Es viss iekšķīgi kvēloju, it kā dzīvs degdams elles ugunīs, un, mocīdamies agonijā, pūlējos ievilkt elpu. Man šausmīgi trūka gaisa. Veltīgi izpūlējos pacelt logu, jo visi logi vagonā bija, cieši pieskrūvēti. Nelsonam bija gadījies redzēt dzērumā trakojošos, un tālab viņš nosprieda, ka es gribu izlēkt pa logu. Viņš centās mani savaldīt, bet es lauzos pretī. Pēdīgi izrāvu kādam no rokas lāpu un izdauzīju stiklu.
Oklendas ostmalā pastāvēja, tā sakot, pronelsoniskā un antinelsoniskā frakcija, un vagons bija piebāzts ar abu šo frakciju piekritējiem, piedzērušiem līdz bezjēdzībai. Manis izsistais logs bija tāds kā signāls antinelsonistiem. Viens no tiem atvēzējās un gāza man pa ģīmi, līdz ar to atklādams vispārēju kautiņu, par kuru gan man zināms tikai tas, ko citi vēlāk pastāstīja, un vēl tas, ka nākamajā dienā man žoklis bija vārīgs no belziena, kas esot nogāzis mani gar zemi. Vīrs, kas bija man iesitis, tūdaļ pats ticis notriekts šķērsām pār mani, bet viņam virsū savukārt uzgāzies Nelsons, un puiši vēlāk runāja, ka esot gājis vaļā tāds brīvā stila cīkstiņš, pēc kura izdemolētajā vagonā vairs neatlicis neviena neizdauzīta loga.
Iespējams, ka ar mani šinī gadījumā bija noticis labākais, kas varēja gadīties, — proti, es taču notriekts gulēju stīvs un nekustīgs. Mežonīgā ārdīšanās iepriekš tikai sagādāja lieku piepūli jau tā bīstami pārpūlētajai sirdij un vēl pavairoja skābekļa badu slāpstošajās plaušās.
Kad kautiņš bijis galā un es sācis kustēties, pie atmaņas es tomēr vēl nenācis. Gluži kā slīcējs, kas, samaņu zaudējis, vēl turpina ķepuroties. Pats neatceros, ko tiku darījis, bet es esot tik neatlaidīgi kliedzis: «Gaisu! Gaisu!» — līdz pēdīgi arī Nelsons apjēdzis, ka man nemaz nav prātā pašnāvība. Viņš tad izdrupinājis stikla lauskas no izsistās rūts rāmja un ļāvis man izbāzt galvu un plecus ārpusē. Viņš, kaut daļēji atskārzdams mana stāvokļa bīstamību, turējis mani ap viduci ciet, lai es neiz- kārtos par daudz laukā. Atlikušo ceļagabalu līdz Oklen- dai mana galva un pleci atradušies ārpusē, un es turējies pretī kā traks, tiklīdz viņš mēģinājis ievilkt mani iekšā.
Šinī vietā tad arī manā apziņā radās īsa atžilba. Vienīgais, ko tiešām atceros kopš brīža, kad nokritu zem kokiem, līdz brīdim, kad nākamajā vakarā pamodos, — ir mirklis, kad es, galvu pa logu izkāris, turēju seju pret vilciena sacelto vēju un elpoju ar milzīgu piepūli, kamēr kurtuves dzirkstis svilinādamas un žilbinādamas triecās man sejā. Gribasspēks bija sasprindzināts līdz pēdējam tikai vienam mērķim: elpot, elpot, cik dziļi var, kampt gaisu plaušās lieliem jo lieliem guldzieniem, cik ātri vien iespējams. Ja nedabūšu elpot, man jāmirst; jutos kā slīcējs vai nirējs un pats to apzinājos; no šiem samaņas acumirkļiem atminos tikai nemitīgas slāpšanas neciešamo agoniju — un kā es pūlējos elpot uz dzīvību un nāvi, pastiepis seju pretī vējam un dzirkstelēm.
Viss pārējais man tīts galīgā tumsā. Nācu pie sajēgas nākamajā vakarā kādā ostmalas naktsmītnē. Biju viens pats. Ārsts nemaz neticis aicināts. Tikpat labi es tur būtu varējis arī nomirt, jo Nelsons ar pārējiem, iedomādamies, ka man tikai «jāizguļ dzērums», veselas septiņpadsmit stundas bija pametuši mani komas stāvoklī. Katrs ārsts zinās stāstīt par dažu labu cilvēku, kas miris pēkšņā nāvē pēc tam, kad strauji sagāzis sev iekšā kvartu viskija vai pat vairāk, Parasti mēs par tādiem gadījumiem tikai dabūjam lasīt avīzē: tie visi esot bijuši rūdīti dzērāji un attiecīgajā gadījumā dzēruši uz sacensībām — kurš vairāk. Bet toreiz es par tādiem neko vēl nezināju. Tā, lūk, es dabūju to zināt un sveikā tiku cauri ne jau kādu tikumu vai nopelnu labad, bet vienīgi aiz laimīgas sagadīšanās un sava spēcīgā organisma dēļ. Atkal reiz mans organisms bija guvis virsroku pār Džonu Miežagraudu. Biju vēlreiz izsprucis no nāves lamatām, izbridis vēl no vienas dūksts un ar dzīvības briesmām piesavinājies jaunu gudrību, kas man nākamībā ne vienu vien gadiņu vēl noderēja: alkohols jādzer ar mēru.
Ak debestiņ! Tas notika pirms divdesmit gadiem, un es vēl arvien esmu dzīvs, pie tam visai žirgts un kļuvis gudrs; šajos divdesmit gados esmu daudz pieredzējis, daudz padarījis, daudz pārdzīvojis, un drebuļi mani nokrata, kad pieminu, ka esmu bijis par mata tiesu no nāves, ka daudz netrūka — un es nebūtu varējis piedzīvot šo jauko gadsimta ceturksni, kādu esmu pārlaidis. Jā, jā, lai kā Džons Miežagrauds centās, viņam tomēr neizdevās pieveikt mani tajā trakajā Henkoka Ugunsdzēsēju brigādes vakarā.
XV NODAĻA
1892. gada ziemas sākumā es izlēmu doties jūrā. Pieredzei, kādu biju guvis Henkoka Ugunsdzēsēju brigādē, ar šo lēmumu nav nekāda tieša sakara. Es tāpat turpināju dzert un staigāt pa krogiem — patiesību sakot, dzīvoju pa krogiem. Uzskatīju, ka viskijs ir gan bīstams, bet nav nekas ļauns. Viskijs ir bīstams tāpat, kā dabā un pasaulē daudz kas ir bīstams. Cilvēki no viskija var nomirt; bet tāpat arī zvejnieku laiva kādreiz var apgāzties un cilvēki noslīkt, dzelzceļa klaidoņi pakrīt zem vilciena un tiek sarauti gabalos. Lai tiktu galā ar vējiem un viļņiem, ar vilcieniem un ar dzertuvēm, cilvēkam tikai vajag saprašanas, kā rīkoties. Var jau piedzerties tāpat vien, kā dzer visi, bet dzert vajag ar prātu. Es, piemēram, viskiju vairs netempju veselām kvartām.