Tomēr, — steidzu piemetināt (es arvien steidzos ko piebilst), — gods, kam gods pienākas, Džons Miežagrauds vienmēr saka patiesību. Taču tur jau tā nelaime. Tā saucamās dzīves patiesības nemaz nav patiesas. Tie ir meli, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai, un Džons Miežagrauds šos melus atmasko.
— Un dzīvībai tas par labu nenāk, — Cārrniana atsaucās.
— Pilnīgi pareizi, — attraucu. — Te jau sākas visīs« tākā elle. Džons Miežagrauds iet rokrokā ar nāvi. Tālab es arī šodien nodevu balsi par labojuma projektu. Pašķirstījis savas dzīves grāmatas sākuma lappuses, atskārtu, ka tikai vieglā piekļūšana pie glāzītes novedusi mani līdz kārei pēc tās. Tici man, tikai samērā nedaudziem alkoholisms ir jau iedzimts. Par alkoholiķi es uzskatu cilvēku, kura organisms vairs nevar iztikt bez dzeršanas un kurš nepretodamies paļaujas šai tieksmei. Lielākā tiesa pieraduma dzērāju sākumā nemaz nav kārojuši pēc alkohola, gluži otrādi — jutuši riebumu pret to. Ne jau pirmā, ne arī divdesmitā vai simtā glāzīte iesvēlusi viņos šo kāri. Viņi vienkārši ir iemācījušies dzert, gluži tāpat kā iemācās smēķēt, — smēķēšanu gan ir vieglāk iemācīties nekā dzeršanu. Un iemācījās viņi tāpēc, ka degvīns visur ir pie rokas. Sievietes labi zina, kā tas notiek. Viņām taču par to visu jāsamaksā — sievām, māsām un mātēm. Un, ja viņas reiz dabūs balsstiesības, viņas noteikti balsos par sauso likumu. Un labākais šinī sakarībā ir tas, ka tad nākamajām paaudzēm vairs šādu grūtību nebūs. Alkohols nebūs pieejams, pie tā pierast nevarēs, un neviens arī neizjutīs alkohola trūkumu. Tas nozīmē pilnvērtīgu dzīvi visiem zēniem, kas vēl dzims un pieaugs par vīriem, — ak, un vēl pilnvērtīgāku dzīvi visām meitenēm, kas piedzims un izaugs, lai nodzīvotu mūžu kopīgi ar šiem jaunajiem vīriem.
— Kālab tu par to neuzraksti šo nākamības jauno vīru un sieviešu labā? — Cārrniana riovaieāja. — Uzraksti tā, lai palīdzētu sievām, māsām un mātēm izvēlēties ceļu, kāds tām ejams, kad būs ieguvušas balsstiesībasl
— Ak «Alkoholiķa memuārus»? — Es ņirdzīgi nosmē- jos; pareizāk sakot, ņirgājās Džons Miežagrauds, jo viņš taču sēdēja man līdzās pie galda, pildīdams mani ar šo tīksmo cilvēkmīlestības reibuli, un Džons Miežagrauds mīl izķēmot smaidu par ņirgu, pie tam bez kāda brīdinājuma.
— Nē, — Cārrniana atteica, nelikdamās zinis par Džona Miežagrauda rupjībām, kā jau daudzas sievietes iemācījušās darīt, — tu taču pats sevi attēloji ne kā labprātīgu alkoholiķi, bet tikai kā ieraduma dzērāju, kas ilgu gadu ciešā saskarē smalki iepazinies ar Džonu Miežagraudu. Apraksti to un nosauc šo darbu: «Memuāri par alkoholu».
