No visiem citiem brīžiem tieši šo brīdi Sups Kenedijs bija izvēlējies, lai ierastos pēc sava vecā krekla, ko pametis uz «Ziemeļbrieža» vēl tajā laikā, kad viņi te strādāja kopā ar Gliemi. Nelsona ķildā ar Gliemi viņš bija turējies Gliemja pusē. «Sentluisa» traktierī viņš jau bija paspējis brangi ieturēties, tā ka īstenībā uz smilšu sēri pēc krekla viņu atveda Džons Miežagrauds. Vārds šurp, vārds turp — un sākās sadursme. «Ziemeļbrieža» matrožu kub- rikā viņš ar Nelsonu saķērās krūtīs un šajā jezgā tik tikko izspruka sveikā — gar viņa galvu nošņāca dzelzs stienis, ko vēzēja sakaitinātais Franču Frenks, sakaitināts tāpēc, ka cilvēks, kam abas rokas veselas, uzbrucis vienrocim. (Ja «Ziemeļbriedis» vēl peld pa ūdeņiem, dzelzs stieņa iesistais robs noteikti ir redzams kubrika cietkoka apmalojumā.)
Bet Nelsons izrāva no cilpas sašauto, pārsaitēto roku un, kaut gan mēs centāmies viņu savaldīt, dzēruma asarām plūstot, trakuma lēkmē auroja, ka varot Supu Kene- diju samalstīt miltos arī ar vienu roku. Un mēs ļāvām, lai tad arī iet uz smilšu sēres kauties. Vienu brīdi, kad likās, ka Nelsonam klājas plāni, Franču Frenks, Džona Miežagrauda paskubināts, no mugurpuses negodīgā veidā uzbruka viņa pretiniekam. Skotijs protestēdams iebļāvās un vilka Franču Frenku atpakaļ, bet tas apsviedies ieklupa Skotijam krūtīs, nogāza viņu gar zemi, un abi saķērušies aizripoja pa smiltīm pēdas divdesmit, līdz Franču Frenks uzvēlās Skotijam virsū un sāka apstrādāt viņu ar dūrēm. Mēs citi metāmies abus šķirt, pa tam vairākkārt sakaudamies paši. Mēs savus kautiņus šādi vai tādi izbeidzām vai arī izlīdzinājām tos ar iedzeršanu, bet visu šo laiku Nelsons ar Supu Kenediju turpināja cīkstēties. Brīdi pa brīdim pieskrējām pie abiem cīņas gaiļiem, lai izlīdzētu ar labiem padomiem, — piemēram, kad kaušļi aizkusuši gulēja gar zemi, vairs nespēdami dūres vicināt, mēs sausām: «Met viņam smiltis acīs!» Un abi bārstīja viens otram smiltis acīs, atžirguši cēlās atkal kājās un cīnījās, kamēr vairs nejaudāja.
Protams, tas viss bija neģēlīgi, bezjēdzīgi un lopiski, bet pamēģiniet iedomāties, ko tas nozīmēja man — seš- padsrnitgadīgam jauneklim, kurš tvīkst piedzīvojumu kaismē, kura fantāzija pildīta ar nostāstiem par kuģiniekiem un jūras laupītājiem, par izlaupītām pilsētām un līdz zobiem apbruņotu dēkaiņu sadursmēm un kura iztēli vēl trakāk sakaitējusi izdzertā inde. Tā bija dzīve — visā rupjumā un kailumā, toties mežonīga un brīva, vienīgā dzīve, pēc kādas tīkot man jāva laiks, kurā biju dzimis, un vieta, kur dzīvoju. Un ne jau tas vien. Šajā dzīvē slēpās solījumi nākamībai. Te bija tikai sākums. No šīs smilšu sēres ceļš veda ārā pa Zelta Vārtiem bezgalpla- šajā, dēkām bagātajā pasaulē, kur vīri cīnās ne jau par veciem krekliem vai nozagtām lašu laivām, bet cēlu mērķu un romantisku ieceru labad.
