XIV NODAĻA
No klaidojumiem atgriezies Oklendā, es atkal apmetos ostmalā un atsāku draudzēšanos ar Nelsonu, kas tagad visu laiku dzīvoja pa malu un plostoja vēl trakāk nekā iepriekš. Es līdz ar viņu notriecu savu laiku krastā, tikai reizi pa reizei uz dažām dienām izbraucu līcī ar kādu šoneri, kam tobrīd aptrūcis darba roku.
Gala iznākumā es vairs ne reizi nedabūju ilgāku laikposmu izvēdināties svaigā gaisā un atgūt spēkus veselīgā darbā. Dzēru diendienā, pie tam pārmērīgi daudz, ja vien radās iespēja, jo vēl arvien turējos pie aplamās pārliecības, ka viss Džona Miežagrauda noslēpums ir — dzert līdz lopiskumam, dzert, kamēr zūd jēga. Šinī laikposmā mans organisms sūktin piesūcās ar alkoholu. Mana dzīves vieta faktiski bija krogi, kļuvu īsts dzertuvju blandoņa, ja vēl ne sliktāks.
Tieši šajā laikā Džons Miežagrauds mani bezmaz pievārēja atkal — daudz viltīgāk, taču tikpat bīstami kā toreiz, kad viņš gandrīz aizpludināja mani ar bēgumu okeānā. Man vēl trūka dažu mēnešu līdz septiņpadsmit gadu vecumam; man riebās pat doma par kādu noteiktu nodarbošanos; jutos īsts huligāns citu tādu pašu huligānu pulkā un dzēru — tāpēc ka dzēra šie citi un es gribēju būt ar tiem draugos. Nekad man nav bijis īstas bērnības, un tagad, ieiedams skaistajos brieduma gados, biju jau rūdīts uz visām kantēm un mācīts visās nelietībās. Kaut gan ne reizi netiku pat noskārtis, ko nozīmē meitenes mīlestība, biju lodājis pa tādām padibenēm, ka domājos zinām absolūti visu par mīlestību un par dzīvi. Un šī zināšana nesniedza nekādu tīkamu ainu. Nemaz nebūdams pesimists, samierinājos ar pārliecību, ka dzīve ir viena riebīga un cūcīga padarīšana.
Kā redzat, Džons Miežagrauds centās mani notrulināt. Agrākās alkas un dziņas atslāba. Zinātkāre apsīka. Kāda man daļa, kas varētu atrasties zemeslodes otrā malā? Bez šaubām, vīrieši un sievietes — tādi paši vien kā tie, kurus es pazīstu; tāpat viņi mīlējās un precējās, tāpat nododas sīkās dzīvītes sīkajām darīšanām; un dzer arī tāpat. Bet braukt uz otru pasaules malu, lai tur iesvi- ķotu, — tas ir pārāk tāls ceļš. Jāaiziet tikai līdz ielas stūrim — un pie Džo Vigija var dabūt, ko sirds kāro. Džonijs Heinholds arī vēl kroģē «Pēdējā šansē». Krogi stāv uz visiem ielu stūriem un vēl pa vidu arī.
Zemapziņas klusie čuksti par kādu citādu dzīvi kļuva arvien vārgāki līdz ar to, kā mans prāts un miesa deģenerējās. Agrākais trauksmainais nemiers apgura. Es taču galu galā varu trupēt un nosprāgt te Oklendā tikpat labi kā jebkurā citā malā. Un tā es arī būtu trupējis un nosprādzis, pie tam visai mudīgi, centīgi vien mīdams sti- dziņu, pa kuru mani1 virzīja Džons Miežagrauds, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņa vien. Dabūju uzzināt, ko nozīmē zaudēt ēstgribu. Dabūju uzzināt, ko nozīmē rītos pamosties galīgi šļorkanam, kad vēders žņaudzas čokurā un pirksti drebelīgi trīc; iepazinu alkoholiķa kāri pēc krietnas viskija glāzes, kas noremdinātu visus šos nelabumus. (Oho! Džons Miežagrauds ir slīpēts musinātājs. Izsūktās, spīdzinātās, saindētās smadzenes un locekļi atgūst mundrumu tikai no tās pašas indes, kas šo postu nodarījusi.)
Džona Miežagrauda viltīgajām izdarībām nav robežu. Viņš jau tika izmēģinājies novest mani līdz pašnāvībai. Sinī laikā viņš visiem spēkiem pūlējās padarīt man galu citādā veidā — ne mazāk enerģiski. Taču ar to vien vēl nebija gana, viņš lika lietā vēl kādu blēdību. Daudz netrūka, ka viņš būtu mani pieveicis, un tieši šajā reizē es iemācījos ko jaunu par apiešanos ar Džonu Miežagraudu, līdz ar to kļūdams gudrāks un prasmīgāks dzērājs. Ieguvu atziņu, ka mana organisma izturībai ir savas robežas, bet Džonam Miežagraudain robežas nepastāv. Dabūju atskārst, ka stundas vai divu stundu laikā viņš spēj pievārēt manu spēcīgo galvu, platos plecus un augstās krūtis, nogāzt mani uz lāpstiņām un nožņaugt mani ar velnišķīgu grābienu aiz rīkles.
Mēs ar Nelsonu sēdējām Ceļinieku krogā. Bija vēl paagra pievakare, un mēs tur dirnējām vienīgi tāpēc, ka atradāmies galīgi uz sēkļa un patlaban bija vēlēšanu laiks. Jo, redzat, priekšvēlēšanu laikā vietējie politikāņi, kandidāti uz kādu amatu municipalitātē, bija pasākuši apstaigāt krogus, lai vāktu balsis. Teiksim, nīkst pie galdiņa cilvēks sausā dūšā un pārliek savā prātā, vai tad nu neuzradīsies kāds, kas būtu ar mieru izmaksāt kraukšķi, gudro, sak, nez vai tai otrā krogā viņam dotu uz krīta un vai ir maz vērts vilkties tik tālu, lai to uzzinātu, kad pēkšņi kroga durvis atsprāgst plaši vaļā un iekšā nāk pulciņš glauni ģērbtu varen mundru džentlmeņu, kas plūstin pārplūst no labvēlības un sirsnības.
Viņi uzsmaida visiem un apsveicinās ar katru — arī ar tevi, kam kabatā nav pat graša alus kausam, un ar biklo skrandaini, kurš slamstās kaktā un kurš, skaidra lieta, nevar būt ievests nekādos vēlētāju sarakstos, bet kuru, iespējams, varētu ierakstīt kā pagaidām apmetušos kādā jūrnieku naktsmītnē. Āre, kad šitādi politikāņu kungi atrauj durvis un nāk iekšā — ar platiem pleciem, izrieztām krūtīm un dūšīgiem vēderiņiem, kas liecina, ka viņi ir optimisti un prot no dzīves ņemt to labāko, — jā, tad tu, cilvēks, pilnīgi atplauksti. Skaidrs, ka nu priekšā stāv maza iedzeršana un vismaz savā žvingulītī tu iedzīvosies. Un — kas zina? — var gadīties, ka dievi ir labvēlīgi, uzrodas vēl citi izmaksātāji, un tad vakars var izvērsties itin dižens. Tūdaļ jau arī tu līdz ar citiem stāvi rindā gar leti, gāz rīklē alu un uzklausi, kā šie džentlmeņi nosauc savus vārdus un posteņus, kādus viņi cer ieņemt.