Sā sirojuma ieguvums bija gluži jauna Kolumbijas upju tipa lašu laiva, nozagta kādam itāliešu zvejniekam. Itālietis, taujādams pēc savas laivas, apstaigāja visus aus- terpirātus, un mēs, pēc Viskija Boba un Nikija Grieķa ceļojumiem secinādami, bijām pilnā pārliecībā, ka vainīgie ir tieši viņi. Bet kur tad palikusi laiva? Vai vesels simts grieķu un itāliešu zvejnieku bija izmeklējušies pa visu upes teci un gar līci, pārbaudījuši katru krastmalas niedrāju un meldru kušķi. Kad īpašnieks savā izmisumā izsolīja piecdesmit dolāru atlīdzību atradējam, mūsu interese par notikumu pieauga, bet noslēpums kļuva vēl neizdibi- nāmāks.
Kādu svētdienas rītu mani apciemoja vecais kapteinis Spinks. Viņš gribēja aprunāties divatā. Nupat šorīt šis esot izbraucis ar savu laiviņu ķert zivis pie Alamedas vecā prāmja uzbrauktuves. Iestājoties bēgumam, šis pamanījis pie zemūdens pāļa piesietu virvi, kas vedusi dziļumā. Sis pūlējies virvi izcelt, lai redzētu, kas tai piesiets otrā galā, bet velti. Turpat netālu ieraudzījis vēl vienu virvi — tāpat piestiprinātu pie pāļa un tāpat neizkustināmu. Nekādu šaubu — tur atrodoties pazudusī laiva. Ja mēs to atdotu likumīgajam īpašniekam, tad dabūtu piecdesmit dolāru. Taču man bija savi īpaši ieskati par godīgumu zagļu starpā, un es atteicos piedalīties šinī pasākumā.
Bet Franču Frenks bija saķildojies ar Viskija Bobu un Nelsons arī viņa ienaidnieks. (Nabaga Viskija Bobs! Miermīlīgs labsirdis ar dāsnu roku un vārgu veselību, dzimis un audzis nabadzībā, mantojis nepārvaramu kāri pēc alkohola, viņš rāmā garā nodevās līča pirāta amatam, bet drīz pēc šī notikuma viņa līķi kāda doka tuvumā izvilka no ūdens, sašaudītu vienos caurumos.) Kādu stundu pēc tam, kad biju noraidījis kapteiņa Spinka priekšlikumu, ieraudzīju viņu uz «Ziemeļbrieža» klāja kopā ar Nelsonu aizbraucam lejup pa estuāru. Tiem savukārt sekoja Franču Frenks ar savu šoneri.
Necik ilgi, un abi kuģi jau brauca atpakaļ — dīvainā veidā sānu pie sāna. Kad tie sagriezās pret smilšu sēri, es pamanīju līdz margapmalēm ūdenī iegrimušo lašu zvejas laivu, ar virvēm cieši piesaistītu pie abiem kuģiem, lai nenogrimst pavisam. Bēgums bija pusē, un kuģi uzbrauca tieši uz sēres sēkļa, apstādamies abi līdzās ar ķīli uz smilts, un laiva gulēja tiem pa vidu.
Tūdaļ arī Hanss, viens no Franču Frenka matrožiem, ielēca laiviņā un steigšus aizairēja uz ziemeļu krastu. Lielā appītā pudele laivas pakaļgalā runāja gaišu valodu par viņa ceļamērķi. Tie tur nespēja nociesties ne minūti, neapslacījuši tik viegli nopelnītos piecdesmit dolārus. Tādas ir Džona Miežagrauda pielūdzēju paražas. Ja viss veicas labi, tie iedzer. Ja lāgā neveicas — iedzer cerībā uz labāku veiksmi. Ja gadās nelaime — iedzer, lai aizmirstos. Satikuši draugu, tie iedzer. Sastrīdējušies ar draugu vai zaudējuši to, iedzer. Ja mīlestībā laimējies, aiz priekiem jāiedzer. Ja iecerētā pametusi — jāiedzer aiz pretējā iemesla. Un, ja tiem nav nekā, ko darīt, tie iedzer, paļaudamies uz sensenu gudrību: kad būs pietiekami daudz iedzerts, gan jau niķi sāks rosīties pa galvu, un tad atradīsies darāmā vai cik. Būdami skaidrā, tie kāro iedzert, un piedzēruši tie kāro pēc vēl.
Protams, mūs ar Skotiju kā kaimiņus un biedrus arī uzaicināja uz dzīrošanu. Mēs centīgi palīdzējām rubināt vēl nesaņemtos piecdesmit dolārus. Sī pēcpusdiena, kas no sākuma solījās būt visparastākā vasaras svētdienas pēcpusdiena, izvērtās par lielisku, izcilu notikumu. Visi tērzējām un dziedājām, muldējām un plātījāmies, bet Franču Frenks ar Nelsonu tik gādāja, lai glāzes staigā riņķī. Kuģis stāvēja labi redzamā vietā pretī Oklenaas ostmalai, un mūsu skaļā līksmība pievilināja draugus. Laiva pēc laivas šķērsoja estuāru un atdūrās jomas smiltīs, un Hansa vienīgais darbs nu bija nemitīgi airēties turp un atpakaļ, lai nepietrūktu dzeramā.
Tad uzradās Viskija Bobs un Nikijs Grieķis — ar skaidrām galvām, pārskaitušies un aizvainoti par to, ka citi pirāti aizvilkuši viņu laupījumu. Franču Frenks, Džona Miežagrauda pabalstīts/teica liekulīgu runu par tikumību un godīgumu, pēc tam, it kā viņam nemaz nebūtu piecdesmit gadu, izvilka Viskija Bobu ārā uz smilšu sēres un sāka to kaustīt. Nikijs Grieķis, paķēris īskāta lāpstu, metās Viskija Bobam palīgā, bet Hanss viņu noguldīja viens divi. Un, protams, pēc tam kad Bobs ar Nikiju gluži asiņaini bija iestūkāti savā laivā, šo notikumu vajadzēja pienācīgi nosvinēt.
Ap to laiku mēs ar saviem neskaitāmajiem viesiem — liels pūlis visādu tautību un dažāda rakstura cilvēku — bijām Džona Miežagrauda krietni uzkurināti un zaudējuši jebkuru savaldību. Veci strīdi tika atkal celti gaismā, sen aizmirstas naidošanās uzliesmoja no jauna. Visās malās notika ķīviņi. Tiklīdz kāds ostas krāvējs atcerējās ko nelāgu par kādu kabotāžas matrozi vai otrādi, tiklīdz kāds austerpirāts nez ko atgādājās vai viņam ko atgādināja, tūdaļ novicinājās dūre — un kautiņš gāja vaļā. Ikvienu izcīnītu kautiņu pēc tam nekavējoties apslacināja, bet abi cīkstoņi, pārējo pabalstīti un labināti, krita viens otram ap kaklu un apzvērēja nevīstošu draudzību.