojām policijas aizvēnī, tādās reizēs steidzām vērt vaļā austeru vākus un, apslacījuši tās ar piparotu mērci, cienājām nelūgtos viesus, celdami galdā arī alus krūku vai pat kādu grādīgākas dziras pudeli.
Lai arī dzēru dūšīgi, patika pret Džonu Miežagraudu neradās. Es viņu turēju cieņā un godā par biedrisko atmosfēru, kādu viņš prata sagādāt, taču viņa dzērieni man negaršoja. Visu šo laiku, pūlēdamies uzvesties kā īsts vīrs starp vīriem, klusībā tomēr loloju apkaunojošu kāri pēc saldumiem. Taču es drīzāk būtu gatavs nomirt nekā ļaut, lai kāds to nojauš. Tikai tādās reizēs, kad mana apkalpe devās nakšņot krastā, es slepenībā mēdzu nodoties vientuļām orģijām. Dienā jau aizgāju uz brīvbibliotēku un apmainīju grāmatas, pa ceļam sapirkos par kādu ceturtdaļa dolāru visādu šķirņu zelējamas un sūkājamas konfektes, uzlavījos atpakaļ uz «Plītnieka», ieslēdzos kajītē, likos kojā un pavadīju tajā garas laimes stundas, lasīdams grāmatas un sūkādams konfektes. Sīs bija vienīgās reizes, kad par savu naudu jutos ieguvis kaut ko vērtīgu. Sviezdams dolāru pēc dolāra uz letes, es nespēju nopirkt sev to apmierinājumu, kādu par divdesmit pieciem centiem varēju iegādāties saldumu veikalā.
Jo vairāk dzēru, jo biežāk sāku ievērot, ka dzīves krāšņākie momenti mēdz atgadīties tieši dzīru reizēs. Iedzeršanas arvien paliek atmiņā. Tad allaž notiek kas īpašs. Tādi cilvēki kā Džo Zoss datumus atzīmēja no vienas plītēšanas līdz nākamajai. Ostas st-rādnieki visi gaidīt gaidīja sestdienu, kad varēs iesviķot. Mēs, austerkuģu braucēji, parasti neuzsākām kārtējo plostu, pirms nebijām iz- pārdevuši savu kravu, kaut gan reizēm gadījās, ka starp citu iemesta glāzīte vai negaidīta tikšanās ar draugu izvērtās pamatīgā ārpuskārtas plītēšanā.
Starp citu, šīs ārpuskārtas plenderēšanas bija visjaukākās. Tādās reizēs mēdza notikt visdīvainākie un interesantākie atgadījumi. Kā, piemēram, to svētdienu, kad Nelsons ar Franču Frenku un kapteini Spinku nozaga Viskija Boba un Nikija Grieķa zagto lašu zvejas laivu. Austeru flotilē bija notikušas pārmaiņas. Nelsons ar Bilu Keliju uz «Enijas» bija salēkušies, un nu Nelsons staigāja ar cauršautu kreiso plaukstu. Saķildojies arī ar Gliemi un uzteicis savam pāriniekam, Nelsons bija salīdzis uz kuģa divus tālbraucējus matrožus, bet pats, kaut gan ar saitē pakārtu roku, vadījis «Ziemeļbriedi» tik pārgalvīgos gājienos, ka abi matroži nobijušies un aizbēguši. Tie palaida tādas valodas par Nelsona pādrošajām trakulībām, ka no ostas rajona neviens vairs negribēja stāties pie viņa darbā. Tā nu «Ziemeļbriedis» bez apkalpes gulēja uz enkura viņpus estuāra pie smilšu sēres. Tam līdzās gulēja «Plītnieks», kam grotbura bija sadegusi, un mēs ar Skotiju vaļojāmies uz borta. Viskija Bobs bija izšķīries ar Franču Frenku un kopā ar Nikiju Grieķi devies sirojumā «augšup pa upi».