Tā kā es neslēpu Skotijam savas domas par to, ka viņš ļāvis tādam vecim kā Franču Frenks sevi pieklapēt, arī mēs abi sākām plūkties, tā ziedodami savu artavu omulīgajai sadzīvei uz smilšu sēres. Bet Skotijs atteicās turpmāk strādāt par mana kuģa apkalpi un aizlaidās jau tajā pašā vakarā, paķerdams līdzi pārīti manu segu. Pa nakti, kamēr austerpirāti izgulēja dzērumu savos guļam- tīklos, paisuma ūdeņi pacēla šoneri un «Ziemeļbriedi» no smiltīm, un kuģi šūpodamies grozījās ap izmestajiem enkuriem. Bet ar akmeņiem piebērtā lašu laiva, ūdens pilna, tāpat gulēja uz grunts.
Agrā rīta stundā, izdzirdis niknus bļāvienus no «Ziemeļbrieža», izklunkurēju uz klāja vēsajā ausmas mijkrēslī un ieraudzīju skatu, par ko ostmalas rajonā ļaudis smējās vēl dienām ilgi. Skāistā lašu zvejas laiva gulēja cietās smiltīs, sapresēta plakana kā pankūka, jo Franču Frenka šoneris un «Ziemeļbriedis» bija uzsēdusies tai virsū. Nelaimīgā kārtā laivas masīvais ozolkoka priekš- vadnis bija ielauzis «Ziemeļbriedim» divas brangas. Kāpjošā paisuma viļņi sākuši sisties iekšā pa caurumu un pamodinājuši Nelsonu, šļākdamies viņa guļvietā. Es gāju palīgā, par abiem mēs izsūknējām ūdeni un salabojām bojājumu.
Tad Nelsons sarūpēja brokastis, un ēzdami mēs apsvērām situāciju. Viņš bija galīgi tukšā. Es tāpat. Par nožēlojamu skangalu kaudzi zem kuģa ķīļa neviens nemaksās piecdesmit dolāru atlīdzību. Nelsonam bija ievainota roka un trūka apkalpes, Man bija sadegusi grotbura un arī trūka apkalpes.
— Ko tu teiktu, ja mēs abi? — Nelsons ierosināja,
— Norunāts, — es atteicu.
Tā es kļuvu pārinieks Jaunajam Skrāpim Nelsonam — vistrakākajam un nevaldāmākajam no visiem austerpirā- tiem. To pašu dienu mēs aizņēmāmies no Džonija Hein- holda naudu pārtikas aizgādam, piepildījām ūdens mucas un stūrējām uz austeru sēkļiem.
XII NODAĻA
Nekad neesmu nožēlojis vistrakāko ēverģēlību pilnos mēnešus, ko pavadīju pie Nelsona. Viņš tad nu prata vadīt burinieku, kaut gan ikviens, kam gadījās braukt kopā ar viņu, bailēs klabināja zobus. Viņa izprieca bija stūrēt kuģi par mata platumu vai acumirkša tiesu no bojāejas. Viņa lepnums bija — darīt tieši to, par ko neviens neuzdrīkstētos pat iedomāties. Buras ievilkt viņš kategoriski atteicās, un visu laiku, ko nobraucu uz «Ziemeļbrieža», vienalga, spēcīgs pūtiens vai viegla brīze, buras ne reizi netika icrēvētas. Šonera klājs nekad nenožuva. Mēs braucām kā negudri un tikai pilnās burās. Drīz vien pametām Oklendas ostmalu un -devāmies tālākos ceļojumos meklēt piedzīvojumus.
Un iespēju piedzīvot šo brīnišķo laiku man atkal deva Džons Miežagrauds. Tieši tāpēc arī apsūdzu Džonu Mieža- graudu. Es alku pēc satraucošu dēku pilnas dzīves, bet to iegūt citas iespējas nebija kā vien ar Džona Miežagrauda starpniecību. Tā nu reiz bija paraduši cilvēki, kas dzīvoja manis kāroto dzīvi. Ja es arī vēlējos tā dzīvot, man vajadzēja pieņemt viņu paražas. Tikai dzeršana man palīdzēja iegūt Nelsona draudzību un kļūt viņa pāriniekam. Ja toreiz būtu izdzēris vienīgi tos alus kausus, ko viņš man izmaksāja, vai vispār būtu atteicies dzert, viņš nekad neizraudzītos mani par partneri. Viņš vēlējās pārinieku, kas atbilst viņa gaumei gan sabiedriskajā dzīvē, gan darbā.