Pēc tam atskārtu, ka esmu ļoti noguris un ļoti nosalis, reibums bija izkūpējis, un man vairs nemaz negribējās noslīkt. Jau varēju saskatīt Selbija metāllietuves aprises Kontrakostas krastā un Ķēves salas bāku. Lūkoju peldēt uz Solano krastu, tomēr biju pārāk izvārdzis un pārsalis, uz priekšu virzījos gausi, no kustībām sāpēja viss ķermenis, tāpēc atmetu pņliņus un atkal ļāvos straumei, tikai šad un tad pakustinādams rokas, lai noturētos virs līmeņa, jo, sākoties paisumam, viļņi kļuva arvien nemierīgāki. Nu mani sagrāba bailes. Skurbums bija izgaisis, un es vairs negribēju mirt. Izdomājos desmitiem ieganstu, kālab man jādzīvo. Bet, jo vairāk iemeslu atklājās, jo vairāk palielinājās iespēja, ka man tomēr būs vien jānoslīkst.
Ūdenī biju pavadījis jau četras stundas, un gaisma uzausa, kad es atrados plūdmaiņu viļņotnē aiz Ķēves salas bākas, un mans stāvoklis bija draudīgs, jo šeit, nikni bangodamas, sastapās straujās bēguma strāvas gan no Vaļeho šauruma, gan Kārkineza šauruma, tai pašā laikā cīnoties ar paisuma straumi, kas plūda tām pretī no San- pavlo līča. Bija sacēlusies spēcīga brīze, un sprogotie virsmas vilnīši nemitīgi šļācās man mutē, tā ka pastāvīgi aizrijos ar sāļo ūdeni. Būdams pieredzējis peldētājs, atskārtu, ka gals Jau ir tuvu. Un tai brīdī tuvojās laiva — kāds grieķu zvejnieks brauca uz Vaļeho šaurumu; un tā es vēlreiz paglābos no Džona Miežagrauda — paglābos sava spēcīgā organisma un izturības pēc.
Starp citu, vēl piebildīšu, ka neģēlīgais joks, ko Džons Miežagrauds izstrādāja ar mani, visumā nav nekas neparasts. Pilnīgs statistisks procentuāls uzskaits par pašnāvībām, kurās vainojams Džons Miežagrauds, būtu satriecošs. Manā konkrētajā gadījumā, tā kā biju vesels, normāls, dzīvesprieka pilns jauneklis, vēlēšanās nogalināties, protams, ir neparasta, bet jāņem vērā, ka šī vēlēšanās uzmācās pēc ilgstoši turpinātas žūpošanas, kad smadzenes un nervi bīstami saindēti, kad aiz pārdzeršanās jau tuvojos delīrijam, un tālab manī ņēma pārsvaru šā gadījuma dramatiskā, romantiskā puse. Arī vecie, iesīkstējušie alkoholiķi, dzīves nomocīti un ilūzijas zaudējuši, parasti dodas pašnāvībā tieši pēc ilgstošām orģijām, kad viņu nervi un smadzenes ir galīgi piesūkušies ar indi.
XIII NODAĻA
Tā es pametu Benišiju, kur Džons Miežagrauds mani gandrīz bija aizlaidis postā, un sāku klaidot tālāk, sekodams zemapziņas čukstētiem aicinājumiem iet un atrast ko jaunu. Bet, lai kur es aizklīdu, takas arvien mirka alkoholā. Cilvēki visur biedrojās krogos. Tie bija nabaga ļaužu klubi — un vienīgie klubi, kas man pieejami. Krogā var iepazīties ar cilvēkiem. Krogā tu drīksti iet iekšā un uzsākt sarunu ar jebkuro. Svešajos miestiņos un pilsētās, caur kuriem veda manas klaidu gaitas, krogs bija vienīgā vieta, kur varēja iegriezties. Nevienā pilsētā vairs nebiju svešinieks kopš tā brīža, kad spēru kāju pār kroga slieksni.
