Es pilnībā nodevos šim dzīves veidam, iemantojis aplamo pārliecību, ka Džona Miežagrauda ietekmes noslēpums ir vienīgi traka žūpošana, izejot cauri visām reibuma pakāpēm, kādas spēj panest tikai dzelžains organisms, līdz pēdējai pakāpei — galīgam dullumam un lopiskai jēgas zaudēšanai. Dzeramais man negaršoja, es dzēru vienīgi nolūkā piedzerties, bezcerīgi, bezjēdzīgi piedzerties. Un es, kādreiz tik taupīgs un skops, jo tiku kaulējies kā Šeiloks un novedis krāmu uzpircējus līdz asarām, es, kurš reiz šausmās sastinga, kad Franču Frenks vienā rāvienā izgrūda astoņdesmit centus par viskiju astoņiem cilvēkiem, — es tagad biju kļuvis izšķērdīgs un šķiedos ar naudu vēl nevērīgāk nekā viņi.
Atceros, kā mēs ar Nelsonu kādu vakaru devāmies krastā. Kabatā man atradās simt astoņdesmit dolāru. Biju nolēmis vispirms nopirkt sev apģērbu un pēc tam mazliet uztaisīt dūšu. Drēbes man bija nepieciešamas. Cik apģērba gabalu man piederēja, tik visi bija mugurā — un proti: pāris jūrnieka zābaku, pa kuru caurumiem ūdens laimīgā kārtā tecēja ārā tikpat ātri, kā iešļācies, kombinezons par pusdolāru, katūna krekls par četrdesmit centiem un zīdvesters. Cepures man nebija, tā ka atlika tikai diendienā valkāt zīdvesteru, un lieciet vērā, ka neesmu šai sarakstā iekļāvis ne apakšveļu, ne zeķes. Gluži vienkārši man to nebija.
Ceļā uz apģērbu veikaliem mums vajadzēja iet garām kādiem desmit krogiem. Tālab vispirms iegājām iedzert. Tā arī nenokļuvu līdz apģērbu veikaliem. No rīta apdullis un pārdzēries, bet apmierināts atgriezos uz kuģa, un mēs pacēlām buras. Mugurā man bija tās pašas drēbes, ar kurām izgāju malā, un kabatā ne centa no tiem simt astoņdesmit dolāriem. Tiem, kas nekad nav izmēģinājuši, var likties neiespējami, ka puisis divpadsmit stundās var notriekt dzērienos visus simt astoņdesmit dolārus. Es zinu, ka ir iespējams.
Žēluma nejutu ne druskas. Gluži otrādi, es lepojos. Biju parādījis visiem, ka protu tērēt naudu ne sliktāk kā viņi. Spēkavīru vidū biju apliecinājis arī sevi par spēkavīru. Vēl kārtējo reizi biju apstiprinājis savas tiesības uz iesauku «Princis». Bez tam manu nostāju daļēji var izskaidrot kā reakciju pret bērna dienās ciesto nabadzību un pārmērīgajiem pūliņiem. Iespējams, ka sākotnējā doma bija šāda: labāk būt princim krogabrāļu un dauzoņu vidū nekā divpadsmit stundas dienā mocīties pie mašīnas par desmit centiem stundā. Vienmuļo pūliņu dienas pie mašīnas nedeva nekādu iespēju satraucošiem piedzīvojumiem. Bet, ja aizlaist simt astoņdesmit dolārus vienā naktī nav satraucošs piedzīvojums, — jā, kas tad ir satraucošs piedzīvoju ms?
Nu, nepārstāstīšu visos sīkumos, kā norisa mana sadarbošanās ar Džonu Miežagraudu šajā periodā, pieminēšu tikai gadījumus, kas spilgtāk apgaismo Džona Miežagrauda paņēmienus. Trīs apstākļi ļāva man izturēt trako dzeršanu: pirmkārt, neparasti spēcīgais organisms; otrkārt, veselīgais dzīves veids svaigā gaisā uz ūdeņiem un, treškārt, fakts, ka nedzēru regulāri. Būdami uz ūdeņiem, mēs nekad neņēmām līdzi dzērienus.
Manām acīm pavērās pasaule. Es jau pazinu daudz ko no tās — zināju simtiem jūdžu ūdensceļu, daudzas pilsētas, pilsētiņas un zvejniekciemus piekrastēs. Radās alkas pabraukāt vēl tālāk. Viss taču vēl nav atklāts. Vēl jābūt daudz kam citam. Tomēr pat šis nelielais pasaules iecir- knītis Nelsonam šķita pārāk tāls. Viņš ilgojās pēc savas iemīļotās Oklendas ostmalas, un, kad viņš izlēma tur atkal atgriezties, mēs izšķīrāmies mierā un saskaņā.
Nu es izraudzījos par savu galveno mītni senatnīgo Benišijas pilsētiņu pie Kārkineza šauruma. Šeit vecu, krastmalas niedrājos pietauvotu zvejnieku barkasu pudurā mitinājās lādzīgu žūpu un klaidoņu pūlītis, un tiem pievienojos arī es. Tagad pavadīju krastā ilgākus laikposmus, šad tad paniekojos ar lašu zveju, darbodamies par zvejas pārrauga izpalīgu, paklaiņoju reidos šurp un turp pa līci un upītēm, bet galvenokārt noņēmos ar dzeršanu, mācīdamies daudz jauna šajā jomā. Es nepalaidos nevienam, plencēšanā turēju līdzi jebkuram, bieži vien ieraudams vairāk, nekā pienāktos, lai tikai pierādītu savas vīrestības stiprumu. Kad reiz no rīta mani galīgi bez samaņas bija izpiņķerējuši no krastā žāvēšanai izkārtajiem tīkliem, kur iepriekšējo nakti dzēruma dullumā biju sapinies, un kad ļaudis visā piekrastē par to tērgāja, smēja un jokoja, iemezdami pa kraukšķini man par godu, es no tiesas lepojos ar saviem sasniegumiem. Tas bija varoņdarbs.
Bet, kad reiz noplostoju trīs nedēļas no vietas, nenākdams pie sajēgas, tad pēdīgi atskārtu, ka nu esmu sasniedzis kalngalus. Pa šo ceļu tālāk vairs nav kur iet. Laiks uzsākt ko citu. Jo vienmēr un allaž, vienalga, vai biju skaidrā vai pilnā, zemapziņas dziļumos jautu kādu balsi čukstam, ka šī tempšana un braukāšana pa līčiem vēl nevar būt visa dzīve. Šie čuksti bija mana laime. Man
G2 bija paveicies, ka spēju saklausīt tās balsi, — tā aicināja arvien un sauca mani doties projām plašā pasaulē. Tā nebija apdoma iedvesta piesardzība. Tā bija gan ziņkāre, gan zinātkāre, gan nemierpilna tieksme uziet ko jaunu, brīnumainu, ko domājos manījis kur pavīdam, bet varbūt tikai ar nojautu iztēlojies. Kāda gan jēga dzīvei, es prātoju, ja šis te jau būtu viss, ko tā spēj sniegt? Nē, ir jābūt kaut kam vairāk, kas sniedzas pāri šim un tālāk par šo. (Jāpiezīmē, ka arī vēlāk, kad, gadiem ritot, izvērtos par īstu alkoholiķi, šie čuksti, šie zemapziņā jaustie solījumi, ka dzīve spēj sniegt ko vairāk, izšķirīgi ietekmēja manus cīniņus ar Džonu Miežagraudu.)