Bet pēdējo grūdienu, kas pasteidzināja manu apņemšanos doties projām, deva nekrietnais joks, ko Džons Miežagrauds ar mani izspēlēja, — neticami šausmīgā blēdība skaidri parādīja man, kādos līdz šim nejaustos bezdibeņos cilvēku var iegāzt indēšanās ar alkoholu. Kādu rītu pašā agrumā — ap pulksten vieniem naktī — es pēc pamatīgas plītēšanas tenterēju pa burinieka klāju piestātnes viņā galā, nolēmis likties uz auss. Plūdmaiņu laikā straumes gāžas cauri Kārkineza šaurumam kā caur dzirnavu slūžām, patlaban bija visdziļākais bēgums, un es ģeņģe- rēdams pārvēlos pār bortu. Ne piestātnēs, ne uz kuģa nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Straume mani rāva ārā uz līci. Tomēr es nemaz nenobijos. Gluži otrādi, šī liksta mani uzjautrināja. Peldētājs esmu labs, un ūdens patīkami veldzēja manu pārkaitēto ādu gluži kā vēsa komprese.
Un tad Džons. Miežagrauds lika lietā savu velnišķīgo triku. Mani pēkšņi pārņēma gurdi sapņaina tīksme, rosīdama vēlēšanos ļauties, lai bēguma viļņi mani nes un aiznes sev līdzi. Nekad mani nav mocījuši slimīgi murgi. Doma par pašnāvību ne prātā nav iešāvusies. Bet tagad iešāvās: man sāka likties, ka tā būtu varena kulminācija un lielisks noslēgums manai īsajai, bet trauksmainajai karjerai. Es vēl nebiju iepazinis ne meitenes, ne sievietes, ne bērnu mīlestību; nebiju staigājis plašajos, līksmes pilnajos mākslas tālumos, ne arī kāpis zvaigžņu dzestruma apmirdzētajās filozofijas augstienēs; manas paša acis no krāšņās pasaules nebija skatījušas vairāk kā adatas dūriena plankumiņa tiesu, un tomēr es izlēmu, ka tas nu ir viss: esmu redzējis visu, izdzīvojis visu, izbaudījis visu, kas ir tā vērts, un nu ir laiks dzīvi izbeigt. Tā, lūk, bija Džona Miežagrauda šausmīgā viltība — aizvilināt manu iztēli līdz vispēdējām robežām un tad alkohola skurbuli ievilkt mani nāvē.
Jā, pārliecināt viņš prata. Tik tiešām — ko vien dzīve man piedāvājusi, izbaudījis esmu visu, un nekā daudz jau tur nav bijis. Lopiskā dzeršana iepriekšējos mēnešos bija pēdējais un labākais devums (visu laiku tomēr apjaušot, ka slīgstu lejup, un apzinoties, ka grēkoju), un, pie kā tas var novest, tas redzams acu priekšā. Te jau klimst apkārt tie dzīves salauztie klaidoņi un dienaszagļi, kurus esmu pats arī dzirdījis. Tas, lūk, paliek pāri no dzīves. Vai vēlos kļūt tāds kā tie? Nē un tūkstoškārt nē! Un es ritināju saldsāpīgas asaras, apcerēdams, kā manu krāšņo jaunību bēguma straumes aiznes jūrā. (Kurš gan nav redzējis dzēruma asaras, pašnožēlas asaras? Tādi rauduļi sastopami visos krogos; ja nevar sameklēt cita klausītāja, tie klāsta savas žēlabas bufetniekam, kuram taču maksā par to, lai viņš klausītos.)
Ūdens šķita tik patīkams. Tāds ir īsta vīra ceļš uz nāvi. Bet nu Džons Miežagrauds uzsāka citu meldiņu dziesmiņai, ko visu laiku žūžoja manās dzērumā apdullušajās smadzenēs. Prom asaras un nožēlas! Tā iet nāvē varonis — ar paša roku un paša gribu. Tālab sāku aizrautīgi dziedāt pirmsnāves dziesmu, līdz straumes ņirbu vilnīšu čaloņa un plunkšķēšana ausīs man atgādināja, kur patlaban atrodos.
Lejpus Benišijas pie jūrā izvirzītās Solano piestātnes šaurums kļūst platāks un izveido līcīti, ko laivinieki dēvē par Tārnera doku līkumu. Mani nesa piekrastes straume, kas Solano piestātnes laipām pa apakšu ietek Tārnera doku līkumā. Jau agrāk zināju, cik spēcīgas virpuļstrāvas bēguma straume veido, griežoties ap Miroņa salas galu, lai pēc tam taisnā līnijā brāztos uz piestātni. Man nepavisam negribējās tikt rautam cauri piestātnes pāļiem. Tā nebūtu nekāda izprieca, un bez tam paietu vēl kāda stunda, līdz straume no līkuma iznestu mani atklātā jūrā.
Es ūdenī novilku virsdrēbes un, spēcīgi sviezdams rokas virs ūdens, sāku peldēt šķērsām straumei. Strauji peldēju tikām, līdz pēc piestātnes ugunīm vēroju, ka esmu līkumam garām. Tad apgriezos uz muguras un atpūtos. Peldot biju stipri aizkusis un tagad nevarēju vien atelsties.
Nopriecājos, ka izdevies izvairīties no virpuļstrāvām. Jau grasījos atkal uzsākt savu pirmsnāves dziesmu — paša improvizētu dažādu meldiju mudžekli, kāds var rasties tikai piedzēruša jaunekļa galvā. «Nedziedi vis, pagaidi,» Džons Miežagrauds man pačukstēja, «Solano piestātnē strādā augu nakti. Tur var gadīties dzelzceļnieki. Tie uzdzirdīs dziedāšanu, izbrauks laivā un izglābs tevi, bet tu taču negribi, ka tevi izglābj?» Es tiešām negribēju. Ko vēl ne! Lai nolaupa manu varoņa nāvi! Nekad! Tālab gulēju rāmi uz muguras zem naksnīgām zvaigznēm, vērodams, kā garām slīd pazīstamo piestātņu ugunis — sarkanas, zaļas un baltas, un sērīgā jūsmā raidīju tām sentimentālus atvadu sveicienus — gan katrai atsevišķi, gan visām kopā.
Izpeldējis plašākos ūdeņos un atrazdamies jau šauruma vidū, atkal atsāku dziesmu. Pa reizei papeldēju pāris vēzienu, bet lielākoties ļāvu straumei sevi nest un sapņoju ilgus, murgainus reibuma sapņus. Pirms rītausmas ūdens kļuva vēsāks, un, stundām aizritot, biju atžirdzis tiktāl, ka sāku gudrot, kurā šauruma daļā īsti atrodos, bez tam atģidos, ka atplūdiem drīz jāmainās, — ka tikai straume neaizdzen mani atpakaļ, pirms vēl būšu sasniedzis San- pavlo līča ūdeņus!