Un šinī vietā atļaujiet man iestarpināt stāstu par pieredzi, kādu guvu vēl nupat pērngad. Iejūdzis četrus zirgus vieglos ceļojuma ratos un iesēdinājis Cārmianu sev līdzās, laidos ceļā uz trīsarpus mēnešiem, nolēmis apbraukāt nomaļos kalnu apvidus Kalifornijā un Oregonā. Katru rītu es sēdos uzrakstīt kārtējo dienas normu savam romānam vai stāstam. Kad šis darbs bija paveikts, devos ceļā; braucām augu dienu un vakarā apstājāmies pārnakšņot atkal citā vietā. Taču atstatumi starp nakšņošanai piemērotām vietām bija neregulāri, bez tam vajadzēja rēķināties ar visdažādākajiem ceļa apstākļiem, tā ka radās nepieciešamība dienu iepriekš izplānot katras dienas brauciena ilgumu un līdz ar to arī manu darbalaiku. Man bija jāzina, cikos jāizbrauc un tātad arī — cikos jāsēžas pie rakstīšanas, lai līdz izbraukšanas brīdim būtu uzrakstīts dienai ieplānotais kvantums. Tā, piemēram, ja brauciens bija paredzams ilgāks, es jau piecos no rīta biju augšā un ķēros pie spalvas. Vieglākās dienās ar īsāku maršrutu es reizēm uzsāku rakstīt tikai pulksten deviņos.
Bet kā lai ieplāno? Iebraucis kādā pilsētā un novietojis zirgus, pa ceļam no staļļa uz viesnīcu es mēdzu iegriezties krogos. Pirmām kārtām jāiemet — ak jā, es ļoti kāroju iemest, tomēr nedrīkst aizmirst: ja gribi ko uzzināt, ej krogā —, un tieši šis jau arī bija veids, kādā es iemācījos dzert. Tātad — pirmām kārtām kauss alus.
— Ielejiet sev arī kaut ko, — saku bufetniekam.
Un, kad abiem kausi rokā, es varu sākt sarunu, iztaujājot par ceļu stāvokli un apmešanās vietām turpmākajā maršrutā.
— Padomāsim, — saka, teiksim, bufetnieks, — ir viens ceļš pār Tārvotera ūdensšķirtni. Tas agrāk bija labā stāvoklī. Tiku braucis pa to gadus trīs atpakaļ. Bet šopavasar tur esot bijis nogruvums. Ziniet ko! Pajautāšu Džeri- jam … — Bufetnieks pagriežas un uzsauc kādam, kas sēž pie galdiņa vai arī balstās pret leti viņā galā un kas var būt Džerijs vai Toms, vai, teiksim, Bils. — Paklau, Džerij, kā tagad sastāv ar 'Tārvotera ceļu? Tu tak viņnedēļ biji tur pāri pie Vilkinsiem.
Un, kamēr Bils — vai Džerijs, vai varbūt Toms — sāk iekustināt savus domāšanas un runāšanas aparātus, es jau pasteidzos uzaicināt viņu uz kausu alus. Tad sākas diskusijas par to, cik noderīgs šis vai tas ceļš, kurā vietā būtu visērtāk pārnakšņot, cik ilgā laikā varētu cerēt tikt galā, kur ir vislabākie foreļu strauti un tā tālāk; padomu došanā iesaistās vēl citi kroga apmeklētāji, un tas atkal ir iemesls tālākai iedzeršanai.
Vēl divi vai trīs krogi, un man galvā jau patīkams žvin- gulītis, toties pazīstu gandrīz vai visus pilsētniekus, esmu uzzinājis itin visu par pilsētiņu pašu un ļoti daudz ko par tās apkaimi. Esmu iepazīstināts ar vietējiem advokātiem, avīžniekiem, rūpniekiem, politikāņiem, ar iebraukušiem fermeriem, medniekiem, zeltračiem, tā ka vakarā, kad mēs ar