II NODAĻA
Pirms sāku rakstīt, man jālūdz lasītājs uzklausīt mani ar līdzcietību un, tā kā līdzcietība sakņojas izpratnē, tad censties izprast mani, kā arī cilvēkus un notikumus, par kuriem rakstīšu. Pirmām kārtām jāaizrāda, ka esmu rūdīts dzērājs. Man nav organiskas tieksmes pēc alkohola. Neesmu arī muļķis. Neesmu cūka. Dzeršanas ābeci esmu iepazinis no A līdz Z un protu dzert ar mēru. Nav vēl gadījies, ka mani vajadzētu stiept uz gultu. Nekad es nestaigāju streipuliski. īsi sakot, esmu parasts vidusmēra cilvēks un dzeru, kā mēdz dzert visi parasti vidusmēra cilvēki. Tātad uzsveru: es rakstīšu par alkohola ietekmi uz parastu vidusmēra cilvēku. Nedomāju ne aizstāvēt, ne attēlot pārmērībās kritušos alkohola narkomānus, jo pasaulē to ir niecīgs mazākums.
Plašā mērogā runājot, pastāv divi dzērāju tipi. Viens no tiem ir cilvēks, kādu mēs visi pazīstam, — pastulbs, aprobežots, ar iesūnojušām smadzenēm, kurās rosās vārgas domiņas; tāds cilvēks mēdz izplatu soļot uz grīļīgām kājām, bieži vien ieveļas ielas notekā un pārdzēries redz zilas pelītes vai rozā ziloņus, šis tips dod neizsmeļamu vielu anekdotēm joku žurnālos.
Otrais dzērāju tips apveltīts ar bagātīgu iztēli. Pat vis- tīksmīgākajā reibuma pakāpē viņš soļo stalti un turas dabiski, nekad nestreipuļo«un negāžas no kājām, arvien apzinās, kur atrodas un ko dara. Noreibušas ir viņa smadzenes, nevis ķermenis. Viņa runā kūsā asprātības, draugu pulkā viņš ir neaizstājams jokotājs. Ja arī viņam rādās murgi, tad tās ir intelektuālas, harmoniskas atklāsmes, stingri loģiskas vīzijas, kas reizēm izpaužas siloģismu formā. Šādā stadijā viņš mēdz noraut dzīvei tās veselīgo ilūziju čaulas un izmisis atskārš, ka viņa dvēseli žņaudz nepieciešamības dzelžu josta. Sajā stundā tad Džons Miežagrauds parāda savu izsmalcināto viltību. Iegāzties notekā var katrs — tas ir vieglāk par vieglu. Bet smags un nežēlīgs pārbaudījums cilvēkam ir stāvēt stingri uz abām kājām un atskārst, ka visā izplatījumā viņam piešķirta tikai viena vieniga brīvestība — proti, pašam izlemt savu nāves dienu. Šī cilvēkam ir viena no «baltās loģikas» stundām (kādu būs vēl daudz), kad viņš apjauš, ka spēj izzināt tikai dzīves likumus, bet nekad nespēs izprast tās jēgu. Šī ir briesmu stunda. Cilvēks sper soli uz takas, kas ved lejup kapā.
Viņam viss ir kļuvis skaidrs. Galvu mulsinošā prātošana par nemirstību nav nekas cits kā nāves baiļu pārņemtas dvēseles konvulsijas, un iztēle — lai tā trīskārt nolādēta! — spēj pārvērst tās panikā. Šādiem cilvēkiem trūkst nāves instinkta, tie neparko negrib mirt, kad nāves brīdis ir klāt. Tie viļ paši sevi, ticēdami, ka pratīs piemānīt likteni un iegūt sev aizkapa dzīvi nākamībā, lai tad nu citi dzīvie radījumi iznīkst kapa tumsībā vai krematorijas liesmās. Bet viņš, šis cilvēks, savā «baltās loģikas» stundā zina, ka tie tikai māna un viļ paši sevi. Tik un tā visus gaida viens un tas pats. Zem saules nav itin nekā jauna, nav arī tās vārgo dvēseļu kārotās pasaciņas — nemirstības. Šis cilvēks to zina, viņš to pilnīgi apzinās, kad stalti un bez grīļošanās stāv uz abām kājām. Cilvēks ir trausls mehānisms, darināts no miesas, no vīna, 110 gara dzirksts, no saules puteklīšiem un pasaules pīšļiem, kādu laika sprīdi tas darbosies, to labos un lāpīs gan dvēseles, gan miesas ārsti, bet beigu beigās to izmetīs atkritumu kaudzē.